Mūžīgā sasaluma novads

Pat ģeoloģijas nozare, kuru deviņdesmitajos gados skāra sabrukuma epidēmija, ne tikai tiek atjaunota uz mūsdienu zinātniskās bāzes, bet arī sekmīgi veic jaunu akmeņogļu atradņu izpēti. Lūk, skopi informāciju virsraksti: “Liekā nauda tiks novirzīta reģioniem”, “Sociālie pedagogi un psihologi būs katrā Komi skolā”, “Piektais iecirknis kļuvis par miljonāru”, “Slimnīca paver jaunus horizontus”, “Ģeologi atkal ir pieprasīti”, “No Vorkutas — uz siltajām zemēm”.

... Nikodims Glods. Pagājušā gada rudenī viņš atbrauca uz Vorkutu, kur tika atzīmēta Ogļraču diena. Iegriezās laikraksta “Zapoļarje” redakcijā un parādīja bezmaz pirms 50 gadiem iespiestās nodzeltējušās lapiņas ar Aleksandra Kleina dzejoļu “Sirdij mīļais novads” vārdiem, kurus caurvij mīlestību uz šo salto un skarbo zemi.

Dzīvi nepārrakstīsi. Ja cilvēks lepojas ar savu pagātni, tad tā ir pilnīgi normāla parādība. Ziemeļi ar deviņu mēnešu garo ziemu un stipro salu, bīstamais darbs pazemē — to var izturēt tikai īsti vīri. Gandrīz pirms 40 gadiem Glodu ģimene no Baltkrievijas Mioru rajona Latišku sādžas pārbrauca uz Spalvu ciemu Kalniešos. Jaunības gados Nikodims izmēģināja sevi celtniecībā, būvēja veikala un graudu noliktavas ēkas kolhoza centrā. Strādīgo puisi labi uzņēma starpkolhozu celtniecības organizācijas kolektīvā, taču...

Atvaļinājumā atbrauca brālis Josifs un tik interesanti pastāstīja par ziemeļu ogļraču varonīgo un augsti atalgoto darbu, ka Nikodims nenoturējās no kārdinājuma un arī devās uz mūžīgā sasaluma novadu. Sāka kā vienkāršs kalnracis, vēlāk apguva elektrolokomotīves (protams, pazemes) mašīnista prestižo specialitāti.

Šahta “Zapoļarnaja” nebija parasta, bet gan eksperimentāla, kur tika izmēģināta jaunākā kalnrūpniecības tehnika. Ģimene, bērni, vasaras atvaļinājums Melnās jūras krastos un Jūrmalā... Ātri aizritēja gadi, un, agri aizgājis pensijā, Nikodims atgriezās uz lielās zemes — Kalniešu pagastā. Tomēr ziemeļu ogļraktuves viņš neaizmirst. Tajā pašā šahtā “Zapoļarnaja” tēvu nomainīja dēls Vitālijs, kurš izvēlējies kalnrūpniecības meistara specialitāti. Turpat strādā arī meita Ņina. Tāpēc regulāri, ik pēc diviem trim gadiem, Nikodims pošas tālajā ceļā, lai apciemotu tuvos cilvēkus, tiktos ar draugiem un vienmēr nesteidzas uz mājām.

Ja jūs Krāslavā sastapsiet cilvēku jakā ar uzrakstu “Šahta “Zapoļarnaja”“, tad ziniet — tas ir dzīvespriecīgais Nikodims. Stundām ilgi viņš var stāstīt par Ziemeļiem, kurus nav iespējams aizmirst un nemīlēt. No katra tālā brauciena mūsu novadnieks atved draugu dāvanas: antracīta gabalu, ogļrača formastērpu, ierīces un citus atribūtus. Savās mājās Čaupu ciemā Nikodims krāj neparastus eksponātus par tēmu “Ziemeļu ogļraktuves”. Saudzīgajā attieksmē pret savu pagātni jaušams lepnums par gadiem, kas nav nodzīvoti veltīgi. Un ir rezultāts. Nevis uz zemes, bet pazemē, kas mērojams ar tūkstošiem tonnu iegūtā “melnā zelta”.

Aleksejs GONČAROVS