Iepazīšanās braucienā

Pirmajā dienā viesi apmeklēja Krāslavas Centrālo bibliotēku, vēstures un mākslas muzeju, mākslas un mūzikas skolu, kultūras namu, kur noskatījās koncertu. Nākamajā dienā viņi apmeklēja Indras pagasta pašvaldības tautas namu un mākslas skolu, viesojās Svariņu tautas namā, kur bija patīkami pārsteigti par ansambļa “Večerinka” priekšnesumu, kas ir kā Svariņu pagasta seja un Krāslavas rajona rozīnīte. Pēc gara pārbrauciena pa ziemas ceļiem viesi apmeklēja arī etnogrāfisko muzeju “Andrupenes lauku sēta”, kas ir 20. gs. autentisks Latgales lauku sētas komplekss, kurā var iepazīties ar latgaliešu sadzīves vēsturi. Šeit viņi uzzināja par muzeja un pašvaldības tālākajiem plāniem Andrupenes lauku sētas attīstībai, izmēģināja, cik viegli ir cilāt kalēja palīga veseri, kā arī uzzināja, ka katrai lietiņai muzejā ir savs stāsts. Tika apskatītas arī izremontētā Andrupenes tautas nama telpas. Pēc tam viesi ieradās Dagda mūzikas skolā, kur uzklausīja iestādes direktoru un apskatīja klašu telpas, kā arī apmeklēja Dagdas mākslas skolu un bija patīkami pārsteigti par redzēto. Pēdējā apmeklētā iestāde bija Dagdas tautas nams, kur viesi noskatījās barikāžu aizstāvju atceres dienai veltīto pasākumu.

Atbraukušos interesēja viss: sākot jau ar to, kādā stāvoklī ir grīda tā vai cita tautas nama zālē, beidzot ar amatierkolektīvu skaitu un iedzīvotāju skaitu pagastā. Tā kā “Tautas mākslas centrs” īsteno idejas valsts kultūrpolitiku nemateriālā kultūras mantojuma jomā, kurā ietilpst UNESCO cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā iekļautās Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšana, J. Karlsons neslēpa arī šādas bažas: “Mani interesē jautājums, uz ko neviens pagaidām nevar atbildēt — kas notiks pēc pieciem gadiem, kad būs Dziesmu svētki? Skolēnu dziesmu svētkos vienkāršāk — ir skolas. Mēs izejam uz to, lai Dziesmu svētkos būtu ne tikai dziesmas un dejas, bet visas astoņas galvenās nozares: teātris, lietišķā māksla, tautas instrumentu kolektīvi utt. Dziesmu svētki varētu būt liels festivāls, bet... finansējums — viena lieta, pašvaldību reforma — otra, pašvaldību vēlēšanas — trešā, Saeimas vēlēšanas — ceturtā un vēl kāda nesaprātīga Eiropas Regula klāt tam visam.”

— Karlsona kungs! Kālab atbraucāt tieši uz mūsu rajonu?

— Tā kā es nesen strādāju par direktoru, gribu iepazīties ar amatieru kolektīviem, kuri strādā uz vietas, ar tautas un kultūras namiem, kas strādā Latgalē, jo šis novads tomēr ir ļoti tālu no Rīgas, bet Rīgā caur dokumentāciju ne vienmēr visu var labi redzēt. Iepazīstoties un sarunājoties uz vietas ar cilvēkiem, ar vadītājiem, ar amatierkolektīviem, ir gūts pavisam cits iespaids un pavisam cita emocionālā pieredze. Šis ir tāds otrais mūsu kopējais brauciens, jo pirmais bija Balvos, kur iepazinām ļoti daudz skaistu kultūras namu, mākslas un mūzikas skolu. Valsts kultūras attīstības kopējā programma tiek realizēta, sākot ar bērniem, ar parastām skolām, ar mūzikas skolām, ar pašdarbības kolektīviem, ar amatierkolektīviem, beidzot ar tādu vainagojumu kā Dziesmu svētki. Es gribu ar to visu iepazīties uz vietas Latgalē, nevis braukt uz tādām bagātām pilsētām kā Ventspils, Liepāja vai vēl kur. Gribu redzēt problemātiskās vietas un lietas, pierobežu, kur ir multikulturāla vide. Es domāju, ka varbūt mūsu aģentūrai jānodarbojas arī ar mazākumtautību amatierko-lektīvu koordināciju un darbību, jo Latvija nav valsts, kurā ir tikai viens iedzīvotāju monosastāvs, šī polikultūra ir ļoti svarīga. Bet pats svarīgākais ir cilvēks, lai viņš šajā sarežģītajā laikā, kas mums visiem ir, nezaudētu ticību dzīvei.

— Kas jums rada bažas vai satraukumu tajā, ko jau redzējāt mūsu rajonā?

— Man ir otrādi: nevis bažas un satraukums, bet prieks, ka, neskatoties uz stāvokli, kāds ir ekonomikā, kāds ir politikā, pašvaldības un kultūras centros ļau-dis grib nodarboties ar amatiermākslu un dara to, neskatoties uz to, kāds ir viņu personīgais ekonomiskais stāvoklis, kāda ir ikdienas dzīve, kādas ir rūpes un raizes, jo katram tā dzīve ir tāda, kāda ir. Un dzīve tāpēc ir dzīve, ka viņa ir smaga un grūta. Bet tas, ka cilvēki vēlas dejot, spēlēt teātri, lasīt dzeju, dziedāt — tas ir vienkārši skaisti un ļauj mums iegūt tik vajadzīgo emocionālo pozitīvo lādiņu. Es ceru, ka tas būs skaistais, gaišais diegs, kas mūs izvedīs no šīs krīzes, kādā mēs esam.

— Tātad arī krīzē kultūrai ir vērts tērēt naudu?

— Absolūti vērts, tas ir pilnīgi obligāti! Jo kultūra uztur tautas garu, bet tautas gars ir pats galvenais visās jomās — no politikas līdz pat grīdas mazgāšanai.

— Paldies par atbildēm!

Ingrīda Vilkārse: “Mūsu uzdevums ir reāli palīdzēt atrast ceļu, kā risināt vienu vai otru problēmu kultūrizglītības jomā. Tāpēc mums ļoti svarīgi kon-taktēties ar mākslas un mūzikas skolas skolotājiem, kultūras namu cilvēkiem, kuri mūsu idejas realizē dzīvē. Esmu aizkustināta līdz asarām no tā dzīvesprieka, no tās vitalitātes, kas šeit valda. Iebraucām vienā skolā, mums saka: “Algas nav izmaksātas, bet strādājam, jo vēl varam izdzīvot.” Kultūras cilvēki visos laikos, visos krīžu posmos, visos griežu laikmetos ir sevi motivējuši darbam. Tas bijis pats vērtīgākais šajā braucienā — satikt šos cilvēkus un pārliecināties, ka šī vitalitāte dzīvo.”

Agnese Miltiņa: “Mūsu centrs atbildīgs par visām Latvijā esošajām 144 mazajām mākslas, mūzikas skolām un mūzikas vidusskolām, par visu kultūrizglītības sistēmu kopumā. Mums ir ļoti daudz dažādu ideju un iespēju, kā izdzīvot, saglabājot un nepazaudējot to, kas mums visiem ir vissvarīgākais.”

Juris ROGA