Kur atrast prieku?

Par ko tikai es neesmu rakstījis ilgajos darba gados laikrakstā, bet, lūk, par senlaiku monētu un naudaszīmju kolekcionāru — ne reizi. Tā nu radās tāds gadījums aizpildīt radošo robu: numismātu es atradu Daugavas krastā Aleksandrovas ciemā, kurš būtībā ir Piedrujas ciemata turpinājums. Ceļš no varjagiem līdz grieķiem, bet kādi tik tirgotāji vien nav bijuši upes krastos ar apdzīvotājām vietām ilgajos gadu simteņos. Rosīgajā tirdzniecības vietā cilvēki vairākkārt atrada senlaiku naudu. Kad pirmklasnieka Petjas rokās nokļuva blāva monēta, viņš uzskatīja to par īstu dārgumu. Ar gadiem kolekcija papildinājās it kā pati par sevi, bet lauku puišeļa numismātiskais azarts gan iedegās, gan nodzisa. Tikai pēc 20 dzīves gadiem Pēteris pilnībā pievērsās savai kolekcijai, kurā jau ir vairāki simti mazo eksponātu. Visvērtīgākie salikti kārtīgos caurspīdīgos iepakojumos. Starp dzeltenbrūnām monētām spīd pirmskara sudraba lati. Ne mazums pūļu kolekcionāram bija jāpieliek, lai savāktu kalto jubilejas padomju rubļu komplektu. Pats es pirmo reizi uzzināju, ka pavisam naudas kaltuve izlaidusi tieši 64 šādas metāla naudas vienības! Tās lieliski izskatās vienā komplektā, ka pat nav iespējams novērst skatienu.

... Divas Kozlovsku paaudzes, izvēlēdamās riskanto dzīvi laukos, cīnās par zemnieku saimniecības ar lirisku nosaukumu “Dzintari” izdzīvošanu. Kā par spīti todien, kad es atbraucu uz Piedruju, Pētera nebija uz vietas — viņš bija aizbraucis saimnieciskās darīšanās. Svetlana ilgi nevēlējās rādīt interesanto kolekciju, taču es apsolījos, ka bez sarunas ar Pēteri negatavošu publikāciju. Tās pašas dienas vakarā mēs tikāmies Krāslavā.

Piedrujas kolekcionāra slepenais čemodāniņš mani vienkārši apbūra. Dzīva pieskāršanās vēsturei. Cik daudz roku ir taustījušas to senlaiku naudu! Tā varētu pastāstīt par cilvēku priekiem un bēdām. Pieckapeiku un desmitkapeiku gabali pabijuši uz tirgus letēm, bijuši nodzerti ceļmalu krogos vai vienkārši pazaudēti par nelaimi to īpašniekiem.

Kolekcija sāka sistemātiski papildināties kopš tā laika, kad Pēteris iegādājās metāla meklēšanas ierīci, bet meklējumu lauks — tieši Kozlovsku mājas logu priekšā, kur vairākus gadsimtus visu laiku kūsāja dzīve. Savā pagalmā vien numismāts atrada ap simts monētu! Visvērtīgākie kolekcijas eksponāti — sākot ar IX gadsimtu, tālāk — vienkāršāki. Līdz ar naudu Aleksandrovas zeme glabā arī citus metāla priekšmetus: saspraudes, mundieru pogas, metāla rotājumus, kakla krustiņus... Pret katru atradumu Pēteris izjūt īpašu cieņu un saudzīgi izturas pret šiem senatnes retumiem.

Stāsta Svetlana: “Pagājušajā pavasarī pagalmā es ravēju puķu dobi. Izrāvu sakni, bet tajā 1905. gada kaluma krievu monēta. Tā ir liela vērtība. Un tas nekas, ka šāda monēta jau bija Pētera kolekcijā — noderēs apmaiņai. Citu reizi divatā sāka pārbaudīt Amerikas ražojuma jauno metāla meklēšanas ierīci, un tā drīz vien padeva signālu. Displejā parādījās apzīmējums — varš. Pastrādāja ar lāpstu un sev par prieku atrada 1862. gada divkapeiku monētu.”

Aizrautīgie dzīvesbiedri daudz ko pastāstīja par antikvariāta gadatirgu Ikšķilē, kurp jūnija pirmajā svētdienā sabrauc kolekcionāri ne tikai no visām Latvijas malām, bet arī no Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas un Krievijas. Kā tik tur nav! Senlaiku automašīnas un to rezerves daļas, fotoaparāti, pulksteņi, patvāri, gludekļi, mēbeles, keramika, porcelāns, markas, atklātnes, trauki, vāzes, bet vēl ieroči, militārie formastērpi, karogi. Ir arī rati, ragavas, zirglietas, zvārgulīši. Visu nemaz nav iespējams uzskaitīt... Patafoni, gramofoni, radiolas, skaņuplates... Cilvēku ka biezs, katrs pastāvīgais apmeklētājs atrod to, ko sapņo atrast. Kozlovski trīs reizes apmeklēja šo lielisko gadatirgu un tikai pēdējā vasarā pamanīja, ka audzis pieprasījums pēc senlaiku retumiem. Iegādājoties retās monētas, Pēteris neskopojas. Viņš skaidri zina: ar laiku kolekcijas eksponāti noteikti kļūs dārgāki.

Antikvariāta gadatirgi — tā vēl ir arī domubiedru kontaktēšanās vieta, kur notiek jaunas iepazīšanās. Pakāpeniski Kozlovskiem radās jaunas adreses un telefona numuri. Taču galveno vērtīgo informāciju viņi smeļas no Interneta un grāmatām. Tādējādi hobijs pastiprina jaunās ģimenes vitālo interesi. Vērojot dzīvesbiedra kolekcionēšanas azartu, Svetlana nopietni sāka domāt arī par savu vaļasprieku. Būdama pēc dabas jautrs cilvēks, arī lauku attīstības speciālistes vakantajā amatā stājās smieklu dienā — 1. aprīlī. Vēlāk tas viņai kļuva par interesantu darbu. Tagad, lūk, viņai radies hobijs ar humora pieskaņu: jau uzsākta interesantu galvassegu kolekcijas vākšana. Oriģinālās maksā dārgi, tāpēc viņa sāk ar primitīvu naģeņu un cepuru (tās viņa demonstrē attēlā) vākšanu.

Pēteri nācās fotografēt automašīnā. Manu uzmanību vienmēr saista aizrautīgi cilvēki, kuriem vaļasprieks kļūst par otro dzīvi, kas ir sapņu, meklējumu un atradumu pilna. Visiem ir zināms, ka kolekcionāru rindas visā pasaulē pastāvīgi aug, bet radošā darba lauks ir neierobežots. Ceru, ka publikācija par dzīvesbiedriem Kozlovskiem palīdzēs arī citiem “Ezerzemes” lasītājiem dažādot mūsu pelēcīgo un skumjo dzīvi, padarīt to skaistu. Arī man radusies vēlēšanās apmeklēt neparasto gadatirgu Ikšķilē. Tur taču var atrast prieku.

Aleksejs GONČAROVS