Kāda ir dzīve?

Spriedze pasaulē visnegatīvākajā variantā nomocījusi Latvijas tautu. Kad tā saucamā jaunā elite, alkatīgi dalot īpašumu un apzināti padarot bezvērtīgus privatizācijas sertifikātus, ķēra vistreknākos kumosus un bāza kabatās izzagtā G-24 kredīta kapitālus, par mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, pilnīgi aizmirsa. Pa to laiku valsts ar iznīcinātu bāzes rūpniecību un novārdzinātu lauksaimniecību lēni tuvojās liktenīgajai robežai. Brīnumu nav, un Latvija ar izstieptu roku devās pasaulē. Valdošās partijas, kuras neierobežoti bija pie varas astoņpadsmit gadu, neturēja vārdu, un solītos treknos gadus cilvēki tā arī nesagaidīja. Visbeidzot labi paēdušie kungi gatavi dalīties ar tautu, lai nomaksātu milzīgos parādus. Ilgajos gados tādos iestiga valsts, kura faktiski zaudēja finanšu neatkarību. Latvija strauji zaudē ekonomisko un politisko reputāciju, mūs žēlo pat kaimiņvalsts Igaunija...

Cilvēku noslēgtība, nomāktība un apjukums apgrūtina materiālu vākšanu laikrakstam. Pār Krāslavu un Dagdu sabiezē bezdarba mākoņi, laukos dzīve nav saldāka. Mūsu valstī ir pusotra tūkstoša zemnieku saimniecību, un katra desmitā atrodas uz bankrota robežas. Pirmie cēla trauksmi stiprie zemkopji no Kurzemes, bet mūsējie pierima nemierpilnās gaidās.

... Pasta nodaļa Patmalnieki atrodas pie lielā ceļa, tā ka būtu grēks nepiebremzēt Kalniešos. Tās vadītāja, mana labā paziņa Uļjana Osadčaja iejutās manā stāvoklī un piekrita sarunai. Arī viņas liktenis ir to pārmaiņu atspulgs, kuras pārdzīvoja Latvija. Agrāk man gadījās būt Kruku ciemā, kur kuplajā vecticībnieku ģimenē piedzima Uļjana, un Tiskādē, kur viņa pabeidza desmitgadīgo skolu. Viņas tēvs pagātnē bija pazīstams linu audzētājs, tā ka meitas iestāšanos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā var uzskatīt par apzinātu izvēli. Faktiski Uljana bija bagāta Rēzeknes kolhoza stipendiāte, taču speciālistu ar izglītota agronoma diplomu meklētāji no Krāslavas prata pārvilināt perspektīvus augstskolu beidzējus. Iznāca labs kadru papildinājums: Sergejs Zakrevskis, Jevģēnijs Gorjačko, dzīvesbiedri Bārtuļi un Osadčiji... Tagad Uļjana ar smaidu atceras: “Aizbraucām meklēt romantiku uz skaistuma ziņā patiešām burvīgo zilo ezeru novadu, bet nokļuvām ar Pēteri problemātiskajā sovhozā “Iskra”.”

Lai gan panīkušā sovhoza diplomētie speciālisti: galvenā agronome un ražošanas iecirkņa priekšnieks centās, cik vien varēja, no dzirksteles tomēr tā arī neiedegās agrāro sasniegumu liesma. Lai jau kas, bet es gan lieliski atceros to sovhozu un kolhozu laiku, kad jauno speciālistu karjera bija atkarīga no lozes — kur nokļūsi. Vieni plūca slavas laurus, saņemot milzīgas piemaksas, citus sauca uz “paklāja” un “apbalvoja” ar rājieniem. Tikai pēc deviņiem gadiem dzīvesbiedriem Osadčijiem izdevās izrauties no Konstantinovas slazda un pārbraukt uz Kalniešu kolhozu “Daugava”, taču bija jau par vēlu — sākās reforma un sabrukums.

Strādīgi, vēl jo vairāk izglītoti cilvēki nekad nesēž, rokas klēpī salikuši. Lūk, arī Osadčiji uzsāka saimniekošanu. Meita Marina, starp citu, redakcijas darbiniece, ieguva augstāko izglītību. Dēls Sergejs ar ģimeni iekārtojies Rīgā. Tā ne-manot Osadčiji seniori tika pie pieciem mazbērniem. Ja nesāpētu sirds par viņu nākotni, atzinās jaunā vecmāmiņa...

Kas sakāms par Uljanu, tad viņa nepalaida garām iespēju uzņemties pasta nodaļas vadītājas amatu. Šķiet, ka tas bija pavisam nesen, taču jau pagājis desmit gadu.

... Apmeklētāji mums nemaz netraucēja, lai gan pirms pusdienām ir viskarstākais laiks. Par ko bija mūsu saruna? Par to, kas visvairāk sāp.

— Vai lauku pasta nodaļa izjuta krīzi?

— Vēl kā! Pirms pāris gadiem laikraksti un žurnāli tika piegādāti gandrīz katru dienu. Turpretim tagad pieprasījums pēc preses izdevumiem strauji krītas. Galvenais iemesls ir tas, ka samazinās iedzīvotāju skaits. Vecīši nomirst, jaunatne un vidēja gadagājuma cilvēki izmanto ikvienu iespēju doties peļņā kaut kur citur. Pirmās nepieciešamības preču cenas paaugstinās, bet naturālo saimniecību ienākumi samazinās. Tas viss tieši ietekmē pasta nodaļas komercdarbību. Preču pasūtījumi pēc katalogiem, kas vēl nesenā pagātnē bija populāri, pēdējā laikā samazinājušies reizes divas. Lauku iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītājs — nosūtāmo un saņemamo vēstuļu skaita krasa samazināšanās. Rūgti par to ir runāt, taču pat markas cenas paaugstināšana līdz 35 santīmiem par plānu vēstuli mūsu klientus padara domīgus. Vēstules nosūtīšana uz Baltkrieviju un Krieviju tagad maksā 60 santīmu. Tagad krasi samazinājies pat apsveikuma atklātņu pieprasījums. Spriediet paši: ierakstīta vēstule pa Latviju izmaksā latu. Cilvēki ir spiesti riskēt, nosūtot pat vērtīgus dokumentus parastās vēstulēs. Par bandrolēm, pakām nemaz nav ko runāt — par dāvanām tagad nav ko domāt.

Stingras taupības režīms ģimenē liek lauciniekiem atteikties no “Lattelekom” pakalpojumiem — lētāk ir izmantot mobilo telefonu. Lieta nonāca tiktāl, ka cilvēki pārstāj iegādāties rozā grāmatiņas — pārskaitījumu apjoms slimokasei ir krities. Joprojām pieprasīti tikai banku pakalpojumi — nokļūšana Krāslavā ir dārgs prieks. Starp citu, visai tuvais ceļš uz Krāslavu un atpakaļ izmaksā gandrīz pusotru latu. Daudzi vietējie cilvēki agrāk strādāja Krāslavā, bet tagad pēdējais autobuss no pilsētas atiet... plkst. 14.20. Nevienam nav daļas par vienkāršo cilvēku dzīvi, kas pārvērtusies par vienlaidu problēmām un nelaimēm.

— Pasts — tā vēl ir arī cilvēku kontaktēšanās vieta. Par ko visbiežāk tiek runāts?

— Par to, kas visvairāk nodarbina. Ciematā palicis tikai viens veikals, bet konkurences trūkums, kā zināms, neveicina cenu pazemināšanos. Tas, kurš ir bagātāks, dodas iepirkties uz pilsētu, kur izplatītas akcijas — visi iemācījušies skaitīt un taupīt. Bieži dzirdu pārmetumus par medicīnisko pakalpojumu kvalitāti, nemaz jau nerunāju par cenām, respektīvi, arī par ārstēšanās pieejamību.

Kā dzīvot tālāk? Šo jautājumu dzirdu pastāvīgi. Cilvēki ir noraizējušies par grūtībām ar lauksaimniecības produkcijas noietu un iepirkuma cenu lejupslīdi. Tiek aizkavēti norēķini, degvielas cena atkal paaugstinās. Vārdu sakot, vienlaidu bažas. Parādījusies arī jauna tēma. Palielinās trūkumā nonākušo, degradējušos cilvēku skaits, tāpēc aizvien aktuālāks kļūst lauku dzīves drošības jautājums. It īpaši viensētās, kur vairākumā ir spiesti dzīvot sirmgalvji vien. Pensiju indeksācija pēdējā laikā tika uzņemta ar atbalstu. Nelaime ir citur: veci cilvēki bieži palīdz saviem trūkumā nonākušajiem bērniem un mazbērniem. Skumja iznāca mūsu saruna. No vienas puses, lauki, kas noveco, un cilvēki, kuri mirst. No otras puses, varasvīri, kuri uzskata sevi par debesu iemītniekiem. Kas tā par dzīvi, ja daudziem lauku iedzīvotājiem pašlaik lētāk ir nomirt nekā ārstēties. Arī bēres ne katram ir pa kabatai.

Aleksejs GONČAROVS