Gaidīsim nākamo balli!

Uz pasākumu bija sapulcējušies pensionāri no Andzeļiem, Domarišķiem, Noglām, Kondrašiem, Murāniem, Kulakovas un citām pagasta apdzīvotām vietām. Viņu vidū bijušie laukstrādnieki, lopkopji, kantora darbinieki, inženieri un citu profesiju pārstāvji. Vecākā pensionāre, kas todien bija zālē, jau bija nosvinējusi 83. dzimšanas dienu.

Atklājot pasākumu, Andzeļu pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Leontīne Žeimote sveica visus pagasta ļaudis, bet īpaši tos, kuri pērnajā gadā svinēja apaļās jubilejas — sākot ar 65 gadus nodzīvojušajiem līdz pat 95 ga-dus sasniegušajiem. Pēc saraksta tādu cilvēku bija ceturtdaļsimta: 17 sievietes un astoņi vīrieši. Diemžēl uz pensionāru balli spēja ierasties nedaudzi no viņiem, tālab daļa ziedu tā arī palika vāzē. Starp citu, pagastā vecākajiem jubilāriem pērn apritējuši 75 gadi, bet vecākajām jubilārēm — jau 95 gadi.

Protams, stipru veselību, daudz naudas un mazāk problēmu pagasta pašvaldības priekšsēdētāja novēlēja visiem klātesošajiem pensionāriem, kā arī aicināja viņus neskumt par krīzi valstī, bet priecāties par dzīvi, jo no tā, ka tagad mēs visi tik skumsim un rādīsim bēdīgu seju, labāk jau nevienam nekļūs.

Lai jautrība sistu augstu vilni, daudz nevajag. Mazliet fiziska un garīga siltuma, tā zālē netrūka, mazliet labas mūzikas, par kuru šajā vakarā gādāja rajonā laikam vispieprasītākais muzikants Valdis Pudniks, neliels koncertiņš, ko sarūpēja Andzeļu tautas nama kolektīvi: vokālais ansamblis un vidējās paaudzes deju kolektīvs “Eži”. Par dažādām uzkodām, atspirdzinošajiem dzērieniem, sulām uz galdiņiem pēc tradīcijas parūpējās paši balles dalībnieki, savukārt par mūziku — pašvaldība. Nelielu gadu mijas svinību piegaršu pensionāru ballei radīja zāles stūrī izpušķotā Ziemassvētku un Jaungada eglīte, kas vēl nebija novākta.

Jau pirmie izskanējušie mūzikas akordi lika noprast, ka pensionāri būs aktīvi dejotāji, vienalga, kādā valodā skanēs dziesmas. Netika aizmirsti ne latviešu populārākie šlāgeri, ne krievu tautības cilvēkiem sirdij tuvas melodijas. Lielus pensionāru aplausus izpelnījās turpat katrs vietējo dejotāju vai vokālistu priekšnesums. Tādas dziesmas, kā “Uzsniga sniedziņš balts”, “Laba slava sniedziņam”, “Volūdze”, “Laba dziesma par dalīšanu”, “Sidrabiņa lietutiņš lija” pašas par sevi raisa cilvēkos vēlmi dziedāt līdzi. Arī dejotāji cilāja kājas no sirds: “Annas polka”, “Ačkups”, “Mugurdancis” — vēl dinamiskāk, vēl azartiskāk, tā, lai gribas lekt danci līdzi arī pensionāriem. Kā izrādījās, pensionāri nebūt nav vārgi dejotāji, un zāles grīda no viņu kurpēm tovakar dabūja ciest krietni vairāk nekā skatuves dēļi no deju kopas “Eži” dalībnieku kājām.

Vienīgi nekādi lielie runātāji pensionāri nebija. Pie kāda no galdiņiem ļoti dzīvi diskutēja trīs sievietes. Par ko — noslēpums. Bet nav nekāds noslēpums šīs trijotnes vārdi. Antoņina Pimčenkova ir bijusī sakaru operatore, 40 gadus nostrādājusi Rīgā, bet nu jau astoņus gadus dzīvo Andzeļos. Viktorija Grebņova ir strādājusi dažādus darbus: bijusī kadru inspektore, grāmatvede, kontrolasistente. Zofija Rudene visu dzīvi atdevusi darbam milicijā, arī bijusī rīdziniece, kas tagad dzīvo Andzeļu pagastā.

Tāda ir tā padomju laika paaudze: vairāk radusi darīt, mazāk — kulstīt mēli. Žurnālistu aicināja pie viena galdiņa, pie otra, trešā, bet tā arī ne ar vienu neizdevās vienoties par pensionāra dzīves redzējuma paušanu avīzes slejās. Gaidīsim nākamo balli!

Juris ROGA