Skolotāja, kurai patīk iemācīt...

Šo nesavtīgo pedagogu pulkā ir arī matemātikas skolotāja Leontīne Strogonova, kurai par saviem panākumiem dzīvē pateicīgi daudzi Ezernieku vidusskolas abiturienti, tikšanās brīdī apkampjot un sabučojot viņiem tik mīļo un labo skolotāju.

Leontīne nāk no savam laikam vidējas ģimenes, no kuras dzīvi vairs tikai brālis Antons un viņa pati. Māsas Genovefa un Monika jau dus zemes klēpī. Bija vēl viens brālis, bet tas nomira, vēl pavisam mazs būdams. Kad Leontīnei bija tikai divarpus gadi, nomira mamma. Meitenes bērnība un pirmie skolas gadi pagāja Ludzas rajona Nirzas pagasta Vondu sādžā. Pabeigusi Nirzas pamatskolu, pēc tam Ludzas vidusskolu. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos piecdesmitajos gados bija liels skolotāju kadru trūkums. Četras sekmju ziņā labākās vidusskolas absolventes, tostarp arī Leontīne, tika uzaicinātas uz Izglītības nodaļu un norīkotas darbā par skolotājām.

“Es vienu gadu nostrādāju Raipolē, toreiz tā laikam skaitījās sešgadīgā skola,” pensionāre kavējas atmiņās. “Ļoti mīlēju matemātiku, bet šo priekšmetu mācīja pats skolas direktors, man tika iedota ķīmija, fizika un dabaszinības — tas, kas palika pāri no citiem skolotājiem. Kamēr nepārgājām uz jauno skolas ēku, dažas stundas vadīt bija sevišķi grūti, jo vienkārši nespēju strādāt vienā telpā blakus citai klasei, kurai direktors tajā laikā mācīja matemātiku.”

Leontīnes pirmā darbavieta izrādījās materiāli slikti nodrošināta. Faktiski nebija nekādu uzskates līdzekļu. Jaunā skolotāja aizbrauca uz rajona centru cerībā sameklēt kādus konspektus, mācību materiālus, bet atgriezās tukšām rokām. Sāka rīkoties pati. Iedomājās, ka dabaszinības audzēkņiem būtu vieglāk apgūt, ja skolēniem varētu parādīt, piemēram, putnu izbāzeņus. Uzņēmīgā skolotāja pat vienojās ar saimnieci, pie kuras bija apmetusies, ka tā neiebildīs pret izbāzeņu izgatavošanu. Ķīmijas stundām skolotāja salasīja metāllūžņus, lai, piemēram, uzskatāmi nodemonstrētu korozijas ietekmi uz dažādiem metāliem. Viņa centās strādāt no sirds, panākumi neizpalika. Leontīnes vadīto rajona mēroga atklāto stundu ķīmijā komisija novērtēja uz četri (piecu baļļu sistēmā). Tolaik atklātās stundas notika uz skatuves, kamēr pārējie kolēģi sēdēja zālē un skatījās. Tas skolēniem un viņu skolotājai radīja papildus spriedzi, ne katrs ar to veiksmīgi tika galā. Taču Leontīnes mērķi bija augstāki — viņa gribēja studēt neklātienē, lai iegūtu savām vēlmēm atbilstošu izglītību. Taču pedagoģes centība būtībā pavērsās pret viņu pašu, un rajonā skolotājai neizdevās saņemt atļauju neklātienes studijām. Gadu nostrādājusi skolā, Leontīne vasarā iestājās klātienē Daugavpils skolotāju institūtā, kuru divu gadu laikā pabeidza kā fizikas-matemātikas skolotāja.

“Tie arvien bija smagie pēckara gadi, kad ļaudis dzīvoja nabadzīgi,” atceras sirmgalve. “Strādājot gadu skolā, es tomēr iekrāju nedaudz naudas studijām. Vismaz sevi apģērbt varēju, nedaudz palika ēdienam. Cik spēja, palīdzēja tēvs, kurš ar vilcienu uz Daugavpili sūtīja man maizi, gaļu, sviestu un citus lauku produktus.”

Diplomēto pedagoģi kopā ar vēl divām absolventēm — bioloģi un vēsturnieci — norīkoja uz Ludzas rajona kādu septiņgadīgo skolu, kas tagad vairs nepastāv, tā likvidēta. Leontīnes skolotājas talants arī šeit tika ievērots: uzslavas bārstīja gan metodiskā kabineta vadītājs Razvadovskis, gan rajona izglītības inspektors, kura uzvārds sirmgalvei nav palicis atmiņā, bet viņa atceras, ka visi skolotāji ļoti baidījās no šī gados vecā, pieredzējušā inspektora. Neskatoties uz tādu atbalstu, mana sarunbiedre tajā skolā nostrādāja gadus piecus vai sešus. Leontīne, kura Daugavpils skolotāju institūtu pabeidza ar izcilību, nebūt nedomāja samierināties ar sasniegto. Jo vairāk tāpēc, ka fiziku mācījušais pedagogs, izlaiduma ballē dejojot ar vēl neseno savu studenti, viņai sacīja: “Jums, Vonda (Leontīnes meitas uzvārds), jāiet mācīties tālāk!”

Pēc gada Leontīne apprecējās, par viņas dzīvesbiedru kļuva Andrejs Strogonovs. Sarunbiedre atceras interesantu sakritību — tajā skolā strādāja piecas jaunas meitenes, visas apprecējās tieši tovasar. Andrejam Leontīne gan sacīja, ka vēl negrib dibināt ģimeni, jo vēlas turpināt mācīties neklātienē, bet Andrejs apsolīja, ka ļaus viņai studēt, un savu solījumu turēja. Tā kā iepriekšējo mācību iestādi Leontīne bija pabeigusi ar izcilību, iestājeksāmenus Rīgas pedagoģiskajā institūtā nebija jākārto, viņu uzņēma uzreiz trešā kursā. Vēlāk notika iestādes reorganizācija, studentus pārvietoja uz Latvijas Universitāti, kuru arī pabeidza neklātienē kā matemātiķe. Izvēloties specialitāti, Leontīne viegli tika galā ar šaubām: “Kas gan es būtu par fiziķi? Tad jau man jābūt tādai, kura var veikt mēģinājumus, kura var kaut ko uzkonstruēt, bet es to nevarēju. Mani kā magnēts pievilka matemātika!”

Būdama 4. kursa studente, Leontīne nolēma mainīt darba vietu. Tam bija vairāki iemesli. Mazajā skolā sev neredzēja nekādas izaugsmes iespējas. Arī darba un sadzīves apstākļi bija smagi, ar dzīvokļiem pedagogu ģimenes šeit vispār neapgādāja. Savukārt dzīvesbiedram šeit nebija laba darba. Vispirms Leontīne aizbrauca izlūkot situāciju pie draudzenes, ar kuru kopā mācījās Daugavpilī. Cerības samainīties ar darbavietām vai rast citu risinājumu neattaisnojās. Leontīne informēja Izglītības ministriju, ka grib mainīt darba vietu. Lūgumā uzrakstīja, ka ir absolvējusi Daugavpils skolotāju institūtu un studē 4. kursā Latvijas Universitātē Matemātikas specialitātē. Viņai piedāvāja izvēlēties: divas vidusskolas bija Vidzemē un viena Latgalē — Ezerniekos, kur arī bija vajadzīgs matemātikas skolotājs. Latgale bija mīļāka un tuvāka sirdij: 1959. gada martā Leontīne sāka strādāt par Ezernieku vidusskolas matemātikas skolotāju. Viņas dzīvesbiedrs Andrejs, kurš tobrīd strādāja veikalā, bija spiests aizkavēties savā darbavietā, viņš uz Ezerniekiem pārbrauca tikai rudenī. Sākotnēji viņš iekārtojās par strādnieku skolā, bet pēc pāris gadiem radās izdevība nomainīt darbu, ko arī izmantoja — aizgāja par ceļa strādnieku. Kad nodibinājās SCO, pārgāja uz šo organizāciju, kurā nostrādāja 25 gadus. Iegūtās iemaņas lika lietā, faktiski savām rokām uzbūvējot ģimenes māju ar visām nepieciešamajām saimniecības ēkām. Andrejs vispār bijis ar saimnieka ķērienu. Pateicoties viņam, ģimenei bija savs dārziņš, bija savi kartupeļi, bietes, citi sakņaugi. Ģimenes pirmajā dzīvesvietā Ezerniekos viņš uzbūvēja nelielu šķūnīti, kūtiņu, kurā turēja govi, cūkas un vistas. Līdz ar to visi nepieciešamākie produkti ģimenes galdā bija, neskatoties uz to, ka veikalu plaukti tolaik bija tukši. Uzbūvējuši savu māju, Strogonovi faktiski paplašināja saimniecību. Lielajā kūtī nu jau bija vietas divām govīm. Pēc vīra nāves Leontīne vienu pārdeva, bet otru drīzāk ieraduma pēc paturēja un katru dienu rītā un vakarā, lietus vai saule, ar velosipēdu braukāja uz Balto, kur bija sava zeme un govīm uzbūvēta būda.

Bet sākotnēji ģimene Ezerniekos dzīvoja neapskaužamos apstākļos. Tas gan no mūsdienu paaudzes redzējuma, jo Strogonovi paši bija pat ļoti apmierināti ar to mazumiņu, ko viņiem šeit piešķīra. Pirmajā laikā Leontīnei tika ierādīta faktiski gultas vieta pie kādas sievietes, jo viņa ieradās viena, bet brīvu dzīvokļu nebija. Kad atbrauca vīrs, ģimeni izmitināja vienkāršā lauku mājā, kurā kopā ar Strogonoviem dzīvoja četras ģimenes: katras rīcībā bija viena istaba un virtuve. Dzīves telpa Strogonoviem paplašinājās, kad viena no ģi-menēm aizgāja projām. Pēc laiciņa aizgāja vēl viena ģimene, tāpēc mājas katrā galā palika vairs tikai pa vienai ģimenei.

Leontīne: “Ezerniekos jutos kā paradīzē nokļuvusi. Dzīvojām četras ģimenes vienā mājā, bet satikām ļoti labi, konfliktu nebija. Vispār dzīves un darba apstākļi šeit bija krietni labāki nekā iepriekšējā dzīvesvietā, kur pat skola netika apgādāta ar malku un ziemā bija ļoti grūti gan skolēniem, gan skolotājiem. Par dzīvokļiem vispār nebija ko runāt — tos tur nepiešķīra. Ezernieku skaistā apkārtne, brīnišķīgā ainava, kas pavērās no skolas logiem, bija tik fascinējoša, tik ļoti mani tā sajūsmināja, ka vajadzēja lielu gribasspēku, lai atrautu skatu no loga un atgrieztos klasē pie skolēniem. Nezinu, tā bija Dieva griba vai Likteņa pirksts, bet esmu ļoti laimīga un apmierināta, ka toreiz nokļuvu uz Ezerniekiem. Uz manām stundām nāca direktors, mācību daļas vadītājs, matemātikas vecākais skolotājs, un visi bija apmierināti. Ļoti sirsnīgi un laipni mani uzņēma. Kolektīvs bija ļoti saliedēts, par ko gods un slava skolas vadībai — Losevs bija stingrs direktors, bet visi skolotāji strādāja precīzi un saskaņoti kā pulksteņa mehānisms. Man ļoti patika strādāt ar skolēniem, patika viņus iemācīt. Divatā ar savu kolēģi, matemā- tikas skolotāju Manefu Ivanovnu, palikām pēc stundām strādāt ar vājākiem audzēkņiem, lai palīdzētu viņiem sekmīgi apgūt mācību vielu.”

Te noteikti jāpiebilst, ka par papildus darbu ar vājākiem audzēkņiem skolotājas neprasīja samaksu, faktiski strādāja par pliku paldies, kas, principā, bija raksturīga iezīme bezmaz visai tā laika pedagogu saimei, bet kas vairs piemīt retumis kādam no tagadējiem skolotājiem. Kad mācību gada sākumā dalīja stundas, Leontīne neprasīja, cik liela būs viņas alga. Viņai tas nebija galvenais, viņai galvenais bija — iemācīt! Strādājot ar pēcstundniekiem, aiz šīm rūpēm par svešiem bērniem savus — Juri un Nikolaju — tikpat kā neredzēja. Atzīstas, ka dzīvesbiedra pārmetumi tomēr bijuši pamatoti, lai gan bērni mācījās labi un uzvedībā lielas problēmas nebija. Bet laikam tāda ir visu skolotāju ar lielo burtu, patiesu skolotāju, sūtība — ziedot sevi citiem. Cilvēciskās attiecības, pienākuma apziņa, nesavtīgums, bērnu mīlestība, kolēģu uzticība — manai sarunbiedrei tās ir pašsaprotamas vērtības. Daudzi cilvēki sirds dziļumos ir pateicīgi savai skolotājai par tiem panākumiem dzīvē, kurus guvuši, pateicoties Leontīnes kvēlajai vēlmei iemācīt viņiem savu priekšmetu. Un viņai tas lieliski padevās, lai gan arī tolaik bija paklausīgāki un nepaklausīgāki skolēni, tādi, kam matemātika patika, un tādi, kam tā šķita kā Dieva sods.

Kā jau katrai jaunai skolotājai vai skolotājam, arī Leontīnei jau pirmajās darba nedēļās nācās iegūt skolēnu uzticību, pierādot savas spējas: “Izlaiduma klasē bija divi zinātkāri un gudri skolnieki — Pozņaks un Plavoks. Šodien man ļoti gribētos zināt, ar ko viņi tagad nodarbojas, kur strādā. Bet toreiz, kad tikai sāku strādāt, viņi abi man sākumā neuzticējas un sāka pārbaudīt. Bet darīja to ļoti korekti, uzmanīgi un pieklājīgi. Stunda beidzas, viņi: “Lūdzu, skolotāj, mēs nevaram atrisināt šo uzdevumu!” Atceros, tas bija sarežģīts trigonometriskais vienādojums. Cits skolotājs varbūt pat neņemtos uzreiz risināt, bet es sapratu, ka puiši mani grib pārbaudīt. Tūlīt pat starpbrīdī uzrakstīju to uz tāfeles un atrisināju. Nezinu, vai šie skolēni risinājumu pierakstīja, man gan šķiet, ka paši jau bija visu atrisinājuši.”

Pēc kāda laika Leontīne no šiem diviem skolēniem saņēma otru trigonometrijas uzdevumu. Arī to uzreiz viņu klātbūtnē atrisināja, lai gan detalizētiem skaidrojumiem pietrūka laika. Bet gados jaunajiem skolotājas eksaminatoriem ar to bija gana — tas izrādījās pēdējais pārbaudījums, kuru Leontīne izturēja godam, iegūstot neviltotu skolēnu cieņu. Jāatzīst, matemātika būtībā ir sauss priekšmets, kas prasa labas koncentrēšanās spējas. Kā par brīnumu nekādu īpašu viltību matemātikas mācīšanā skolotājas arsenālā nebija. Vispirms izskaidroja jauno vielu, spēcīgākie skolēni to saprata, tālab viņiem iedeva iepriekš sagatavotus uzdevumus, lai risina. Ja atrisināja, varēja saņemt labu atzīmi. Pa to laiku klasē ritēja darbs ar vājākiem skolēniem. Lūk, arī viss noslēpums. Leontīne domā, ka atjaunotās brīvvalsts Izglītības un zinātnes ministrijas liela kļūda bijusi ieviest “i” un “ni” skolēnu zināšanu vērtēšanā, kas būtībā neko neizsaka. Čaklo un spējīgo skolēnu tas nekā nestimulē jauniem sasniegumiem, slinkākajam varbūt vispār ir vienalga. Sirmā pedagoģe ir neizpratnē, kāpēc bija jāpārņem no rietumiem šis zināšanu vērtējuma modelis? Vai tiešām tikai tāpēc, lai nav tā, kā reiz bija padomju valstī?

Uzsākot darba gaitas Ezernieku vidusskolā, Leontīne saņēma arī audzināmo klasi. Kolēģi viņai sacīja, ka 6. klases audzēkņi esot ļoti dzīvīgi — pa kāpņu margām staigā! Kā par brīnumu, Leontīnei ar šo klasi nebija grūti atrast kopīgu valodu un izveidojās ļoti labas attiecības. Bet varbūt tur nav nekāda brīnuma, ņemot vērā skolotājas jaunības degsmi un nelielo gadu starpību. Viņa atceras, ka šīs klases puiši ļoti mīlēja savas meitenes un nebija skubināmi nākt palīgā. Ar dažiem audzināmajiem skolotājai saites nav zudušas līdz pat šai dienai.

Laiks ir nepielūdzams: 1994. gadā skolotāja devās pelnītā atpūtā — pensijā. Tieši togad aizsaulē aizgāja dzīvesbiedrs Andrejs. Jau nākamajā gadā skolas vadība Leontīni palūdza piestrādāt, un viņa nespēja atteikt vienmēr atsaucīgajam skolas direktoram Aleksandram Gžibovskim. Tagad skolotāja viena pati pavada savas vecumdienas dzīvesbiedra būvētajā gāzbetona bloku mājā. Strogonovu vecākais dēls Juris ir ārsts, viņš ar ģimeni dzīvo Jelgavā — visai patālu no dzimtajām mājām, tomēr mammu apciemo. Jaunākais dēls Nikolajs skolas gados tik ļoti aizrāvās ar fiziku, ka savulaik iestājās Rīgas politehniskajā institūtā, sekmīgi pabeidza radiotehnikas studijas un padomju laikā strādāja uz kuģa. Brīvību atguvušajā Latvijā viņš kļuva par bezdarbnieku, atgriezās mājās, pāris gadus pastrādāja kokzāģētavā, bet nu jau ceturto gadu dzīvo un strādā Anglijā. Baidoties pazaudēt darbu, četru gadu laikā viņam ne reizi nav izdevies apmeklēt dzimteni, satikt tuviniekus.

Leontīnei tikpat kā nav hobiju. Viņai patīk istabas puķes, kuras rotā mājas palodzes. Jaunākās ziņas iegūst, lielākoties klausoties radio, jo vecumdienās ir redzes problēmas. Tieši šī iemesla dēļ faktiski nelasa grāmatas, avīzes, žurnālus, retumis neilgi paskatās televizoru.

Juris ROGA