Sestā direktore

Rita Vekšina patīkami pārsteidza mani ar labām savas iestādes vēstures zināšanām. Jānorāda, ka centru ļoti iecienījusi mūsu rajona skolu jaunatne. Un ne tikai: atsevišķi kolektīvi ir pazīstami gan Latvijā, gan arī ārpus tās robežām. Taču par visu pēc kārtas.

... Pagājušā gadsimta tālie piecdesmitie gadi. Provinciālajā pilsētiņā tolaik bērnu lielākais prieks bija masveida aizraušanās ar spor-tu, it īpaši basketbolu, futbolu un volejbolu. Otrais skolēnu pievilkšanas centri bija bibliotēkas. Lieliski atceros garas rindas pēc deficīta grāmatām un jaunākajiem žurnālu numuriem, kas mūsu vecākiem nebija pa kabatai. Taču galvenais kultūras centrs bija kinoteātris, kas atradās pirmskara latviešu biedrības ēkā blakus autoostai. Arī ta-gad acu priekšā redzu trokšņainas un garas rindas pie kases, taču taisnības labad norādīšu, ka cenas bija pilnīgi pieejamas: 20 - 30 kapeiku, kas, iespējams, arī padarīja kinematogrāfu par masveida mākslu.

Pionieru nama svinīgā atklāšana 1959. gada pavasarī kļuva par īstu sensāciju. Vienstāva sarkano ķieģeļu ēka tagadējā Lāčplēša ielā tolaik skaitījās plaša, taču tās kabineti un zāle vienmēr atgādināja bišu spietu. Pēc stundām zēni un meitenes skrēja uz turieni, lai apmeklētu pulciņu nodarbības, kuros pierakstīties nebija nemaz tik vienkārši. Pūšamie instrumenti vien cik maksāja! Bērnu laimes un prieka pilī mēs pirmo reizi ieraudzījām novusu, varējām piekļūt biljardam, izstāvējām rindu pie tenisa galda... Neviens nesteidzās uz mājām līdz pat nama slēgšanai.

Uz visu mūžu palicis atmiņā arī pirmais direktors, labestīgais cilvēks Pēteris Ludvikovs. Tālāk hronoloģisko ķēdīti turpināja Rita Vekšina: pēc pieciem gadiem pionieru nama vadību pārņēma Irina Paņko, nepilnu gadu nostrādāja Leonora Bikova-Urbanoviča, četrpadsmit gadu iestādi vadīja Dina Grigorjeva, četrus — Ināra Lesniece. Kas sakāms par Ritu Vekšinu, tad šo trokšņaino valstību viņa pārņēma nu jau tagad tālajā 1987. gadā.

Ar pastāvīgu dzīvesvietu pionieru namam pastāvīgi neveicās. Kādu laiku tas atradās vecās poliklīnikas ēkā, taču 1982. gadā notika brīnums: jaunie apartamenti parkā. Tajā skaistajā savrupmājā, kur tagad atrodas sociālais dienas centrs. Tomēr prieks nebija ilgs... Reformēšanas laiks, bet precīzāk rajona vadība pārcēla jau bērnu un skolu jaunatnes interešu centru uz patversmes “Mūsmājas” bijušajām darbnīcām. Pēc eiroremonta! Visā vēsturē tie bija labākie apartamenti ar skaistu izstāžu zāli. Priecāties varēja tikai pāris gadu, bet tālāk sekoja kārtējā izmitināšana. Kopš 2001. gada oktobra bērnu centrs bija spiests pārcelties uz kultūras namu, kas gadu desmitiem ilgi gaida remontu un kur ir ļoti šauri.

Par direktoriem nepiedzimst, par viņiem kļūst. Kas tad palīdzēja Ritai Vekšinai ieņemt šo ļoti atbildīgo amatu? Pirmo reizi pajautāju un saņēmu intriģējošu atbildi. Pēkšņi noskaidrojās, ka Rita nemaz nav krāslaviete, bet gan dzimusi Indrā. Kad mācījās neklātienē Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, meitene tik aizrautīgi strādāja par pionieru vadītāju, ka viņu uzreiz pamanīja galvaspilsētā un piedāvāja pastrādāt Artekā. No Latvijas tādi bija trīs cilvēki. Tas bija fantastisks piedāvājums! Tie divi darba gadi bērnu republikā deva viņai milzīgu pieredzi. Krima faktiski bija internacionālās audzināšanas skola un starptautiskā līmeņa metodiskais centrs. Nometnē cauru gadu mācījās un atpūtās ne tikai tolaik vēl brālīgo republiku jaunie pārstāvji, bet arī sociālistisko valstu un pat kapitālistisko valstu, tajā skaitā ASV un DĀR sūtņi. Pārliecinošs bērnu diplomātijas piemērs. Arteks Melnās jūras krastā ir īsta pilsētiņa: desmit vienības, katrā ap 500 skolēnu. Rita arī tagad ir pateicīga tam laikam — par iepazīšanos ar daudzām kultūrām, par jauniem draugiem. Vēlāk sarakste turpinājās vēl gadus piecus. Gan tolaik, gan tagad par prioritātēm audzināšanas procesā uzskatīja kultūru un sportu, kas vienoja visus. Tie, kuri izgāja skolu Ajudaga kalna pakājē, kuri sauļojās Melnās jūras oļainajās pludmalēs, izjuta iecietību pret vienaudžiem neatkarīgi no tautības, ādas krāsas. Katra maiņa — tie bija vēl arī neaizmirstami ceļojumi uz Sevastopoli, Gelendžiku, Sočiem un Jaltu, pārgājieni pa kalnu takām.

Ar Arteka bagāžu Ritu labprāt pieņēma darbā par pionieru nama metodiķi, un tikai pēc septiņiem gadiem viņa iesēdās direktora krēslā. Kopš tā laika aizritēja 22 gadi... Par bērnu un jauniešu centra darbu laikraksts pastāvīgi informē lasītājus. Jubilejas gaidīšanas laiks prasa izdarīt nelielu kopsavilkumu.

Direktore paskaidroja, ka šaurības un saspiestības dēļ centram nācās pārcelt filiāles uz provinci: uz skolu bāzes patlaban funkcionē 29 pulciņi! Tā ka bērnu un jauniešu centrs ne visai atbilst savam nosaukumam, bet citos Latvijas rajonos un pilsētās radošie pulciņi, studijas un klubi strādā zem viena jumta. Taču arī šādos īpašos apstākļos nodarbības mūsu pulciņos apmeklē 847 audzēkņi. Direktore lepojas ar pedagogu kolektīva augsto profesionālismu.

Viss tā saucamā centra ofiss — tikai trīs kabineti, kas netraucē Krāslavas Bērnu un jauniešu centram būt pazīstamam Latvijā. Aizrautīgā pedagoga ar augstāko izglītību un moderno deju studijas “Stop-Time” starptautiskās kategorijas tiesneša Aleksandra Lukšas audzēkņi stabili uzvar rajona konkursos, kļūst par reģionālo, valsts un starptautisko konkursu balvu ieguvējiem. Zīmīgi ir tas, ka moderno deju cienītāji apmeklē studiju trīs un četrus gadus. Ar savām iniciatīvām plaši pazīstams arī jauniešu klubs “Krasts”, kuru nu jau desmit gadus vada līdere pēc rakstura un aicinājuma Irina Japiņa. Četras tautas deju grupas vada aizrautīgā horeogrāfe Valda Timule. Viņas vadītais kolektīvs “Pastaliņas” ir starptautiskā konkursa laureāts, bet pašlaik tā dalībnieki ga- tavojas piedalīties gaidāmajos X Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos. Lietišķās mākslas pul-ciņu audzēkņu labākie darbi tiek izstādīti prestižos konkursos, bet bērnu interešu realizācijas diapazons ir ļoti plašs. Par pulciņu vadītāju profesionālismu liecina kaut vai tas fakts, ka mūsu Žanna Garbrēdere ar saviem audzēkņiem pagājušajā gadā Latvijas festivālā Siguldā vadīja dekoratīvo vilnas izstrādājumu darināšanas nodarbības. Pedagoģijas maģistre Terēza Nemiro vada nodarbības septiņās grupās: suvenīru pulciņš, tekstilmāksla, dizains, papīra plastika... Nu jau divus gadus darbojas arī automotopulciņš, kuru vada Guntars Jeminejs.

Mūsu saruna notika mazā kabinetā, kur pie datoriem bija sapulcējusies visa centra vadība. Direktores vietniece Aina Guba, metodiķes Sanita Kumpiņa un Alla Jasjukeviča. Visas viņas, tajā skaitā arī direktore, vada pulciņus. Sarunā ar mani gan direktore, gan viņas domubiedri neslēpa cerības, ka tomēr tiks atrisināta ļoti akūtā problēma par bērnu un jauniešu centra galīgo izvietojumu. Ir zināms, ka šis jautājums tiek diskutēts novada domē. Tā būtu laba dāvana jubilejā... Mēs taču darām visu, lai bērni būtu laimīgi, vai nav tiesa?

Nobeigumā Rita Vekšina rezumēja: “Papildus iepriekš teiktajam mūsu BJC ir arī rajona metodiskais centrs. Strādājot ar skolotājiem, kontrolējam kultūrizglītības un ekoloģiskās programmas. Organizējam rajona konkursus, skates, kā arī rajona dziesmu un deju svētkus, piedalāmies republikāniskajos. Būda-mi atvērti bērniem, mēs dāvājam viņiem mīlestību un bagātināmies paši. Radošais process var būt ražīgāks tikai mājīgos apstākļos. Tāpēc ar optimismu gaidām labas pārmaiņas...”

Aleksejs GONČAROVS