Kad darbs ir arī sirdslieta

Tomēr šis fakts, lai arī gana nozīmīgs, nav konkrētā stāsta pamatā. Aivars žurnālista uzmanības lokā nonāca, pateicoties šogad realizējamai Administratīvi teritoriālajai reformai, kuras rezultātā mūsu rajona teritorijā taps trīs novadi: Krāslavas, Dagdas un Aglonas, kurā apvienojas Aglonas, Šķeltovas, Grāveru un Kastuļinas pagasts. Kamēr citi vēl tikai prāto, kā novads uzturēs savus ceļus, topošajā Aglonas novadā šis jautājums būtībā atrisināts. Tieši Aivars ir tas cilvēks, kurš jau tagad organizē visus ceļu uzturēšanas darbus četru pagastu teritorijā. Viņa pašreizējais amats ir autoceļu būvuzraugs-būvinženieris.

Daudzi cilvēki ir sacījuši vien labus vārdus par Aivaru, kurš pats publicitāti īsti nemīl un to nevēlas, tomēr šai sarunai viņu izdevās pierunāt, kas liecina, ka Aivaram piemīt liela izpratne un cieņa arī pret cita darba darītājiem. Starp citu, Aivars ir vispusīgs cilvēks, ko vislabāk raksturo hobiji: mūzika, fotografēšana un mak-šķerēšana vasarā. Visas trīs lietas viņš pieprot pietiekami augstā līmenī, taču Aivars nepiedalījās nesenajā Krāslavas rajona fotokonkursā 2008, jo fotografē savam priekam. Arī makšķerēšana ir tikai savam priekam, tālab nav svarīgi, cik liela ir izvilktā zivs. Viņš nekad nav redzēts plati ieplestām rokām stāstot makšķernieku blēņas par neticami lielu lomu. Aivara muzikālais talants ir varbūt vienīgā lieta, par ko zināja arī cilvēki ārpus ģimenes un draugu loka, jo viņš spēlē ģitāru Šķeltovas grupā “Foršs laiks”, kas aicināta muzicēt arī ārpus pagasta robežām. Uzskata, ka muzikālās dotības mantojis no vecākiem, kuri, kā jau tas agrāk visos saietos bija plaši ierasts, vienmēr uzdziedāja kādu dziesmu. Pārsteidza atklāsme, ka ceļošana nebūt nav Aivara sirdslieta, lai gan vairāk kā puse dzīves ir uz riteņiem. Bet, tieši tāpēc — ikdienā izbraukājot pagastu ceļus un pārbaudot to stāvokli, visa darba diena ir viens liels ceļojums.

Aivars nācis no savam laikam vidēja lieluma ģimenes: tēvs, māte un trīs brāļi. Bērnība, skolas gadi pagāja, dzīvojot sādžā Kastjuki. Pirmās četras klases ir gājis Peipiņu pamatskolā, kuras tagad vairs nav — skoliņa tika likvidēta vēl padomju varas gados. Nākamā bija Izvaltas vidusskola, jo tā, līdzīgi kā Krāslavas 1. vidusskola, bija tuvāk mājām. Ar vidusskolas absolventa diplomu kabatā Aivars devās uz Rīgas celt- niecības tehnikumu, kuru pabeidza jau pēc dienesta armijā, ar ko saistās padomju laikiem salīdzinoši rets gadījums — Aivaram tika dota iespēja dienēt Latvijā. Sākotnēji bija mācību daļa Dobelē, pēc pusgada jauno seržantu aizsūtīja uz kājnieku pulku tepat Lat-vijā, kur visu pārējo dienesta laiku viņš bija sanitārais instruktors. Nekāda vieglā pastaiga tā nebija, jo pirmajos sešos mēnešos mācību daļā sanitārajiem instruktoriem deva tādu slodzi, kāda tiem visa tālākā dienesta laikā nebija. Tas ir pašsaprotami, jo šī militārā profesija — sanitārais instruktors — ir ārkārtīgi smaga un prasa ne tikai labas zināšanas medicīnā, bet arī teicamu fizisko sagatavotību. Iedomājieties, kādu krampi vajag, lai no kaujas lauka uz sevis izvilktu ievainoto, nenodarot tam vēl lielākas sāpes. Instruktoru skolā Aivars faktiski apguva otru profesiju — apguva slimību simptomus, mācījās špricēt, apturēt asiņošanu, pārsiet, sniegt pirmo palīdzību. Šīs iemaņas viņam lieti noderēja tālākajā dzīvē, arī pēc ilgiem gadiem tās nav zudušas. Starp citu, armija gandrīz izjauca Aivara sākotnējos nodomus apgūt ar autoceļu būvniecību un ekspluatāciju saistītu profesiju, kas šodien ir viņa maize. Dienesta laikā puisis izplānoja, ka būtu labi doties uz medicīnas institūtu, pat paņēma raksturojumu un ar dokumentiem aizgāja līdz uzņemšanas komisijai, bet pēdējā mirklī pārdomāja. Negribējās zaudēt vienu mācību gadu tehnikumā, tālab viņš turpināja studijas autoceļu būvniecības un ekspluatācijas fakultātē.

Pēc tehnikuma absolvēšanas Aivars sāka strādāt 16. Dagdas ceļu remonta būves pārvaldē, pēc tam Krāslavas iecirknī bija meistars un darbu vadītājs. 1987. gadā aizgāja pie cita darba devēja uz kolhozu “Alksniena”, kur sāka strādāt celtniecības un ceļu jomā — bija meistars un darbu vadītājs līdz pat kolhozu un sovhozu sabrukuma gadiem. Bezdarbnieka posms nebija ilgstošs, aptuveni pēc gada viņam piedāvāja zemes ierīkotāja darbu pagastā, vēlāk kļuva par Valsts zemes dienesta kadastra inspektoru — zemes ierīkotāju. Jauns amats prasīja papildus izglītošanos: pabeigti Valsts administrācijas skolas kursi Daugavpilī, kā arī zemes ierīkotāju kursi Jelgavā, Lauku inženieru fakultātē. Bija nepieciešams savienot darbu ar mācībām, paralēli Aivars risināja ceļu uzturēšanas jautājumus pagastā. Kad nāca piedāvājums no pārējām trijām topošā Aglonas novada pašvaldībām parūpēties arī par viņu ceļiem, Aivars saprata, ka visus amatus kvalitatīvi “pavilkt” nespēs un priekšroku atdeva savai pamatprofesijai, kurā viņš patiesi ir gudrs un profesionāls. Vienā teikumā to, ko ir sacījuši vairāki cilvēki, var uzrakstīt tā — ļoti paveiksies visam Aglonas novadam, ja Aivars arī turpmāk uzņemsies darīt šo darbu, kas acīmredzami viņam ir tikpat kā sirdslieta.

Aivaram ir lieliska ģimene. Viņa sieva Tatjana ir diplomēta ekonomiste, strādā par pasta nodaļas “Alksniena” vadītāju. Ģimenē divi bērni, abi jau pieauguši. Dēls Edgars Daugavpils Universitātes maģistratūrā studē starptautiskās attiecības, iepriekš bija pabeidzis svešvalodu fakultāti — bakalaurs. Līdzīgi kā tēvs, ir labs muzikants — spēlē ģitāru, sadarbojas ar grupu “Dabasu durovys”. Meita Jūlija ir Stradiņu universitātes trešā kursa studente, topošā ārste. Jāmācās sūri grūti, gadās, ka kādu semestri stipendija izpaliek. Paralēli mācībām Jūlija vēlējusies arī pastrādāt, bet vecāki ir citās domās — kamēr pašu ienākumi atļauj, lai labāk cītīgi mācās profesiju, par kuru savulaik sapņoja tēvs. Tomēr par savu tagadējo darbu Aivars saka: “Tas ir ļoti interesants!”

Juris ROGA