Tikšanās pie mežezera

Par aktīvās atpūtas veiksmīgo fanu Oļegu no Daugavpils es dzirdēju daudz jau sen. Ne reizi vien no tālienes redzēju viņa gumijas laivu, kas lēni mainīja vietas Daugavas centrā, kur mīt vislielākās zivis. Copei viņš izmanto mak-šķeres ar dzīvo ēsmu. Iepazīties tuvāk uz upes kaut kā nesanāca, taču pirms Jaungada man bija izdevība tikties ar viņu uz mežezera, kur mēs atradām vientuļu vietu. Lai gan cope bija ļoti slikta, toties sarunai bija gana laika.

Arī Oļegs zināja par mani pēc publikācijām žurnālā “Poplavok +”, tā ka saruna raisījās no pusvārda. Noskaidrojās, ka mana jaunā paziņas māte dzimusi Indras pusē, tāpēc viņš bieži brauc uz turieni. Taču visbiežāk pavada laiku uz Daugavas, kas aiz-rautīgajam cilvēkam pastāvīgi dāvā neaizmirstamus iespaidus. Oļegs pilnībā apstiprināja visas valodas, kas satrauca vietējo upes plēsoņu copmaņu prātus. Viņš ir viens no tiem retajiem makšķerniekiem, kuri izmanto zvejas rīkus ar dzīvu ēsmu. Lieta tāda, ka gan līdakas, gan sami atliku likām vērojuši mākslīgās ēsmas un kļuvuši ļoti piesardzīgi. Cita lieta — kustīga dzīvā ēsma uz āķa — nav ne mazāko lamatu. Tad, lūk, lielāko sezonas līdaku, kas svēra 12,5 kilogramus, sakārdināja tieši Oļega zvejas rīks, bet tas velkot nepieļāva ne vismazāko kļūdu. Tieši tā viņš pievārēja arī pudu smagu samu. Laimīgais apgalvo, ka abi upes eksemplāri ir viņa personīgie rekordi. Kas sakāms par plaudi, tad upes skaistuli, kas svēra 4,1 kilogramu, viņš noķēra no ledus 2000. gada 28. decembrī. Turklāt arī Zabludkā pie Krāslavas, kur viņš pavada visas brīvdienas.

Daugavpils elektriķis Oļegs Karpuņins iemantojis pieredzējuša plaužu ķērāja slavu. Pastāvīgi eksperimentējot uz upes, arī šajā “žanrā” viņš atrada “savu spēli”. Dod priekšroku barotavai zem pašas laivas, bet rīks ir neparasts — gruntsmakšķere, kas kustas pa zivju barošanas līniju upes dibenā. Paceļot metru garu makšķeri ar spoli, viņš periodiski pārvieto slogu ar āķīšiem aromātiskas strūklas zonā lejup pa straumi, reizēm palaižot ēsmu desmit un vairāk metru no laivas. Prakse parādīja, ka vislielākos plaužus gadās izvilkt pie pašas barotavas. Tāpēc jau gumijas laiva ir laba, ka tā nerada skaņas un trokšņus, kas vienmēr dara piesardzīgu plaudi.

Mēs abi piekritām, ka pagājušā sezona nebija labvēlīga plaužu copei. Oļegs atzinās, ka reizēm viņa ķeselē spirinājās desmit vai piecpadsmit lielu plaužu, zivis, kas sver mazāk par kilogramu, viņš parasti palaiž atpakaļ ūdenī. Barotava zem laivas pievilina dažādas zivis. Makšķernieka eksperimentētāja aktīvā ir pāris savvaļas karpu (3 un 2,5 kg), gadījās arī tādi monstri, ka neizturēja makšķerrīks. 0,8 kg smags apakšmutis arī ir reta trofeja mūsu pusē.

Kas sakāms par ēsmu uz āķa, tad Oļegs dod priekšroku kustīgiem mušu kāpuriem, retāk izmanto “sviestmaizi” ar grūbu piedevu. Bet barotavas saturs? Es neuzdevu liekus jautājumus. Katram copmanim tas ir īpašs meklējumu lauks. Recepšu ir daudz, taču pievilināt plaužu baru ir īpaša māksla, kuru pārzina Oļegs.

... Īsa ir decembra diena, taču to copi trijatā mēs atcerēsimies ilgi, ilgi. Te jāpateicas mūsu ceturtajam kompanjonam sunim Morisam, kurš bez mitas aprēja bebru alas. Tā saimnieks Sergejs par neatlaidību tika atalgots: spožais balansieris pievilināja vienu līdaku. Es tā arī nepaspēju nofotografēt kluso dabu ar ezera plēsoņu pie āliņģa: atskrēja izbadējies Moriss, saķēra zobos līdaku un vienā mirklī caur meldru saaudzi metās uz piekrastes eglāju. Viņa saimnieks ilgi meklēja pa suņa pēdām, taču tā arī neatrada zaudējumu. Pusdienlaikā Moriss, izjūtot vainu, kaunējās un netuvojās mūsu “galdam”. Ar Sergeja atļauju es tomēr pacienāju četrkājaino blēdi, iedodot tam viskārdinošāko desas gabaliņu. Par baudu ir jāmaksā. Lai arī mēs visi trīs atgriezāmies mājās ar tukšām kastēm, toties izsmējāmies no sirds un lieliski pavadījām laiku. Bet galvenais fotouzņēmumu varonis atkal bija Moriss. Ko mēs bez viņa darītu?

Aleksejs GONČAROVS