Pēdējā iespēja

Tādās reizēs es parasti saku, ka visprātīgākais ir neiejaukties to parādību gaitā, saskaņā ar kurām daba dzīvo tūkstošiem gadu. Tikai pēdējo gadu desmitu laikā līdz ar klimata globālu sasilšanu dažu sugu ūdensputni paliek ziemot mūsu pusē. No tālajiem lidojumiem uz siltajām ze-mēm pirmās atteicās pīles, tad to piemēram sekoja gulbji, kurus pastāvīgi var sastapt Dubnas un Daugavas neaizsalstošajos laukumiņos.

Pirmais ledus pastāvīgi mulsināja gulbjus, un tie parasti palika ezeru lāsmeņos līdz tam laikam, kamēr ūdens laukumiņi sašaurinājās līdz pāris metriem diametrā. Tā arī pagājušajā gadā glābēju izsaukšana uz Persteņa ezera pie it kā iesalušajiem gulbjiem bija pilnīgi lieka. Gulbju saime, laimīgi izkļuvusi uz ledus malas, mazliet it kā padomāja, tad, smagi vēzēdama spārnus, pacēlās gaisā un aizlaidās uz citu vietu. Arī šīs ziemas sākumā man vairākkārt no visām rajona malām zvanīja žēlsirdīgie lasītāji un es lūdzu visus neiejaukties šo cēlo putnu dzīvē, kuru skaits Latgalē pastāvīgi palielinās. Kas arī iepriecina un liek cilvēkiem būt īpašu atbildīgiem. Nav taču aizmirsti arī nodevīgie šāvieni...

Jaunajā gadā notika dramatisks gadījums uz Daugavas, kad gulbju saime atstāja lāsmenī savu vārgo mazuli ar pelēku apspalvojumu. Krāslavieši, pamanījuši vientuļo putnu lāsmenī, uzreiz saprata, ka notikusi nelaime, un sāka barot jauno gulbi, kurš neatteicās no cienastiem. Tā rīkojās arī Kritenko ģimenes locekļi, kuri nesa uz lāsmeni pilsētas robežās ne tikai maizi, bet arī kapātus dārzeņus, no kuriem neatteicās pelēkais gulbis.

Sestdien mēs ar Sergeju sataisījāmies uz copi, un viņš, gluži kā paredzēdams sala iestāšanos, piezvanīja man un pateica, ka no rīta varot aizkavēties — laiks pārvietot gulbi siltumā, vēl jo vairāk tāpēc, ka bija atradis piemērotu vietu viensētā. Taču visi sestdienas mēģinājumi izvilināt putnu no lāsmeņa uz ledus bija nesekmīgi: pabrokastojis gulbis turpināja ūdens procedūras.

Putns normāli uzvedās arī tās pašas dienas vakarā. Nelaime notika svētdien, kad termometra stabiņš pirmo reizi noslīdēja zem 20 grādu atzīmes. Vēl no rīta man piezvanīja kāds no krāslaviešiem: jāglābj gulbis. Satraucošo situāciju apstiprināja arī mans paziņa Sergejs: pats viņš neriskē tuvoties lāsmenim, jo ir bīstami, bet putns jau iesalst ledū. Sniegā redzamas lapsu pēdas. Atzinības vārdus te pelna Krās-lavas glābēji: viņi profesionāli pietuvojās nāvei nolemtajam putnam, un drīz vien Sergejs jau ņēma rokās gandrīz beigto gulbi. Dabiskās atlases likumi ir nežēlīgi: izdzīvo tikai visspēcī-gākies zvēri un putni. Arī vecie gulbji, pamanījuši savas atvases vārgumu, atstāja to. Tā vairākkārt ir gadījies arī ar stārķu mazuļiem, kurus pievāca cilvēki, tādā veidā pagarinot to mūžu par dažiem gadiem, kurus ar visu vēlēšanos nevar nosaukt par pilnvērtīgiem. Kalniešu Busliku labie cilvēki Butņicki gan baroja, gan nodrošināja ar pajumti ziemā, tikai putns tā arī neatgriezās pie saviem sugasbrāļiem. Pieradinātais stārķis vairākkārt mēģināja vīt ligzdu, tikai tā arī nevarēja paveikt iesākto līdz galam. Lūk, arī Krāslavā kaut kur ziemo vientuļais, spārnoto sugasbrāļu atstumtais stārķis, kurš iemanījies vasarā izlūgties zivis no makšķerniekiem. Ilgajos darba gados laikraksta redakcijā atceros gadījumus, kad tika pieradināti stirnēni, alnēni un pat vilcēns. Tikai savvaļas zvēru un putnu dzīve nebrīvē ir tikai eksistence. Taču es nekādā gadījumā neņemos vainot cilvēkus, kuru sirdis pilda labestība un žēlastība uz visu dzīvo. Nekad neaizmirsīšu Nadeždas Bērziņas asaras, kad mežā viņa atvadījās no sava pieradinātā caunēna...

Nevarīgo gulbi mēs ar Sergeju aizvedām pie Indras mednieka Andreja Birkes. Pēdējā iespēja, ja nu pēkšņi... Mans kolēģis copmanis, it kā atvainodamies spēkus zaudējušajam putnam, sacīja: “Kāpēc tu man nedevies rokās vakar? Tā arī paliki lāsmenī 20 grādu salā. Darīju visu, ko varēju, visādā ziņā mana sirdsapziņa tagad ir mierīga...”

Aleksejs GONČAROVS