Par ceļiem: atbildīgi un līdzatbildīgi

— Kad autoceļu būvuzraugam-būvinženierim ir vairāk darba — ziemā vai vasarā?

— Lai arī daudziem tas šķitīs mazliet neticami, vasarā darba daudz vairāk nekā ziemā, jo īsajā vasaras sezonā jāpaspēj ieraudzīt, fiksēt dokumentāli un novērst visus ceļa bojājumus. Mans uzdevums ir veikt ceļu pārraudzību četrās pašvaldībās: Šķeltovas, Grāveru, Kastuļinas un Aglonas. Saskaņā ar uzturēšanas klasēm periodiski jāizbrauc un jānovērtē ceļi, jāfiksē bojājumi autoceļu apsekošanas žurnālā, kurā veic ierakstu par katra ceļa stāvokli. Katrā pašvaldībā ir tās apstiprināts ceļu saraksts, katrā ir savs žurnāls, kurā katram ceļam atvēlēta sava lapa. Dažās parādās ieraksts, ka viss ir kārtībā, bet biežāk gan nākas rakstīt, kādi uzturēšanas darbi konkrētajam ceļam veicami. Turpat blakus ir vieta ierakstam par atklāto ceļa bojājumu novēršanu.

Martā vasaras un septembrī ziemas darbiem caur Iepirkumu uzraudzības biroju tiek veikta cenu aptauja. Mēnesi informācija pieejama internetā, piesakās pretendenti, un iepirkumu komisija izskata visus piedāvājumus. Vasaras sezona sākas 1. aprīlī un turpinās līdz 1. novembrim. Konkursa kārtībā uzvarējušais uzņēmējs vai uzņēmēji - ceļu uzturētāji no manis saņem darba uzdevumu, kas ir jāveic uz konkrētā ceļa, es izkontrolēju un pieņemu darbu.

— Kādi ir tie biežākie darbi vasarā un ziemā?

— Vasarā ir seguma uzturēšana (planēšana, grants ceļu profilēšana, seguma uzbēršana, seguma atjaunošana un bedru iesēdumu labošana — dziļākās bedres), satiksmes organizēšana (saskaņojot ar autoceļu direkciju, jāuzstāda ceļa zīmes, kur tādas nebija vai jāatjauno esošās), caurteku uzturēšana (galus attīra no sanesumiem, lauztās, bojātās nomaina, ierīko jaunas, ja tāda vajadzība radusies), ceļa kopšana (krūmi, nomales, grāvju tīrīšana, rakšana, mehanizēta zāles pļaušana), ceļu pārraudzība (izbraukšana uz vietas, apskatīšana, bojājumu fiksēšana). Ir vēl arī asfalta ieklāšana un bedrīšu remonti. Ziemā galvenokārt ir jāveic ceļu attīrīšana no sniega un brauktuvju kaisīšana slīdamības novēršanai. Tiesa, atbilstoši ceļu uzturēšanas klasēm: mums ir maz tādu ceļu, kur jāveic brauktuvju kaisīšana slīdamības novēršanai. Bet vajadzības gadījumā mēs to smilti dabūjam.

— Kas prasa lielākus izdevumus: ceļa attīrīšana no sniega, brauktuvju kaisīšana vai remontdarbi?

— Dārgākais darbs nav sniega tīrīšana vai brauktuvju kaisīšana, bet gan grants seguma atjaunošana vai asfaltbetona seguma remontdarbi, ja gadās, jo katra pagasta centrā ir neliels asfaltēts ceļa posms, kas var tikt sabojāts. Nepieciešams arī paskaidrot, ka šī augstākminētā sistēma attiecas uz pašvaldības ceļiem, valsts ceļus uztur valsts uzturētājs.

— Bet ļaudis dzīvo arī tur, kurp ved ceļš, kas nav ne pašvaldības, ne valsts. Kas viņiem palīdz?

— Jā, vēl ir māju ceļi un servitūti. Likums liedz mums ieguldīt līdzekļus šo ceļu uzturēšanā, tie nav iekļauti autoceļu uzturēšanas sarakstos. Risinājums ir tikai viens: šo ceļu lietotājiem — diviem, trim vai cik tur to saimnieku ir — kopīgi jārunā un jāvienojas, kā uzturēt šos viņiem nepieciešamos ceļus par savu naudu. Mēs varam dot kādu padomu, ieteikt lētāko risinājumu, ieteikt uzņēmējus, kam ir atbilstoša tehnika, bet par pašu ceļu gan būs jārūpējas iedzīvotājiem, kas to lieto. Diemžēl tā tas ir.

— Ļoti bieži nākas dzirdēt arī par pašvaldības ceļiem, ka šeit tas ir labā stāvoklī, tur — sliktā. Atšķirības ir saskatāmas, kā saka, ar neapbruņotu aci. Kālab tā?

— Ne tikai Šķeltovā, bet visiem ceļiem ir piešķirta uzturēšanas klase, kura tad arī nosaka, kādā stāvoklī jāuztur konkrēts ceļš. Ceļš uz Rīgu — tā ir “A” klase, bet mums šeit ir “C” un “D” klases ceļi. Sagaidu, ka būs jautājums: “Kāpēc tāda un ne augstāka?” Ceļa uzturēšanas klasi nosaka atkarībā no transporta līdzekļu kustības intensitātes. Lai būtu “C” klases ceļš, pa to jābrauc 100-500 transporta vienībām diennaktī, “D” klasei — zem simta. Līdz 500 automašīnām diennaktī — tā ir liela intensitāte mūsu apstākļiem. Tāpēc pagastos lielākoties ir “D” un “C” (kas tuvāk centriem) uzturēšanas klases ceļi. Jo zemāka uzturēšanas klase, jo mazāk līdzekļu tiem atvēl, jo mazāk var paveikt. Ceļu uzturēšanas darbus reglamentē arī likums, proti, kas tur jādara, cik ilgā laikā jāatbrīvo no sniega utt. Piemēram, “A” klases autoceļa atbrīvošanai no sniega dotas 3 stundas, “C” klasei tas jau ir 18 stundas, bet “D” klasei vispār netiek normēts. Tas ir loģiski: ja jau tur tikpat kā nav automašīnu, kas brauc, tad kāpēc uzreiz jāsteidz tīrīt to ceļu? Tas netiks aizmirsts, bet — ir jāpagaida, jo pa to izbrauc viena mašīna nedēļā, kad tajā pašā laikā pa citu ceļu ik dienu jāved skolēni, brauc piena mašīna, kursē vieglais autotransports. Protams, ja gadās kāda kritiska situā-cija, piemēram, cilvēkam ir nopietni veselības sarežģījumi, jāpiebrauc āt- rās palīdzības automašīnai, mēs to ņemam vērā un izdarām darbu ātrāk, neraugoties uz liekiem izdevumiem. Bet citādi nevaram skriet uzreiz, jo tad var izrādīties, ka jau pēc mēneša vispār nevar nodrošināt nekādus darbus.

— Iedzīvotāji to saprot?

— Patiesībā daudziem to ļoti grūti saprast, bet, cītīgi izskaidrojot šīs lietas, visbiežāk pretenzijas noplok.

— Pašvaldībām ir arī kāda sava ceļu uzturēšanas tehnika vai tām jāpaļaujas tikai uz uzņēmējiem?

— Konkrēti Šķeltovas pagastā ir “MTZ-82” markas traktors, kas aprīkots ar sniega lāpstu. Pēdējo gadu ziemas nebija sniegiem bagātas, tālab pērn iztikām gandrīz tikai saviem spēkiem. Šo pašu traktoru vasarā izmantojam mehanizētai zāles pļaušanai, ceļa zīmju nomaiņai. Ko vien varam, darām paši. Līdzīgi rīkojas arī pārējās trijās pašvaldībās. Aglonas pagastā gan sniega tīrīšanu veic uz līgumu pamata ar diviem T-150K, mazais traktors no sniega attīra ciemata centru.

— Ko darīt, ja kādam tomēr šķiet, ka ceļš netiek uzturēts pietiekami labi?Kā cilvēki dažādi, tā dažāda var būt šī neapmierinātība.

— Ja problēmu nevar atrisināt sarunu veidā, tad jāraksta iesniegums pašvaldībai. Var jau prasīt ko tādu, kas nav izpildāms vispār. Piemēram, uzbūvēt ceļu līdz mājai, kur tāda nekad nebija. Pat ja to varētu uzbūvēt, nepārkāpjot likumu, ir vienam tāda problēma, otram, trešajam... Kas paliks pārējiem ceļiem? Manā praksē sūdzības bijušas reti, ja arī gadās, tad pamatā likumu un situācijas neizpratnes dēļ. Kad cilvēkam mierīgi visu izskaidro, kad parādi normatīvos dokumentus, viņš pats saprot, ko pašvaldība spēj vai nespēj viņa labā darīt. Jā, es saprotu, ka cilvēkam tieši viņa ceļš ir vissvarīgākais, bet tur neviena mašīna nebrauc nedēļām. Pa citu brauc visi. Kuram tad vairāk vajag līdzekļu uzturēšanai? Iedzīvotājiem arī šķiet, ka kāds speciāli izdomājis uzturēšanas klases, lai padarītu viņiem dzīvi sliktāku. Nekas neko nav izdomājis, viss objektīvi — brauciet simts reizes diennaktī pa savu ceļu, uzturēšanas klase būs augstāka un līdzekļu vairāk. Pēdējos gados ceļu jautājumā daudz esam darījuši, lai varētu efektīvi strādāt mehanizētā pasta piegāde, lai pastniece ar savu mašīnu varētu izbraukt visu maršrutu.

— Ļaudis bieži mēdz salīdzināt dzīvi padomju gados ar to, kas ir atjaunotās brīvvalsts laikā. Ne vienmēr šis salīdzinājums ir par labu tagadējiem gadiem. Kā ir ar lauku ceļiem — toreiz tie bija kvalitatīvāki, labāk uzturēti vai tieši tagad?

— Padomju gados mazos lauku ceļus uzturēja kolhozi un sovhozi, ceļu būves pārvaldes tos neuzturēja. Bet arī kolhozi un sovhozi lauku ceļus varēja neuzturēt, tie parasti uzturēja tos ceļus, kas bija vitāli svarīgi saimniecībai, piemēram, pievadceļi uz fermām lopbarības pievešanai. Tagad mazo ceļu uzturēšana ir regulārāka, tie labāk uzskaitīti. Jā, protams, sovhozu un kolhozu laikā bija arī tādi gadījumi, kad cilvēks sarunāja ar traktoristu un tas viņam pa kluso ceļu iztīrīja.

Transporta plūsmas intensitāte uz lauku ceļiem ir pieaugusi, tikai tā mainījusies pēc būtības: tagad brauc tehnika, kas nebojā ceļu tik stipri, kā kāpurķēžu traktori, dažāds piekabināmais lauksaimniecības inventārs. Meža vedēji tagad arī kļuvuši apzinīgāki, lai gan bija laiks, kad nācās pamatīgi cīnīties par ceļu saglabāšanu. Zīmi uzliec, naktī brauc skatīties, kas notiek. Tagad paši uzzvana, prasa atļauju. Mēs arī atļaujam. Kāpēc gan neatļaut, ja uzņēmējs atstāj ceļu tādā stāvoklī, kādā tas bijis pirms meža izvešanas. Viņi zina, ja sabojās, tad paši izlabos vai arī turpmākās sarunas notiks citā līmenī. Laika gaitā likumdošana šajā jautājumā kļuvusi krietni bargāka, sodi — lielāki. Piemēram, par ceļu zemes nodalījuma joslas piegružošanu vai piesārņošanu, kā arī materiālu vai priekšmetu novietošanu ceļu zemes nodalījuma joslā bez valsts ceļu dienesta vai autoceļa īpašnieka (pārvaldītāja) atļaujas sods fiziskajām personām 50-200 Ls, bet juridiskajām personām 300-2000 Ls. Ja kāds izmet atkritumus uz ceļa, tā jau traktējama kā ceļa piegružošana.

Bet es gribu pateikt, ka ne tikai meža vedēji bojā ceļu, arī pagastu ļaudis un zemnieki nav bez grēka. Ceļš samircis, bet viņam tieši tajā dienā par varītēm vajag izvest malku no meža. Var taču uzgaidīt, lai nožūst vai uzsalst. Cits izved organisko mēslojumu (riepas tehnikai netīras) un ar tādām vēsā mierā uzbrauc uz ceļa, kur garā joslā paliek māla pikas. Desmit reizes uz grants ceļa tā uzbrauc, tas jau netīrs un ceļa segums tiek bojāts. Tā ka ne tikai jāprasa no citiem, bet arī pašiem jāsaprot, ka katrs no mums atbildīgs par ceļu stāvokli. Viena mašīna iestrēgst uz ceļa, otra piebrauc klāt, riteņiem buksējot, izvelk iestigušo un abas aizbrauc, atstājot uz ceļa dziļas vagas. Nokrišņu ūdens satek bedrē, tā izdangājas, kļūt plašāka, dziļāka. Ceļš ir tāda pati būve, kā ikviens celtniecības objekts. Ja ļaunprātīgi neesi to sabojājis, paņem lāpstu, izlabo, aizlīdzini, noblietē, cik vari, un dodies tālāk. Ja pret ceļu attieksimies kā pret savu īpašumu, tad arī mazāk būs visādu problēmu.

— Vai novadā varētu rasties nopietnas problēmas pašvaldības ceļu uzturēšanas jautājumā?

— Izveidojoties novadam, nekādu problēmu šeit nevar būt. Visa sistēma ir labi atstrādāta, finansējums pēdējos gados bijis pietiekams, lai ceļi nesabruktu un būtu daudzmaz uzturēti. Neticu, ka pārmaiņu rezultātā pagastu ceļus valsts atstās novārtā, nepiešķirot finansējumu to uzturēšanai.

Juris ROGA