Kad garie ziemas vakari izraisa grūtsirdību, nomāktību un kad nepalīdz pat izrotātās ielas un skaistās svētku egles, ir vērts uz brīdi “ienākt” pasaku valstībā, jo ir pierādīts, ka tieši pasakas vislabāk dziedē dvēseli. Izrādās, ka pasakas sastopamas ne tikai mūsu vecmāmiņu stāstu krājumā, bet tās glabā arī “Varavīksnes” vidusskolas zāle.
“Varavīksnes” vidusskolā ir skaista tradīcija — ik gadu svētku noskaņās rīkot speciāli sagatavotu uzvedumu, vērienīgu lugu, aicinot visus pilsētas iedzīvotājus, gan lielus, gan mazus, rast savu svētku brīnumu. 2008. gadā šai tradīcijai apritēja jau 20 gadi, kas ir vairāk nekā tikai iespaidīga jubileja. Šo svētku būtība slēpjas galvenokārt skolēnu un pedagogu kopdarbošanās prasmē, spējā atraisīt sevī fantāzijas dzirksti, skatuviskā varonībā un priekā par to, ka citiem ir labi.
“Varavīksne” 2008. gada izskaņā, konkrētāk, 27. un 28. decembrī, kārtējo reizi rīkoja Jaungada pasaku, kuras laikā piedāvāja tikšanos ar visiem labi zināmiem pasaku varoņiem. 2008. gada pasakas vadmotīvs bija Sniegbaltītes vēlme atrast burvju atslēgu, ar kuras palīdzību Salavecis varētu iedegt svētku egli. Taču ļaunie pasaku tēli (lapsa, vilks, ragana, Karabass Barabass un citi) arī kāroja iegūt savā īpašumā šo maģisko priekšmetu, tā gandrīz izpostīdami Sniegbaltītes un pārējo burvju meža iemītnieku svētku brīnuma sagaidīšanu. Taču, tā kā pasakas savā būtībā ir spilgts reālās dzīves atainojums, arī šeit triumfēja labie pasaku tēli. Buratīno, elfi, tauriņi, ugunsputns un daudzi citi izjauca “ļauno” nodomus un atdeva atslēgu Sniegbaltītei. Tā burvju mežs tika izrotāts, ieradās ilgi gaidītais Salavecis un svētku egle iemirdzējās visā tās krāšņumā. Kas būtiski — uzrunāja ne tikai pats stāsts, bet arī visu tēlu dabiskums, aizrautība, ticība kaut kam skaistam, neatkārtojamam un noslēpumainam, kam parasti tic tikai bērnībā. Krāsaini tērpi, skatuves dekorācijas, senas un pazīstamas svētku dziesmas, kā arī pats uzvedums tik ļoti aizrāva, ka uz šo stundu izzuda jebkāda saikne ar realitāti.
Gribas novēlēt “Varavīksnes” vidusskolai arī nākotnē turpināt šo jauko tradīciju, dāvinot ikvienam krāslavietim svētku brīnumu. Krāslavieši, vai zinājāt, ka tikai caur pasaku mēs spējam atmodināt sevī iekšējo bērnu? Ieklausīsimies, ko mums saka bērns mūsu sirdīs! Ļausim, lai tas kaut uz brīdi mūsu dzīves grožus paņem savās rokās. Izdarīsim tā, lai viņš atkal justos mīlēts. Ja vien mēs pratīsim uzturēt šo saikni ar bērnu savā sirdī, mēs nekad nezaudēsim saikni ar pašu dzīvi.
Anna ZEMBLICKA, Krāslavas ģimnāzijas 12.b klase
.jpg)
.jpg)
