Vēstules redakcijai — tā ir ne tikai atgriezeniskā saikne, bet arī reālās dzīves atspoguļojums. Tajos ar amatpersonu uzmanību neizlutināto cilvēku prieki un sāpes. Saskaņā ar nepubliskiem statūtiem žurnālistam ir jābūt lasītāju advokātam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka demokrātiskā parlamentārā valstī tautai vienmēr ir taisnība, kam nekādi nevēlas piekrist varasvīri. Taču cilvēki prasa tikai mazumiņu — normālu dzīvi.
Cenšoties būt objektīva, Ezerkalna ciemata iedzīvotāja Franciška Sozvirska savu vēstuli redakcijai sadalīja divās daļās.
Prieks...
Lūk, arī uzbūvēja velobraucēju un gājēju ceļu maršrutā Krāslava — Ezerkalns. Par ko ļoti priecājamies, jo paaugstinājās visjaunāko gājēju drošība. Cik labi, ka ievilkts arī apgaismojums: rudens un ziemas vakari ir gari, bet pie mums gaišs! Agrāk par tik svarīgu dāvanu mēs nevarējām pat sapņot. Tas ir lieliski, un mums tik patīkami apzināties, ka tas izdarīts katra ciemata iedzīvotāja labā.
Viss sākās ar to, ka laikā, kad par mēru strādāja Gunārs Upenieks, viņš solīja mums, vēlētājiem, uzbūvēt gājēju celiņu. Tolaik pat neticējām, ka tas ir iespējams. Turpretim tagad ir saprotams: nekā neiespējama nav, ja vadītāji uzklausa tautas domas un atbild par saviem vārdiem. Rezultāti ir acīmredzami: mēs dzeram tīru ūdeni no krāniem, vakaros Ezerkalnā deg gaisma, tagad, lūk, no ciemata uz pilsētu ved asfaltēts celiņš gājējiem un velobraucējiem. Mēs no visas sirds pateicamies novada domes bijušajam priekšsēdētājam un tagadējam Saeimas deputātam Gunāram Upeniekam un visiem tiem, kuri palīdzēja uzbūvēt brīnumceliņu.
...aizvainojuma rūgtums
Vēl pirms trim gadu desmitiem ar kolhoza “Taisnība” valdes atļauju mēs, ciemata iedzīvotāji, māju tuvumā cēlām saimniecības ēkas. Tur, kur nevienam netraucēja, uzcēlām kūtis, garāžas, šķūnīšus, tajā skaitā malkas. Lūk, arī es uzturu saimniecības ēku normālā stāvoklī, nežēloju naudu remontam. Tikai viena nelaime: piepeši noskaidrojās, ka zeme zem tās pieder citam īpašniekam. Šajā platībā parādījās mieti, un es neko nevarēju saprast. Vērsos pie zemes ierīkotāja, bet viņš mani “iepriecināja”, ka dokumentāli mana saimniecība nekur nav ierakstīta. Kā varēja pārdot šo zemi bez manas piekrišanas? Kad es izteicu vēlēšanos atpirkt šo zemes gabalu, man paskaidroja, ka iesniegums bija jāuzraksta agrāk. Vērsos pašvaldībā, taču arī tur prātīgu atbildi nesaņēmu. Neviļus nodomāju: visa mana bagātība — tikai viens ārs, arī tā kaut kam iepatikusies. Bet manis it kā nemaz nebūtu ciematā. Vai tad tiešām ir tik briesmīgs zemes deficīts, lai kāptu cilvēkiem uz galvām? Kas tagad paliek: būvēt saimniecības ēku gaisā vai gaidīt, kad piebrauks buldozers? Interesanti, kurš un uz kāda pamata pieņem lēmumus, kas skar visaktuālākās vienkāršo cilvēku intereses?
Lūk, divi kontrasta piemēri amatpersonu attieksmē pret cilvēkiem. Vieni atvieglo tautas dzīvi, otriem tu it kā nemaz neesi cilvēks.
Paraksts
Skaidrs, ka šajā gadījumā bez īsa komentāra nevar iztikt. Situācija, kas izklāstīta vēstules otrajā daļā, ir tipiska. Kaislības ap zemi, kas sāka virmot pirms diviem gadu desmitiem, nenorimst arī tagad. Kas tur ko slēpt: cīņā par hektāriem un āriem savtīgās intereses bieži realizē enerģiski, izmanīgi cilvēki, kuri lieliski zina likumdošanu un izmanto pieredzējušu advokātu pakalpojumus. Visādā ziņā novada domē ir veci piemēri, kad šaubīgi darījumi tika pastrādāti, “ievērojot likumus”. Programmas morālā puse parasti paliek “ārpus kadra”.
Ar jūsu vēstuli, godājamā lasītāja, es aizbraucu gan uz pagasta padomi, gan iegriezos novada domē. Situācija, kā saka, ir sarežģīta. Ja pat ārs zem jūsu saimniecības ēkām jau kļuvis par cita cilvēka īpašumu, tad arī tā nav bezizeja. Jūsu kļūda ir tāda, ka jūs laikus neparūpējāties par zemes īpašuma sakārtošanu. Konkrētajā variantā paliek vienīgā izeja — noslēgt līgumu par zemes nomu ar juridisko īpašnieku. Gribas ticēt un cerēt, ka jaunais saimnieks iejutīsies pensionāres ādā. Mēs taču visi esam cilvēki, bet labestības pasaule balstās uz katra sirdsapziņas. Stresa situācijas nevienam nepagarina mūžu.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
