Labai sirdij nav brīvdienu

Pirmoreiz šo gadu laikā Ziemassvētku raidījumā izskanējis arī Krāslavas vārds. “Latvijas lepnuma” balvu saņēmušas Valentīna Gekiša un Antoņina Jermaka — brīvprātīgās darbinieces no ”Caritas” grupas, kas atrodas katoļu baznīcas paspārnē. Viņas šobrīd dzīvo vienas, bet nav vientuļas, jo visapkārt ir tik daudz cilvēku, kurām viņas vajadzīgas. Visas viņu dienas paiet vienās rūpēs bez brīvdienām, jo labai sirdij nevar būt brīvdienu.

“Es šorīt izgāju no mājām ap desmitiem un vēl neesmu tur bijusi. Ja būtu ģimene, tad gan tā nevarētu. Tūdaļ sešos vakarā būs dievkalpojums baznīcā. Esmu tā radusi, ka bez Dievpalīga pat no mājām neizeju,” saka Valentīna Gekiša. Viņas pavāres māksla lieti noder. Savulaik viņa strādāja par tehnoloģi. “Manā pārziņā bija Krāslava, tad pievienoja laukus, beigās arī Dagdu. Bija man iedota mašīna, caurām dienām biju ceļā, brīvdienu nezināju.”

Savukārt Antoņina Jermaka visu darba mūžu ir bijusi grāmatvede pastā un citās organizācijās, arī tagad uzņēmusies smago papīru darbu. Viss, ko kāds cilvēks ziedo labdarībai, tiek iegrāmatots un apstiprināts ar parakstu, gluži tāpat kā tas, ko kurš maznodrošinātais ir saņēmis un kur tas pēc tam nonācis. Katrs pirkumu čeks tiek rūpīgi ielīmēts.

Brauciens uz Rīgu pēc balvas sākās ar TV 3 apmeklējumu, tad pusdienas restorānā un pieņemšana pie Valsts prezidenta Rīgas pilī.

A. Jermaka: “Sākumā bijām visi nominanti kopā, tad prezidents Valdis Zatlers pienāca pie katra, paspieda roku un aprunājās. Zināt, tāda sajūta, kad tava roka prezidenta rokā, nevar ne izstāstīt. Prezidents pajautāja, ko mēs darām. Es pateicu, ka mēs strādājam ar devīzi: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Otrreiz prezidents pienāca jau studijā pēc raidījuma, lai atsveicinātos. Viņš atcerējās, ka bija atbraucis uz Krāslavu.”
Ar ko viss sākās?

Nu jau pagājušajā gadsimtā, 1995. gada oktobrī, tika izveidots pasaules organizācijas “Caritas” Krāslavas pašpalīdzības centrs katoļu baznīcas paspār-nē. Ar Genovefas Kalvišas vieglo roku iesākās šī žēlsirdības kustība. Tobrīd tās darbā aktīvi iesaistījās četras vai piecas sievietes. Nauda nāca no ārzemēm. Aktīvistēm bija iedalīts transports, viņas pašas apbraukāja tuvējos pagastus un vāca produktus, drēbes un pēc tam to visu izdalīja tiem, kuriem visvairāk vajadzēja. Pēc dažiem gadiem finansējums pārstāja pienākt, nācās paļauties tikai uz vietējo labdaru ziedojumiem. No pašiem pirmsākumiem līdz šai dienai šajā organizācijā strādā tikai viņas divas: Valentīna Gekiša un Antoņina Jermaka. Protams, Krāslavas katoļu draudzes “Caritas” grupas (tā šī sabiedriskā organizācija saucas kopš 2006. gada 18. maija) valdē bez abām nosauktajām ir Antoņina Abrosimova. Cept un vārīt nāk arī citas palīdzes, bet Irēna Zambare nodarbojas ar bērniem, runā ar viņiem par reliģija, organizē kopīgas lūgšanas. Aktīvi darbojās arī Stanislava Vorslava un Ludmila Pitrāne.

Tieši tāpēc “Latvijas Lepnuma” balvu nominācijā “Cilvēks cilvēkam” saņēma tikai divas sievietes.

A. Jermaka par pašu ceremoniju TV3 studijā kameru priekšā: “Ļoti aizkustinoši bija, tāda cieņas un goda izrādīšana. Man likās, ka neesam tādu uzmanību pelnījušas. Varbūt vajadzēja kādu varoņdarbu izdarīt...”

Dienasgrāmata un albumi

Antoņinas kundze pēc pašas iniciatīvas raksta “Caritas” dienasgrāmatu. Lūk, pirmais ieraksts tajā: “1995. gada 17,. 24. un 26. oktobrī. Izbraucām pa Ūdrīšu un Krāslavas pagastu. Vācām ziedojumus, kartupeļus, dārzeņus.”

V. Gekiša: “Kad apmeklējām cilvēkus mājās, redzējām, cik prasmīgi viņi ir, kādi rokdarbi viņiem ir izdevušies! Tad arī radās doma organizēt izstādes ”Prasmīgās rokas”.
Tas bija izdevies pasākums sociālā dienesta telpās. Fotoattēli atsauc atmiņā rokdarbnieču tamborējumus, gleznas un pat Afganistānas kara veterāna Pētera Suveizdas kulināros šedevrus.

”1996. gada augusts. Gatavojām Lilijas Koroļovas ģimeni (2 bērni) kristīšanai. Bērni nokristīti Krāslavas baznīcā. Atbildīgie: V. Gekiša, R. Korovaja, A. Jermaka.”

Bija gadījums, kad tika kristīts arī pareizticīgais. Toreiz atveda tēvu Aleksandru. Tepat “Caritas” telpās pēc kristīšanas tika saklāts arī neliels mielasts.

“1997. gada 12. maijā piedalījāmies Krāslavas bērnu rehabilitācijas centra atklāšanā. V. Gekiša, A. Jermaka”

“1998. gada 2. februāris. Sveču dienā klājam tējas galdu bērniem — procesijas dalībniekiem.” Tāda noruna bijusi ar mācītāju, ka reizēm cienāti tika arī koristi.

Visvairāk gan ierakstu, kad kurš apmeklēts mājās, slimnīcā vai pansionātā.

“Uzņēmām svētceļinieci, kas gāja uz Aglonu no Baltkrievijas, no Gomeļas. Viņu vilcienā apzaguši. Mēs iedevām naudu un produktus.”

V. Gekiša: “Te fotogrāfijā redzama Inga Nazarova. Viņa tagad dzīvo Kiprā. Te kopā ar vīru. Bija pie mums atbraukusi. Kā vecas paziņas, kā vecmāmiņas mūs apciemoja. Toreiz, pirms gadiem viņai māte nomira un vecmāmiņa, viena palika. Aprūpējām.”

A. Jermaka: “Te mēs pie kardināla Pujata bijām kabinetā.”

Ar ko šodien nodarbojas

“Caritas” Krāslavā?

Pieņem un izdala apģērbu, vāra un cep, lai reizi nedēļā pabarotu pussimta bērnu no mazturīgām ģimenēm (piemēram, iepriekšējās sestdienas ēdienkarte: pupiņu zupa ēdāju visiemīļotākā, kāpostu salāti ar āboliem, kotlete, kompots un svaigi āboli). Atlikušais virums saliets pa burciņām un aiznests tiem, kuri nevar atnākt. Vēl arī bomži iegriežas, arī viņus nevar aizraidīt. Labi, ka Krāslavā viņi tikai daži.

Svētdienās sieviņas nāk tēju dzert. Skolas vasaras brīvlaikā ved visu lielo ēdāju saimi uz Aglonu, dvēsele jāpamielo. Katru gadu vasarā uz Aglonas baziliku ved arī pieaugušos (50 slimos, invalīdus, vientuļos cilvēkus).

Tepat uz vietas tiek vārīts ievārījums un skābēti kāposti, jo šīs saziedotās izejvielas citādi ilgākam laikam saglabāt nevar.

Reizi nedēļā uz “Caritas” atnāk daktere un bez maksas apskata, uzklausa tos, kuriem ceļš līdz poliklīnikai ir par smagu, gadās, ka uz vietas izsauc neatliekamo palīdzību un pacientu ieliek slimnīcā. Katru dienu apmēram 20 sievietes nāk uz ārstniecisko vingrošanu. Vai visu maz var uzskaitīt?!

Naudu komunālo pakalpojumu (īres un apkures) nomaksai piešķir Krāslavas novada dome. Baznīcā pie sv. Ludviga altāra ir upurtrauks, kur dievlūdzēji saziedo savu artavu. Vasarā, kad brauc tūristi, summa lielāka, ziemā — knapāka, daži naudu atnes tieši uz “Caritas”.

A. Jermaka: “Ja nākamajā gadā dome vairs nepiešķirs naudu (tādas baumas klīst), tad es nezinu, kā būs.”

Varat iedomāties, Antoņinas un Valentīnas kundzes daudzus gadus pensijā, bet visu laiku tik aizņemtas, ka personīgās dzīves viņām nav, ir tikai sabiedriskā, un nepārtraukti trūkst laika!

V. Gekišai mājās daudz grāmatu, bet neizdodas palasīt, ja nu vienīgi reizi pa reizei par tautas medicīnu, jo pirms gadiem viņa tika galā ar onkoloģisko slimību, zināmā mērā pateicoties arī dabas veltēm. Tagad viņa nebeidz atkārtot, ka “organismam jāpalīdz”! Viņa saka: “Es pati varbūt tonnu burkānu izspiedu un sulu dzēru. Kāpēc mēs novecojam un slimojam, tāpēc ka organismam trūkst sulu un vitamīnu. Savulaik Krāslavā (1999. gadā) pat tika rīkota izstāde un piedāvātas degustēšanai 17 veidu sulas: ķirbju, kāpostu, burkānu, sarkano bietīšu, pieneņu, nātru un citas dažādās kombinācijās.

Katru aprūpējamo visu šo trīspadsmit gadu laikā viņas atceras un nosauc vārdā. Dažu piemin īpaši.

A. Jermaka: “Tekla Valaine pie mums mēnesi nodzīvoja, mēs palīdzējām viņai iekārtoties pansionātā. Tik laba bija, lūdzās Dievu. Es paprasīju: “Tu par manu dēlu un viņa ģimeni palūdzies.” Viņa atbildēja: “Es visu laiku lūdzos par Tavu Juri.” Viņš ar jaunsargiem strādā. Grūti ir, bet strādā.”

Patiesībā visi strādā, lai saņemtu algu. Tikai Antoņina Jermaka un Valentīna Gekiša katru dienu bez brīvdienām nāk kā uz darbu, bet strādā par baltu velti. Brīvprātīgi un bez atlīdzības dara to, ko vajadzētu darīt sociālajam dienestam: rūpējas par dzīves pabērniem, par tiem, kuriem šobrīd klājas grūti.

Pēc Teklas Valaines aiziešanas mūžībā A. Jermaka kopj viņas kapu.

Nākotnes plāni

Darīt visu to pašu, ko līdz šim un vēl...

“Reizi mēnesī rīkosim tikšanās, aicināsim vecos cilvēkus un tos, ar kuriem viņiem būs interesanti tikties. No diedzētiem kviešiem gatavosim ēdienus, jo tie ir veselīgi un nav dārgi.”

“Ja mums būtu naudiņa...” sapņo A. Jermaka. Un piebilst: “Tādas mēs esam, pagrīdē nestrādājam. Paldies, ka mūs saprata un novērtēja. Nu, tagad jau līdz kapa malai būs jāstrādā...”

Ērika STEPIŅA

P.S. No AS “Tallink Latvija” Ziemassvētku laikā “Caritas” grupa ir saņēmusi ielūgumu vienam līdz astoņiem cilvēkiem piedalīties kruīzā Rīga-Stokholma-Rīga ar prāmi.