Krāslava: skats pagātnē

Galvenais ir tas, ka mēs sapratām viens otru no pusvārda un vairākkārt izjutām to, ar kādu cieņu mūsu senči atsaucās par pirmskara laiku. Mūsu mājas pilsētas centrā vienu no otras šķīra tikai kāds simts soļu. Patiešām bija pilnīga sirdsapziņas brīvība, kas arī noteica veselīgu tikumisko klimatu neatkarīgajā Latvijā. Svina pelēkie mākoņi sabiezēja no austrumiem, kur lielajā kaimiņvalstī boļševiki ateisti ar barbarisku azartu turpināja graut dievnamus un sadzīt cilvēkus kolhozos. Tikai pēc gadu desmitiem mēs uzzinājām rūgto patiesību par to, ka neprātīga industrializācija tika veikta uz miljonu vergu rēķina. Varas iestāžu mākslīgi radītais bads vien prasīja 12 miljonu cilvēku dzīvības, ceturtdaļu no tiem — Ukrainā. Šajā ziņā agrārajai Latvijai paveicās: attīstītā viensētu sistēma nodrošināja apgādi ar pārtiku pat kara grūtajā laikā. Vecie cilvēki atceras, kā pirmajos pēckara gados caur valsti gāja daudzi tūkstoši bēgļu, kuriem vietējie iedzīvotāji neatteica maizes gabalu.

... Mans sarunbiedrs ilgi stāstīja par vislielākajiem vasaras svētkiem, kad Svētā Donāta dienā pilsēta pārvērtās par ļaužu jūru ar obligātu cirka “Šapito” telti tirgus laukumā. Tikai vienu reizi viņš pabija kristībās pareizticīgo baznīcā un bija pārsteigts par tās interjera bagātību. Vācu bumba trāpīja tieši dievnamā, un koka arhitektūras piemineklis uzliesmoja tik strauji, ka pilsētas ugunsdzēsēju pūliņi izrādījās pilnīgi veltīgi. Padomju vara nolīdzināja garīdznieku kapu kopiņas un uz drupām uzcēla rajona komitejas ēku, par ko arī nācās samaksāt.

Edmunds Gekišs atceras, kā vecākie brāļi Telesfors, Eižens un Jānis aizgāja mācīties uz latviešu pamatskolu (tajā vietā vēlāk tika uzbūvēta sociālā centra ēka), vēlāk uz pamatskolu (grāfu bibliotēka), bet tad... sākās karš. Visiem ir zināms, ka trīsdesmito gadu sākumā Krāslavā darbojās latviešu mācību iestādes (sākumskola, pamatskola un ģimnāzija), bet vēl krievu sešgadīgā skola. Poļu, ebreju, baltkrievu. Ir zināma pat lietuviešu skola, tikai Indricas pusē. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma slēdza ne tikai mazākumtautību skolas, bet arī latgaliešu — bija arī tādas. Kādu laiku turpināja darboties ģimnāzijas. Lietuviešu skola Bindaros eksistēja līdz 1940. gada vasarai, kad sākās visiem zināmās politiskās pārmaiņas. Pats par sevi saprotams, ka vislabāko atmiņu daļiņu mēs pataupījām pēdējai nodaļai. Kas visspilgtāk palicis atmiņā? Kad mūsu mātes atnesa no sakņu dārza pirmos jūnija gurķīšus un sagrieza tos, tad neaprakstāms aromāts piepildīja visu māju. Krāslavas gurķi bija ļoti izslavēti ar savu nelielo formu un brīnišķīgajām garšas īpašībām. Mums atliek tikai iedomāties, ka šim prozaiskajam dārzenim, kas kļuva par Krāslavas dārzeņkopības mākslas šedevru, par savu plašo popularitāti jāpateicas trim faktoriem. Pirmkārt, Daugavas ielejas vieglā dūņainā augsne, ar ko izsenis lepojās Augustovka, tāpēc vēl pirms simts gadiem nekad neatdeva uzvaras laurus gurķu konkurencē. Otrkārt, samērā mitrs zemienes klimats, kas veicināja ķirbjaugu dzimtas dārzeņu labvēlīgu augšanu. Un galvenais: talantīgie un krietnie cilvēki no paaudzes uz paaudzi saudzīgi nodeva šīs visā visumā kap-rīzās kultūras audzēšanas pieredzi un noslēpumus. Vispārsteidzošākais ir tas, ka pirms septiņiem gadu desmitiem, kā arī agrāk gurķus audzēja tikai atklātā augsnē! Turklāt krāslavieši zināja īpašas gatavošanas receptes, tāpēc par mūsu mazsālītajiem gurķiem mucās bija sajūsmā gardēži ne tikai Rīgas, bet arī Ļeņingradas tirgos.

Neiztika arī bez liktenīgām kļūdām. Neaizmirstamajos deviņdesmitajos uzņēmējdarbības brīvības gados, vēlēdamies gūt ātru peļņu, pat pieredzējušie gurķu audzētāji neatturējās no kārdinājuma audzēt Holandes šķirnes. Tā Krāslavas gurķim radās “krutka” daudzos variantos. Ja Daugavpils dārzeņu audzētāji saglabāja savu “Grīvas” šķirni, tad arī krāslaviešiem derētu atjaunot kādreizējo tieši vietējo gurķu slavu. Kas arī kalpos par godīgu ieganstu uzstādīt Krāslavas gurķim akmens skulptūru. Runājot par gurķu audzēšanu, var atzīmēt, ka stikla kastes gurķu dobēs masveida izplatību guva piecdesmitajos — sešdesmitajos gados. Vēlāk parādījās stikla un plēves siltumnīcas, pret kurām izsludināja karu padomju vara, ierobežojot lecekšu augstumu un piespiežot spītīgos gurķu audzētājus strādāt četrrāpus. Dzīve visu salika savās vietās, un tagad mūsu pienākums ir ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt Krāslavas gurķu audzētāju slavenās tradīcijas, kuru firmas zīmi lielpilsētu tirgos nekaunīgi izmanto ne tikai Latvijas iedzīvotāji, bet arī lietuvieši.

Būtu netaisnīgi neparunāt arī par tomātiem, kuru audzēšanā arī lielus panākumus guva Augustovkas iedzīvotāji, kur nogāzēs tika ierīkotas speciālas terases. Arī šie dārzeņi lieliski nogatavojās atklātā augsnē, bet to tomātu garša nekādi nav salīdzināma ar tagadējo. Lieli, gaļīgi, neparasti smaržīgi. Dārzeņu nobriešanas sezonā strādāja privātie sagādes punkti, kuri iepirka pieprasīto produkciju neierobežotā daudzumā, bet preci sūtīja ar vilcienu uz Rīgu. Gurķu cenas mainījās krasi, turklāt tā, ka vēsture saglabājusi bēdīgu faktu, kad viens sagādnieks pārrēķinājās ar liela Krāslavas gurķu daudzuma iepirkšanu, kas kalpoja par pašnāvības iemeslu. Lode pielika punktu viņa komerckarjerai. Kas sakāms par vietējo tirgu, tad tur vienmēr bija pilns dārzeņu par minimālām cenām. Dažas tirgus sievas specializējās to dārzeņu un puķu sēklu pārdošanā, kas vienmēr bija modē. Bet zemnieki veda uz pilsētu maisiem kartupeļus un kāpostus, pārdodot pircējiem šo preci ļoti lēti. Tirgi bija pilni ar vietējo šķirņu āboliem, bumbieriem un plūmēm. Arī šīs šķirnes tiek izskaustas ar ievedamiem stādiem. Vai tas ir labi vai slikti — strīdīgs jautājums.

Beidzot mūsu kopīgo darbu, ne bez prieka mēs konstatējam: publikāciju sērija izraisīja lasītāju negaidīti plašu rezonansi. Mums nācās uzklausīt ne mazums komplimentu, novēlējumu un vienu būtisku papildinājumu. Vietējās vēstures sargātāja Janīna Gekiša taktiski palaboja mūs. Patiesībā pilsētas ziemeļu daļas nosaukumam (Prinosini) ir cita izcelsme. Kādreiz tur atradās grāfu kantoris, uz kurieni nesa nodevas, ko iekasēja no zemniekiem un mietpilsoņiem. Ieeja pilī bija atļauta tikai izredzētajiem.

Ar publikāciju sēriju mūsu rokās nonāca pirmskara laika unikālās fotogrāfijas. Tās mēs nekavējoties nododam apstrādei Krāslavas vēstures un mākslas muzejam, kura darbinieki palīdzēja mums ilustrāciju sagatavošanā. Sirsnīgs paldies!

Provinciālās Krāslavas vienmērīgā dzīve turpinājās līdz 1940. gada vasarai. Tad vairāku gadsimtu gaitā nostabilizējusies dzīves iekārta lēni sabruka. Pēc gada vācu bombardēšanas laikā līdz pamatiem nodega Gekišu ģimenes māja. Astoņdesmit caurumus skārda jumtā saskaitīja arī mans vectēvs Ņikita Gončarovs, kurš pirms simts gadiem savām rokām uzcēla māju Studentu ielā blakus pastam. Jaukais stūrītis, kas gluži kā magnēts pievelk gleznotājus. Var iedomāties, cik skaisti te izskatījās, kad blakus esošajā dzirnavu dīķī ziedēja baltās un dzeltenās ūdensrozes.

Autora pēcvārds. Neaizmirstamas bērnības atmiņas — vakara valši pūtēju orķestra izpildījumā dziesmu parkā pie upes. Lieliski atceros Edmundu Gekišu jaunu. Autoritāte numur viens — pūtēju orķestra vadītājs! Pierakstīties muzikantu pulkā tolaik bija katra Krāslavas zēna karstākā vēlēšanās, taču laime uzsmaidīja nebūt ne visiem. Man paveicās nokārtot muzikālās dzirdes eksāmenu un saņemt īstu dārgumu — klarneti! Kara un sēru marši. Ne tikai tas: pāris gadus mēs kopā ar vienaudžiem spēlējām skolas ansamblī, turklāt tā, ka bijām uzaicināti sniegt vieskoncertu kolhoza “Taisnība” lauku klubā.

Neaizmirstamais laiks, taču tā ir pilnīgi cita tēma....

Edmunda GEKIŠA atmiņas pierakstīja Aleksejs GONČAROVS