Miers aizgājēja pīšļiem

Grūti ir šķirties no tuva cilvēka, kurš sasniedzis cienījamu vecumu, taču neizsakāmi sāpīgi — ar tiem, kuri tikko kā sasnieguši spēku plaukumu. Sēras un dvēseles pārdzīvojumi stipri nomoka cilvēku, laupot viņam miegu un mieru. Tad viņš, gribot vai negribot, ar cerībām uz līdzjūtību un sapratni meklē mierinājumu saskarsmē.

Lūk, arī Ļubova Ļevaškoviča vērsās pie manis pēc padoma: “Ko darīt? Kā dzīvot? Pagājis pusgads, kopš Viktora vairs nav, bet sirds nav mierīga...” Tas bija gadījums, kad bēdu māktā sieviete gribēja izstāstīt savu nelaimi, tādējādi atvieglojot sirdi.

Ļubova un Viktors mierā un saticībā nodzīvoja Piedrujā 25 gadus, tikai dažu nedēļu trūka līdz sudrabkāzām. Nelaime viņu mājās ielauzās aizpagājušajā vasarā, taču toreiz Krāslavas un Daugavpils ārsti darīja visu iespējamo, lai Viktors atgūtu veselību. Šķita, ka visi uztraukumi nu ir garām, un lauku cilvēks atgriezies darbā. Taču acīmredzot katram ir atvēlēts savs laiks uz šīs grēcīgās zemes. Tajā liktenīgajā 30. jūnija dienā notikumi izvērsās tik strauji, ka pat neatliekamā palīdzība nepaspēja atbraukt.

Stāsta Ļubova: “Notika nelabojamais, taču tagad, kad laiks jau pagājis, es skaidri saprotu, ka nav ko vainot. Toties esmu izjutusi kaimiņu un vienkārši labu cilvēku atbalstu un līdzcietību. Liels paldies visiem. Es sapratu, cik lieliski ir mūsu bērni. Meita Natālija pēc augstskolas beigšanas strādā izraudzītajā profesijā Daugavpilī, bet dēls Artjoms atrada darbu Skotijā. Nelaime vēl ciešāk saliedēja mūs visus trīs.”

Tālāk Ļubova pastāstīja, ka paiet mēneši, taču uztraukums nemazinās. Sapnī viņa pastāvīgi redz Viktoru, kurš grib atgriezties mājās. Pretrunīgu domu mocīta, Ļubova uzskata, ka, iespējams, kāda cilvēka rosība uz šīs zemes nedod mieru aizgājēja dvēselei. Turklāt tā, ka nepalīdz lūgšanas. Ar laikraksta starpniecību Ļubova lūdz likt Viktoru mierā un nemeklēt vainīgos. Laiks saprast galveno: cilvēka dzīvi neatgūt. Daudz svarīgāk ir pieņemt rūgtu mācību un turpmāk mīlēt un cienīt cilvēkus, viņiem dzīviem esot.

Ja jau mīļā vīra un tēva dzīves ceļš aprāvās četrdesmit piecu gadu vecumā, acīmredzot tāda bija Dieva griba. Visprātīgākais tagad būtu lūgt Dievu viņa dvēseles glābšanai, aizmirstot visus apvainojumus, valodas.

Stāstot par savām ciešanām un sāpēm, Ļubova virpināja rokās aprakstītas lapiņas. Ar viņas atļauju es izlasīju rindas krievu valodā, ko caurstrāvoja dvēseles sāpes. Tā bija cilvēka aizkustinoša grēksūdze.

Protams, laiks un lūgšanas ir labākās zāles. Tikai šī publikācija par ciešanām nav nejauša, tas ir atgādinājums par kristiešu mūžseno patiesību: miers aizgājēja pīšļiem.

Aleksejs GONČAROVS