Labi tur, kur mēs esam!

Par visiem simts

Andzeļu pagastā laikam nebūs neviena, kurš nezinātu ceļu uz Tatjanas un Vladislava Višņevsku mājām vismaz divu iemeslu dēļ: Tatjana ir medmāsa vietējā feldšerpunktā, Vladislavs ir no tiem, kuri prot turēt savus solījumus un nekad nevienu nav pievīlis. Šai pusē ikviens zina, ja noteikti jātiek uz nakts autobusu, bet sava automašīna vēl nav nopirkta, tad visdrošāk ir palūgt Vladislavu, lai aizvizina līdz pilsētai, jo uz viņu var paļauties par visiem simts procentiem! Vladislavs ir arī Andzeļu pagasta padomes deputāts un veic dažādus sabiedriskos pienākumus. Pašvaldības rīkotajos valsts svētkos novembrī Vla- dislavs saņēma atzinības rakstu par ieguldījumu pašvaldības attīstībā un izaugsmē, sagaidot Latvijas Republikas 90. gadadienu.

Vladislava dzimtās mājas ir Andzeļu pagasta Kromānos, Tatjanas — Andzeļos. Tatjana mācījās par medmāsu Daugavpilī, Vladislavs tikko kā bija pārnācis no dienesta armijā, kad abi satikās un viens otrā ieskatījās dejās Andzeļu klubā 80. gadu otrajā pusē. Pavisam drīz, nākamā gada maijā Višņevsku pāris svinēs 20 gadu kopdzīves jubileju.

Viņu ģimenē aug divi bērni. Astoņpadsmitgadīgais Jevģēnijs šobrīd mācās Dagdas vidusskolā 12. klasē, ir ļoti labs sportists un kaislīgs makšķernieks. Šovasar nokārtoja autovadītāja eksāmenus un saņēma šofera tiesības. Tēvs viņam droši uztic vadīt savu automašīnu. Vecāki gandarīti, ka pēc vidusskolas absolvēšanas dēls plāno doties uz Policijas akadēmiju. Būtībā tas arī likumsakarīgi, jo puisis ir fiziski spēcīgs, nopietns un mīl kārtību. Turklāt jaunietis ir labs dejotājs un Andzeļu tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīva sastāvā viņš šogad piedalījās dziesmu un deju svētkos Rīgā. Savukārt meitai Anitai ir 12 gadu, viņa mācās Andzeļu pamatskolas 6. klasē. Piedalās pašdarbībā, dzied. Mācās Dagdas mūzikas skolā akordeona klasē.

Mans nams — mana pils

Pēdējos desmit gadus ģimene dzīvo Līvānu mājiņā, kas uzbūvēta līdzās Andzeļu feldšerpunktam. Lai gan šī māja sovhoza laikā ar tādu nolūku arī celta — FVP mediķim, tā uzbūvēta nekvalitatīvi: uzbēra zemes slāni, ielika pamatus, šaurākus par mājas sienām, nu tie sēžas un plaisā. Stāsta, ka būvnieki ekonomēja, uz ko vien varēja. Sava negatīvā loma bija arī tam, ka iepriekšējā feldšerīte, kas tajā dzīvoja, aizbrauca projām, un māja gadu nebija apdzīvota. Neskatoties uz šīm problēmām, tagadējie īrnieki māju grasās privatizēt — Višņevski uzskata, ka māju var savest kārtībā, bet līdzekļus vērts ieguldīt tikai savā īpašumā. Cerēt uz pašvaldību nav vērts, jo remontā jāiegulda tūkstošiem latu, kas būtībā ir liela nauda situācijā, kad citu vajadzību ir ne mazums. Turklāt vieta izdevīga: feldšerpunkts pārdesmit metru attālumā, tam līdzās arī katoļu baznīca, ielas pretējā pusē ozolu parks, kura pretējā pusē ir pamatskola, Ežezers piecu minūšu gājienā. Agrāk, kad šajā mājā dzīvoja cits mediķis, Višņevski mitinājās divistabu dzīvoklī. Bet pašķetināsim atmiņu kamolu, ieskatoties vēl dziļāk pagātnē.

“Pārnācis no armijas, sāku strādāt par traktoristu PSRS 60. gadadienas vārdā nosauktajā sovhozā, savukārt Tatjana strādāja Dagdas slimnīcas terapijas nodaļā par medmāsu,” atceras ģimenes galva. “Pēc kāzām izdomāju, ka daudz vairāk varētu nopelnīt Agroķīmijas uzņēmuma filiālē Dagdā, kas arī atradās tuvāk sievas darba vietai. Bet tā jau vienmēr — labi ir tur, kur mūsu nav! Bija vajadzīgs viens intensīvs dzīves gads Dagdā, lai senais, labais teiciens apstiprinātos par visiem simts procentiem. Kādu laiku patiesi pelnīju lielo rubli, bet Agroķīmija pildīja kolhozu un sovhozu pasūtījumus, kas pamazām saruka, un darba vairs nebija. Visam jūkot un brūkot, nācās plānot dzīvi citādāk. Bijušajā darbavietā jau bija cits direktors, kurš piedāvāja sievai darbu medpunktā, bet es atkal sēdos pie traktora stūres. Pat grūti iedomāties, ka divās desmitgadēs piedzīvotas tik grandiozas pārmaiņas.”

Medmāsiņa

Kopējais darba stāžs medicīnā Tatjanai ir 21 gadu liels. Andzeļu FVP viņa sāka strādāt 1993. gadā, turklāt gadu nostrādāja viena pati, tikai pēc tam iestādē iesāka darbu arī feldšere. Pacienti lielākoties gados veci cilvēki, tālab kaites attiecīgas — mediķiem visbiežāk sūdzas par sirds un asinsvadu slimībām, locītavu sāpēm. Jaunatne pagastā ir, bet ne tik lielā skaitā, kā agrākajos gados. Pamatā izbraukuši strādāt uz pilsētām. Vietējie mediķi gādā, lai tiktu pildīts skolēnu potēšanas plāns — kad uz Andzeļiem atbrauc pediatrs, bērni tiek aicināti uz feldšerpunktu.

Tatjana ir arī pagasta bāriņtiesas un vecāku padomes locekle pamatskolā. Viņa pauž pārliecību, ka ar bērniem tagad problēmu mazāk, jo dzimstība niecīga, bet tie, kurus bija jāuzpasē, ir paaugušies un paši kļuvuši gudrāki. Arī vecākiem nav vairs par ko lieku lāsīti ieliet glāzē, jo inflācija un krīze skārusi katru un savu daļu paņēmusi.

Jau piecus gadus Tatjana vada Andzeļu pagasta Sarkanā Krusta nodaļu, kuras darbs lielākoties saistīts ar humāno palīdzību. Nodaļā 25 biedri, nesen pierakstījās vēl 19 jauni. Lieta tāda, ka humānā palīdzība pirmām kārtām tiek biedriem, pēc tam visiem pārējiem. Šogad Andzeļus bija apmeklējuši ciemiņi no Zviedrijas, kuri atsūtīja humānās palīdzības kravu pamatskolai. Tatjana atzīst, ka nodaļas vadītājas darbs nav pateicīgs, bet kādam tas jāuzņemas. Lielākās galvassāpes sagādā nevis tenkošana, kas ir neizbēgama parādība jebkādu humāno sūtījumu gadījumā, bet gan transporta problēma. Izrādās, ka mašīnu bijis jāmeklē pat aiz pagasta robežām, jo vajadzīgās kravnesības auto pagasta pašvaldībai vienkārši nav. Tatjana piekodina noteikti uzrakstīt arī to, ka pašvaldība ļoti nāk pretī Sarkanā Krusta nodaļai: apmaksā transportu, ja var, iedala savu vieglo automašīnu, bet ar to diemžēl neko lielu neatvedīsi. Gadās arī tā, ka pēc humānās palīdzības kravas brauc dzīvesbiedrs ar personīgo automašīnu, izdarot pat vairākus reisus.

Likteņa pirksts

Tatjana pēc sava rakstura gatava palīdzēt ikkatram un visiem kopā, viņa nespēj atteikt cilvēkam ne svētkos, ne brīvdienās, ne ārpus darba laika, ja vajag — pie sasirgušā ieradīsies pat naktī. Jo vairāk izbrīna fakts, ka sākotnēji viņa sapņojusi kļūt par pārdevēju, bet mediķa profesija viņu ieinteresēja, jau mācoties 7. klasē, bet 8. klasē viņa galīgi saprata, ka tieši šī cēlā profesija ir viņas dzīves aicinājums. Tajā ne vienmēr ir priecīgi notikumi, bet pamatā tie nav saistīti ar pacientiem, drīzāk — ar kontrolētājiem un pārbaudītājiem. Tatjana uzsver: “Ja pret cilvēkiem izturies ar cieņu, tad arī cilvēki tevi uztver normāli.” Pēc Andzeļu feldšeru un vecmāšu punkta sertifikācijas dažas būtiskas pārmaiņas ir notikušas arī viņas dzīvē. Tagad jāievada daudz informācijas datorā, bet datora nav. Šobrīd izlīdz pagasta pašvaldība, atļaujot instalēt programmatūru savā datorā un to lietot. Apmaksāti datorlietošanas kursi medmāsai “nespīd”, šo jomu nākas apgūt pašmācības ceļā. Feldšerpunktam nav arī sava autotransporta, tālab bieži vien Tatjanai nākas lūgt dzīvesbiedra palīdzību, lai viņu aizved pie pacienta. Reizēm abi pasmejas, redz, cik lik-tenis bijis tālredzīgs, savedot kopā mediķi ar šoferi! Vladislavs gan apgalvo, ka, izvēloties savu otru pusīti, speciāli mediķi nemeklēja. Tā sanāca. Tikai ar gadiem sapratis, cik labi, ka mājās mediķis! Starp citu, sarunbiedrs nekautrējas atzīties, ka bērnībā esot ļoti baidījies no ārstiem baltos halātos un šļirču adatām. Šis bailes stipras arī tagad, vien ar to atšķirību, ka reizēm pats pienāk pie dzīvesbiedres un prasa sašpricēt pret muguras sāpēm.

Tatjana nepaliek parādā: “Ne vienmēr varu cerēt uz pagasta automašīnu, tālab ir ļoti labi, kad mājās ir šoferis, kurš dienā vai naktī aizved uz izsaukumu!” Jau vairākus gadus Vladislavs ir bezdarbnieks, tomēr neslaistās un negurķojas, kā dažs cits. Ar domubiedru atbalstu panācis, ka pagastā notiek makšķernieku sacensības un ikgadējs medniekiem veltīts pasākums.

Makšķernieki

“Makšķerēšana un medības it sevišķi — tā ir mana dzīve,” uzsver sarunbiedrs. “Mums ir draudzīgs mednieku kolektīvs, kas saucas “Andzeļu mednieks”, to vada Juris Blaževičs. Pats medības sāku Aulejā, mans mednieka stāžs jau 20 gadu ilgs. Medībās ņemu 12. kalibra divstobru bisi, karabīni negribu, jo tā zvēram neatstāj nekādu izredžu. Karabīne zvēru nogalina, bise ļauj viņam pacīnīties par dzīvību. Šaujot ar bisi, medniekam jābūt krietni meistarīgākam. Medībās jāiet regulāri, citādi pat nepamanīsi, kā sezona paiet secen bez medījuma. Kas attiecas uz makšķerēšanu, tad vasarā priekšroku dodu dīķiem Nagļos — braucu karpas ķert. Man vajag, lai ir liela zivs, lai makšķere liecas, lai izbaudītu cīņas garšu. Bet mans īstais hobijs tomēr ir ziemas makšķerēšana: līdakas un plauži, asari.”

Makšķernieki ir arī pārējie ģimenes locekļi: sieva, dēls, meita. Tatjanai loma izmēri ir vienaldzīgi, viņa makšķerē uz ezeriem interesei. Dēls arī mīl makšķerēt, šogad centās uzstādīt savdabīgu rekordu — līdz augusta beigām puisis ar spiningu bija noķēris 90 līdaku vienā sezonā, atļautās, protams. Ļoti gribēja sasniegt vēl labāku rezultātu —100 līdaku sezonā, bet septembrī un oktobrī zivis kaut kur pazuda. Arī Anita ir apskaužami pacietīga, kad rokās tur makšķerkātu. Esot prasījusies tēvam, lai paņem līdzi uz zemledus makšķerēšanu, bet līdz šim vēl nesanāca šo ieceri realizēt.

Tā kā mediķa atalgojums ir niecīgs, tad zivis, medījumi un meža veltes ir tās, kas ģimenei palīdz iztikt šai skaudrajā laikā. Tatjana ir laba saimniece virtuvē, ziemai burkās tiek salikts viss iespējamais. Ģimenē visi mīl sēnes, tās uz ziemu sagatavo dažādos veidos. Bērni labprāt sēņo, vienīgais, kas vecākus uztrauc, ir ērces. Lai arī Andzeļi nav nelabvēlīgajā zonā, tomēr viens piesūkšanās gadījums šeit ir reģistrēts tikko kā sapotētam bērnam. Par laimi viss beidzās labi. Taču bēdīgais notikums Aulejā, vēlāk arī gadījums And- rupenē, no mutes mutē atstāstīts, nonācis arī līdz andzeļiešu ausīm un drošības sajūtu nevairo. Rīgā, protams, cilvēkiem drošāk un ērtāk, jo laboratorija turpat lielpilsētā. Kamēr tiksi no Andzeļiem, viss jau būs beidzies. Nostūra efekts nav par iemeslu, lai Višņevsku ģimene domātu par pārcelšanos uz pilsētu.

Vladislavs: “Reiz jau aizmuku — nē, vairs nav tādas vēlēšanās. Šeit patiesi laba, sakopta vieta, sievai līdz darbam pieci soļi. Parkā vēl jau būtu ko darīt, lai sakoptu pilnībā, bet ar laiku izdarīsim.”

Tatjana piebilst: “Pilsētā medmāsiņai beidzas darba nedēļa un viss. Laukos citādi. Prasa, drīkst, es sestdien atnākšu? Svētdien braukšu uz baznīcu, varu pie jums ienākt? Kā tu atteiksi veciem cilvēkiem? Lūdzu! Firmu pārstāvji dienas otrajā pusē atved vakcīnas, citus medikamentus, arī viņus noteikti jāsagaida.”

Ko darīt, dzīve...

Vladislavs bezdarbnieku rindas papildināja, kad pajuka sovhozs. Kādu laiku pastrādāja kooperatīvā, veica dažādus sīkus darbus. Sapratis, ka finansiāli izdevīgāk ir strādāt paša piemājas saimniecībā, viņš kaut kā “izkrita” no darbaspēka aprites. Taču piedāvājumi esot bijuši, jo darba devēju vilina Vladislava apzinīgums un fakts, ka viņš nelieto alkoholu. Taču darba piedāvājumiem nav sekojuši adekvātas darba samaksas piedāvājumi. Līdz ar to Vladislavs turpina pats saviem spēkiem gādāt par ģimenes labklājību. Iztikai ir piemājas bioloģiskā saimniecība. Pirmais traktors bija izpirkts par pajām no sovhoza, pēc tam nopirka jaunāku — 1994. gada izlaiduma MTZ-82. Ir piekabināmā tehnika, ar ko visus darbus var izdarīt pats. Vladislavs ir viens no tiem, kuri pabeidza bioloģiskās saimniekošanas kursus Andrupenē un uzskata, ka tie bijuši ļoti noderīgi, jo tagad ir iespēja saņemt finansējumu par platībmaksājumiem. Kādreiz bija doma attīstīt lopkopību, bet šodien vairs pat vienu govi netur. Graudaugi auga sešu hektāru platībā, bija laba raža, bet šokējoši zemā iepirkuma cena — 9 santīmi par kilogramu — mudina atteikties arī to tā.

Neesam pesimisti

Vladislavs: “Situācija visur smaga. Govi likvidējām, jo tālu zeme — līdz tai seši kilometri. Agrāk tepat līdzās kaimiņi ļāva izmantot savu zemi, bet zālāji jau jāatjauno. Kad nav savs, neviens naudu nevēlas ieguldīt. Ja pienu iepirktu par 25 santīmiem litrā, uz savas zemes uzbūvētu vasaras mītni, dzīvotu tur visu vasaru un turētu vairākas govis. Tos, kuri ar piena lopkopību nodarbojas sen, tagad moka inflācija, dīzeļdegvielas sadārdzinājums utt. Nedod Dievs, ja saslimst lopiņš! Vetārsta pakalpojumi ir salīdzinoši dārgi. Lai govi saturētu, gadā vajag aptuveni 400 latu: asins analīzes, lecināšana, siens, milti, zāles. Ja vēl bērni dzertu pienu, bet viņiem arī daudz nevajag, tikai pārslas apliet. Tik daudz var nopirkt.

Protams, laukos ir grūti! Protams, sirds sāp par zemniekiem, kuriem to vien nākas dzirdēt, ka tas no viņu saražotā ir lētāks, un tas lētāks, bet veikalā viss dārgāks. Bet mēs neesam pesimisti, pagaidām par iztiku nav jāsūdzas. Notrūka liela zivs — ko darīt, nākamreiz izvilkšu! Smēķēt ģimenē neviens nesmēķē, alkoholu tikpat kā nelietojam. Ja naudu velti nešķiež, var veikt lielāku pirkumu. Veco centrālapkures kaltu nomainījām pret jaunu. Ja agrāk mājas apkurei vajadzēja 40 m3 malkas sezonā, jauno kurtuvi pieliek pilnu un 6-7 stundas var par to aizmirst.”

Protams, lieka lata ģimenei nav. Višņevskus sevišķi izbrīna, pat šokē tie, kuri nopelna santīmus gadījuma darbos un tūlīt pat visu nodzer, bet pēc tam sūkstās, ka kopš vakardienas ir neēdis! Līdzīgi kā citur, arī Audzeļos ir cilvēki, kuriem nez kāpēc šķiet, ka pie vienkāršajiem darbarūķiem vistas naudu knābā. Atļaujas pat acīs pateikt: “Kā tā — nav naudas, jums jābūt, ko man iedot!”

Višņevsku ģimene vienmēr svin svētkus: vārda dienas, dzimšanas dienas, ģimenes jubilejas, Lieldienas, Ziemas-svētkus, gadu miju. Kā likums pie svētku galda tiek sēdinātas arī abu mammas (tēvi diemžēl jau nomiruši). Visai bieži ciemos no Dagdas atbrauc Tatjanas brālis ar ģimeni. Gatavošanās svinībām nerada daudz problēmu, jo Tatjana gana laba saimniece, arī meita mīl gatavot un prot uzklāt galdu. Tatjanai ir vēl pāris hobiji. Viens no tiem — istabas puķes podos, ko zina ļoti daudzi un tik tādas viņai dāvina. Viņai patīk arī stādītās, bet pie mājas vietas maz un nevar īsti izvērsties. Par otru dzīvesbiedres aizraušanos izstāsta Vladislavs: “Sieva ir kaislīga grāmatu lasītāja. Apmeklē gan Andzeļu bibliotēku, gan braucam pēc grāmatām uz Dagdas pagasta bibliotēku.”

Juris ROGA