Dzīve, dzīvīte piepilsētā

Kas atliek vienkāršiem mirstīgajiem? Atkal likt lietā uzkrāto izdzīvošanas pieredzi. Tas, kurš strādā, bez maizes gabala nepaliks.

Mihailoviču trīs prieki

Sava māja piepilsētā — tas ir labi vai slikti? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, es arī izvēlējos divas pazīstamas adreses. Formāli pastāvošajā Krāslavas pagastā es uzprasījos ciemos pie saviem labajiem paziņām Mihailovičiem, kuru viensētā viesojos vasaras pilnbriedā. Un biju patīkami pārsteigts: izskatīgā zaļā māja slīga ziedos. Petūnijas, Elvīras mīļākās puķes, ziedēja it visur — dobēs, dekoratīvās vāzēs un pat ķerrā, mucā... Rudenī, kad Krāslavas novada domes labiekārtošanas konkursā dzīvesbiedru Mihailoviču māja izcīnīja pirmo vietu, es no sirds nopriecājos. Sarunas laikā pēkšņi noskaidrojās, ka Zdislavs un Elvīra pat nebija iesnieguši pieteikumu. Rūpīgi sakoptā māja tā vien prasījās saņemt komplimentus. Kad pagalmā parādījās komisija, nebija kam sagaidīt žūrijas locekļus: saimnieki strādā pilsētā, uzskatot to par lielu veiksmi.

Tā jau pastāvīgi gadās: pazīsti cilvēkus vairākus gadu desmitus, bet biogrāfijas sīkumos neiedziļinies. Efektīgo Elvīru daudz reižu esmu fotografējis laikrakstam, kad viņa jaunībā vairākkārt guva uzvaras pavāru un konditoru profesionālās meistarības konkursos. Tagad, kad jau pagājis daudz gadu, Elvīra atzinās, ka viņai laimējies pārņemt pavāres talantu no māmuļas Vladislavas. Lai viņai gaiša piemiņa! Neapstrīdams talants mājturībā: gan pavāre, gan šuvēja, gan rokdarbniece. Lai ko arī darīja, viss raiti raisījās viņas rokās. Varēja pat sameistarot tabureti, ka prieks skatīties. Svarīga loma Elvīras dzīvē bija Valentīnai Gekišai. Kāzu pavāre — tas ir tautas atzinības augstais rādītājs. Kopš mazotnes Elvīru māte ņēma palīgos. Tas acīmredzot palīdzēja meitai atrast galveno darbu dzīvē. Turklāt mīlamu: pēc Rīgas kooperatīvā tehnikuma beigšanas jauno speciālisti uzreiz pamanīja un iecēla 14. pārvietojamās mehanizētās kolonnas ēdnīcas vadītājas amatā. Šī ēdnīca bija ļoti populāra ne tikai melioratoru aprindās. Tajos gados daudzi krāslavieši nelaida garām iespēju paēst lētas, sātīgas un garšīgas pusdienas Elvīras ēdnīcā. Telpā bija mājīgi, logu priekšā — ziedēja puķes. Arī pats es tur esmu pusdienojis neskaitāmi daudz reižu. Kuram gan nepatiktu paēst pusdienas kā mājās un vēl piedevām saņemt šefpavāres smaidu? Tā aizritēja 18 gadu, tikpat daudz gadu Elvīra būs nostrādājusi arī šūšanas fabrikā. Pēdējā strādnieku ēdnīcā, kas spītīgi turpina Krāslavas sabiedriskās ēdināšanas kādreizējo slavu. Viņas raksturs ir neatlaidīgs. Vēl tad, kad mācījās Robežnieku astoņgadīgajā skolā, aizrāvās ar vieglatlētiku un rajona sacensībās neatpalika no sporta skolas čempioniem. Vēlāk sacensības azarts palīdzēja viņai uzvarēt sabiedriskās ēdināšanas konkursos. Tagad — labiekārtošanā. Pazīstams cilvēku tips ar spilgti izteiktu pretenziju būt līderos.

Vēl viena interesanta detaļa: pa mātes līniju Elvīra ir lietuviete, tādu pašu tautību mantojusi arī meita Jeļena. Elvīras bērnība pagāja Indricas upītes krastos, Loņku ciemā. Kamēr viņa mācījās tehnikumā, vecāki pārbrauca uz dzīvi tuvāk pilsētai. Ar jauno agronomu Zdislavu Mihailoviču iepazinās nejauši. Pusotru gadu draudzējās, vēlāk slepus salaulājās baznīcā Rīgā un nosvinēja kāzas divās mājās. Viņas vecāku mājā pulcējās vairāk nekā simts viesu, kāzu līksme turpinājās līgavaiņa māja Mioru rajonā.

Divpadsmit gadu Mihailoviči nodzīvoja pilsētā un pierada pie komforta. Taču dzīve diktēja savus noteikumus: Elvīra un Zdislavs izšķirās lauku varianta labā. Iemesls ļoti attaisnojošs: meita negribēja, lai tēvs ciestu vientulības dēļ. Tā nemanot dzīvesbiedri Mihailoviči iekļāvās lauku dzīves ritmā, taču abi turpina strādāt pilsētā. Ģimenes galva ir apsargs. Viss būtu labi, taču problēma ir ar brīvo laiku. Elvīras tēvs, kuram ir pāri astoņdesmit gadiem, lepojas ar savu ģimenes galvenā zirgkopja amatu. Tagadējos degvielas cenu apstākļos bez zirga laukos neiztikt. Kad pirms gadiem sešiem zibens nospēra Ruslanu, Mihailoviči tēvam par prieku iegādājās Spoguli. Bez visām lauku dzīves priekšrocībām, kas palīdz ģimenei, ir arī būtisks trūkums: viens darbs dzen otru. Spēj tikai ar visu tikt galā, kas dzīvesbiedriem Mihailovičiem arī izdodas.

Draudzīgajai ģimenei aizejošais gads sagādāja lielu prieku: vasarā Mihailoviči svētīja meitu studenti ģimenes dzīvei. Znots viņiem iepatikās: Juris Pētersons strādā par celtnieku galvaspilsētā. Lielisks pāris, tagad Elvīra un Zdislavs bieži apciemo Rīgu. Lūk, arī savu viensētu viņi rūpīgi sakopa, lai neliktu vilties Rīgas radiem. Kas patīkami pārsteidza.

Pēdējā iezīme manas senās paziņas portretā: Elvīras autovadīšanas stāžs pārsniedz 32 gadus. Viņa nebaidās no tāliem reisiem, jau nobraukts pusmiljons kilometru! Trešais šā gada prieks — Mihailoviči nopirka un tagad izmēģina jauno automobili “Lada-Kalina”. Un īpaši nenožēlo — pirkums atbilst cenai. Krīze viņus nebiedē: būtu tikai veselība un darbs pilsētā. Bet zemi Mihailoviči kopj prasmīgi un nevainojami. Liek latu pie lata, tagad, lūk, jāuzceļ jauna pirtiņa...

Zemkopju bagātība

Ar dzīvesbiedriem Valteriem man ir sena draudzība. Iespējams, ka kopš tā tālā laika, kad Mihails kādu reizi vareni izjokoja kolēģus medniekus. Togad Kombuļu mežos siroja vilki. Medību pirmajā dienā pelēcis trāpījās šāviena attālumā, taču ievainotajam zvēram izdevās izsprukt no šāvējiem. Otrreiz Mihails uzdūrās aukstajam vilka līķim un, izšāvis gaisā, uzdevās par veiksminieku. Tikai fotografēšanas laikā kāds no kolēģiem attapās pataustīt pelēko milzeni. Noslēpums nāca gaismā... Šis patiesais mednieku stāsts dzīvo līdz pat šodienai. Gadi neizdzēsa Mihaila jautro dabu, delverības dzirksts skaidri jūtama arī tagad. Kopā ar Edīti viņi nav palaiduši garām nevienu zemnieku balli.

Kādu reizi rudenī Valters uzaicināja mani ciemos: “Visbeidzot kļuvu bagāts! Jauna ķēvīte Lana man ir dārgāka par zeltu, jānofotografē un fotogrāfija jāievieto laikrakstā. Atbrauc!” Vai tad atteiksi? Tikai viena nelaime — abi ir aizņemti cilvēki, taču ar trešo mēģinājumu es nokļuvu labi pazīstamā sētā, kur vasarā veiksmīgi nopirku dārza zemenes. Īsa ir decembra diena. Mēs tā steidzāmies vēl dienas gaismā veikt fotosesiju, ka Mihails aizmirsa paķert līdzi cienastu. Lana ar purniņu ilgi bakstīja saimnieka rokas, apošņāja kabatas, vēlāk tādu pašu procedūru sarīkoja arī man. Kumeļš bija aizvainots un nervozs, kas traucēja fotografēšanai, tomēr es iemanījos iemūžināt kadru laikrakstam. Brīnišķīgs skats: divi labi kopti meļņi. Megija spīdēja un laistījās, bet Lana ir zemnieku laimes kalngals. Tā patiešām ir bagātība!

Mihails atzinās, ka mīlestību uz zirgiem viņš mantojis no saviem senčiem. Pirms tam turēja Čaiku, Orļiku, vēlāk Megiju, kura dāvāja viņam īstu brīnumu. Teju, teju atšķirs ķēvīti no mātes, ierādīs atsevišķu stāvvietu. “Šodien es aizvainoju Lanu, jo atnācu bez konfektēm un maizes. Nekas, tevi pavadīšu, aiziešu vēlreiz, jo kumeļš gaida. Tās nākamā misija — kļūt par izjāžu zirgu. Drīz vien braukšu uz Rēzeknes saimniecību “Apkalpmājas” pasūtīt jauna aizjūga komplektu Lanai un skaistus seglus. Turpmāk plānoju piedāvāt skolēniem un tūristiem pāri zirgu izjādēm. Maršrutus iezīmēšu pa saviem tīrumiem un mežiņiem, par šauru nebūs,” aizsapņojies sacīja mans romantiskais sarunbiedrs.

Mihaila un Edītes divstāvu māja atrodas pašā Augstkalnes ciemata centrā, kas zemniekiem pēc aicinājuma netraucē saimniekot. Viņš dzimis Dolgojes ezera krastā, viņa — Dagdas pagastā. Diplomētus agronomus liktenis saveda kopā pirms četrdesmit gadiem, pagājušajā gadā svinēja apaļu jubileju. Viss ir kā nākas: divas meitas, divi mazdēli un divas mazmeitas. Spēj tik sagaidīt ciemiņus. Mūsu sarunas laikā vecākus ar savu atbraukšanu iepriecināja meita Inna, kura galvaspilsētā strādā par šuvēju. Manā klātbūtnē viņa pasniedza tēvam un mātei Ziemassvētku dāvanas. Otrā meita, Nellija, dzīvo tuvāk — viņa strādā par sviesta ražo-šanas meistari AS “Krāslavas piens”.

Mihails un Edīte sen atmeta ar roku gadiem un visu uzmanību pievērsa darbam lielajā piemājas saimniecībā. Zemes ir atliku likām: pāris hektāru pie mājas un vēl trīs desmiti Kazanovā. Nobaro bekoncūkas un ne tikai: šogad realizēja septiņus gaļas šķirnes ragulopus. Kad ierunājāmies par cenām, Mihails sadrūma: “Tā ir ņirgāšanās, kad par bulli, kas sver 470 kilogramus, maksā tikai... 250 latu. Kāda te var būt rentabilitāte? Nav aizmirsts tas laiks, kad par tādu nobarojamo lopu maksāja tūkstoti rubļu. Tā lauku cilvēkam bija liela nauda!”

Tāda jau ir zemnieka daba: rītu sāc ar darbu, bet atpūta pienāk tikai pēc vakariņām. Kur ir pāris sivēnu, tur pie reizes var turēt arī piecus sešus. Lielāks vēriens, vairāk jāiegulda līdzekļu. Piesardzīgie Valteri nekad neriskēja ar kredītiem, viņiem ir savs noteikums: sakrāji — nopirki. Uzreiz visu nepaņemsi, bet ar gadiem sakrājas. Lieliski palīdz subsīdijas. Sen zinu, ka saimnieks no Dieva ar īpašu sirsnību atsaucas par prestižo firmu “Volvo”. Nesen nomainīja automašīnu un veiksmīgi. Pavasarī iegādājās kombainu, arī visai apmierināts. Tam 22 gadi, bet strādā kā pulkstenis. Trešais Zviedrijas ražojuma pirkums — uzkarināmā sējmašīna. Prieks strādāt. Šo to no agregātiem izdevās nopirkt “no nulles”, bet, tiesa, no Polijas. Mihailam ir zelta rokas, viņam nav vajadzīgi nedz inženieru, nedz remontstrādnieku pakalpojumi. Arī vecais traktors T-40 viņam kalpo nevainojami. Vārdu sakot, mājas tehnikas parks viņam nokomplektēts pilnībā. Ir arī savas dzirnavas, ne mazums vajadzīgs lopbarības miltu, šim nolūkam ik gadus ar graudiem tiek apsēti seši vai septiņi hektāri. Jautāt par ražīgumu būtu lieki, ja jau divi agronomi pievērsušies zemkopībai. Mihails mācījies Višķos, Edīte pabeigusi Dagdas lauksaimniecības tehnikumu.

No Valteru mājas līdz Krāslavas centram ir pāris kilometru. Kaimiņos esošais tirgus ir īsti vietā. Saimniecībā taču divi desmiti ābeļu, tikpat daudz bišu stropu. Pēdējos gados pilsētnieki, nobaudījuši “ķīmiju”, aizvien vairāk sākuši pirkt vietējos augļus un dārzeņus. Ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums.

Abu publikāciju nobeigums iznāca vienāds. Arī Valteri sapņo uzbūvēt jaunu pirtiņu. Projekts jau ir sagatavots. Pie Mihailovičiem es jau pēros, varbūt uzaicinās arī Valteri?

Aleksejs GONČAROVS