Krāslava: skats pagātnē

Pirmskara “taksometri” bija zirgu rati ar gumijas apriepojumu, kas radīja īpašu komfortu pasažieriem. Arī sēdekļi mīksti un ērti: serviss vienmēr bija cieņā. Turpretim, kad pa Krāslavu virzījās zemnieku ratu rindas, tad metāla stīpas, saskaroties ar ielas bruģi, radīja milzīgu troksni. Toties autotransportu pilsētas ielās varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Edmunds Gekišs precīzi atceras “dzelzs rumaku” skaitu, kuri vietējos puikās izsauca lielu sajūsmu. Par sapņu un svētlaimes kalngalu zēni uzskatīja pavizināšanos ar motorizētu brīnumu kaut vai mirkli, lai palūkotos uz apkārtējo pasauli pa autobusa logu vai no kravas mašīnas kastes. Tagad jūs pasmaidīsiet, godājamie lasītāji, taču pa pirmskara pilsētiņas ielām, biedējot jaunus zirgus, pārvietojās tikai trīs rūcošā transporta vienības: autobuss, kas piederēja Tuhalkem, Kaminara kravas automašīna, bet ar vieglo automašīnu lepojās tikai ārsts Cerbuks. Toties velosipēdu bija ļoti daudz: teicamas kvalitātes divriteņu transports tika ražots arī Latvijā. Tajā tālajā laikā bija modē arī pirmie velosipēdi ar motoriem — tagadējo mopēdu, motociklu, skuteru prototipi.

Vai tolaik bija ietves gājējiem? Pilsētas varas iestādes lika būvētājiem un māju īpašniekiem pašiem ierīkot betonētas ietves, ne šaurākas par metru, kas mudināja krāslaviešus uz zināmu pašdarbību. Retumis varēja redzēt arī koka segumu gājējiem — pie tirgus rindām, kas pieplaka tirgus laukumam, un pie veikaliņiem blakus ugunsdzēsēju ēkai.

Īpaši skaisti izskatījās kāzinieku braucieni. Ziņkārīgo pūļi, zvārgulīšu skaņas... Pēc laulību ceremonijas dievnamos ratu rindas vasarā un kamanas ziemā, izbraucot goda apli pa centrālajām ielām, lepni virzījās uz mājām, kur viesus gaidīja klāti galdi. Pa ceļam obligāti bija kāzu vārti, kuru skaits uzsvēra cieņas pakāpi jaunlaulātajiem un viņu vecākiem. Vārtu rīkotāji apsveica svinību gaviļniekus, pacienāja ar glāzi vīna jauno pāri un vedējus, kuriem nācās atbildēt ar pretmīlestību un dāsnumu. Mazais Edmunds, kurš bija nokļuvis kāzu vārtu režisoru kompānijā, saņēma no pašas līgavas rokām apjomīgu kuli ar našķiem. To neaizmirst ...

Pilsētā netrūka prasmīgu šuvēju un kurpnieku, kuri ar prieku pieņēma jebkurus pasūtījumus, tajā skaitā arī kāzu tērpiem. Tajos gados, kad mierīgo dzīvi vēl nebija iztraucējuši kara dārdi, vīriešiem bija cieņā tumši uzvalki, platmales un kaklasaites. Ziemas mētelis ar karakulādas apkakli un pagarināts, pavasara un rudens — īsāks. Dāmu mode, protams, bija daudzveidīgāka un mainīgāka. Par populārām tika uzskatītas lapsādas krāgas, uzroči, bet gada siltajā laikā par svētku tērpa obligātu papildinājumu kalpoja ridikils — rokas somiņa. Baltas beretes, pirkstaiņi, izšūtas krādziņas... Pasūtot svētku uzvalkus, vīrieši deva priekšroku bostonam, sievietes vairāk interesējās par zīdu, audumu sortiments bija plašāks nekā tagad. Apģērbu kultūras nesēji bija ģimnāzisti. Tumši uzvalki un balti krekli jauniešiem, gaišas krādziņas meitenēm... Bet, lūk, dāmas ar sunīšiem tolaik neredzēja pilsētas ielās: par četrkājaino draugu, kas parādījās sabiedriskajā vietā, vienkārši varēja “sarūpēt” sev protokolu ar visām no tā izrietošajām sekām, kas padarītu maku krietni plānāku. Pavisam tikai trīs policisti uzturēja pilsētā tādu kārtību, ka dzērāji baidījās no kārtības sargiem un apgāja tos pa kilometru. Sevišķi pārgalvīgie ļoti vienkārši varēja dabūt sitienu ar pletni. Par kreiso alkoholu nebija ne miņas. Tiesa, vecie cilvēki zina: kādā mājā Kovankā bija izredzes izlūgties “simts gramu”, it kā prasot padzerties ūdeni. Pastāvot stingriem piesardzības noteikumiem!

Ziedi ir cilvēka dzīves pavadoņi. Interesanti ir tas, ka Edmunds Gekišs neatceras nevienu pilsētas ziedu bodi. Turklāt apgalvo, ka lauku puķu pušķīšus, tāpat kā tulpes un narcises, varēja nopirkt no pārdevējām tirgū. Augstākajā sabiedrībā, protams, bija populāras rozes. Tāpat kā visur un visos laikos, arī krāslavieši satikās, iemīlējās un dāvināja nākamajām līgavām ziedus. Vakaros grezni ģērbušies pārīši devās pastaigās uz Soļankas krastiem vai uz Šokolādes kalniņu, kas glabā daudz mīlētāju noslēpumu...

Gadījās arī bēres, un sēru procesijas parasti pulcināja daudz ļaužu: provinces pilsētiņā visi pazina cits citu. Tika izteikta līdzjūtība, izrādīta žēlsirdība, turklāt bez dalījuma tautībās un konfesijās. Interesants fakts: tolaik bēru ceremonijās bieži vien piedalījās ugunsdzēsēju pūtēju orķestris. Svētdienas bija īpašas dienas. Tad pilsētas troksni apslāpēja baznīcu zvanu skaņas. Markusa Gekiša kuplās ģimenes māja atradās starp divām baznīcām. Tajā vietā, kur pašlaik atrodas bijušās rajona komitejas neizskatīgā ēka, tagad novada domes ēka, pacēlās koka baznīca ar pieciem kupoliem. Ar pareizticīgo baznīcas zvanu skaņām sasaucās katoļu baznīcas zvanu skaņas. Krāslavas Romas katoļu baznīca, kuru mums uzdāvināja grāfi Plāteri, vienmēr bija un būs pilsētas galvenais simbols un vizuālā dominante. Uz dievkalpojumiem cilvēkus aicināja arī vecticībnieku baznīcas zvani. Pilsētā bija arī četras sinagogas! Padomju vara, kura nesaudzēja kulta ēkas, pirms pusgadsimta noslaucīja no zemes virsas Latgalē vecāko sinagogu, kas atradās blakus tagadējai rajona padomes ēkai, tikai Miesnieku ielas pusē. Pretī, Skolas ielā, brīnumainā kārtā saglabājās vienīgā sinagoga no sarkaniem ķieģeļiem (vēl nesen tur bija Lattelecom). Vara, kura nīdēja Dievu, nesaudzēja arī luterāņu baznīcu, kas uzbūvēta 1938. gadā. Nesošā torņa ar smaili un krustu nojaukšana izkropļoja šīs baznīcas arhitektūras seju un laupīja pilsētas centram svarīgu sastāvdaļu. Toties iznāca sporta zāle. Labi, ka ne noliktava vai zirgu stallis. Tādi laiki...

Edmunda GEKIŠA stāstījumu pierakstīja Aleksejs GONČAROVS