Kā realizēt sapni

Vietējās amatpersonas sen iemanījušās izskaidrot savu nespēju ar to, ka galvaspilsētas varasvīri nevelta uzmanību trūkumā nonākušajai Latgalei. Vai patiešām viss ir tik slikti? Pastāvīgi apmeklējot provinci, mēs, korespondenti, labi zinām katras pašvaldības aktivitātes pakāpi. Kad trūkst tēmu, mēs dodamies uz Robežniekiem, kur pastāvīgi kaut kas notiek, un nepārstājam apbrīnot pagasta padomes priekšsēdētājas Ērikas Gabrusānes neizsīkstošo enerģiju. Šī sieviete ar apskaužamu neatlaidību realizē projektu pēc projekta. Turklāt kādus! Četri gadi, bet cik daudz spēka prasīja Skuku sociālā centra piebūves celtniecība. Svarīgs rezultāts — 45 vietas pabērnu lomā atstātiem cilvēkiem, kuri mūža nogalē palikuši vieni. Žēlsirdība, kas izraisa sajūsmu. Neviens nespieda pašvaldību to darīt: tā prasīja sirdsapziņa un iejūtīga attieksme pret cilvēkiem, kuri labākos dzīves gadus atdevuši sabiedrībai.

Pavisam nesen izskanēja apsveikumi Skukos, bet tagad plaša darbu fronte pārvietojusies uz Robežniekiem, kur tiek celta ūdens atdzelžošanas stacija. Jaunā meklējumi arī pamudināja uzrakstīt par cilvēku, kurš gadu no gada iemieso idejas projektu dokumentācijā. Atzīšos, ka ar Robežnieku pagasta attīstības speciālisti agrāk es nebiju pazīstams. Pienāca laiks uzdot jautājumus, uz ko Vera Bīriņa reaģēja mierīgi. Amats taču publisks.

Pati Vera ir vietējā. Zemnieku zinību ābeci apguva ģimenē. Robežnieku astoņgadīgā skola, Krāslavas 2. vidusskola. Tālāk sekoja sarkanais diploms pēc Višķu sovhoztehnikuma beigšanas un iegūtā augu aizsardzības agronomes specialitāte. Zināšanu alkas bija gluži kā slimība, un pēc gada Vera jau turpināja neklātienes studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tās turpinājās astoņus gadus. Bija nepieciešams akadēmiskais atvaļinājums iepriecinošu dzīves pārmaiņu sakarā, kad Bīriņu ģimenē piedzima dvīņi Ivars un Ilmārs. Kopš tā laika nemanot aizritēja 22 gadi, un ne vien-mēr dzīve bija tik gaiša. Grūtības tikai norūdīja Veras raksturu. Projektu gatavošanai viņa pamatīgi pievērsās pirms desmit gadiem.

“Darbs ar papīriem, turklāt apnicīgs. Vai nav garlaicīgi rakstīt projektus?” sāku sarunu ar provokatorisku jautājumu.

Viegli pasmaidījusi, Vera mierīgi atbildēja: “Pirms tam es strādāju par lauku kluba vadītāju. Sākumā baidījos, pat ļoti. Taču, kā saka, katrs sākums ir grūts. Uztraucos, kad pirmais projekts netika apstiprināts. Grūtības radīja tas, ka jaunajā darbā nebija pie kā pakonsultēties. Pārliecība par saviem spēkiem radās pēc tam, kad man laimējās iegūt nepieciešamās zināšanas “Dagdas Feniksā”, kur kursus vadīja Nellija Livčāne. Tad viss arī sākās. Radās un materializējās kopīga ideja izmantot tukšo ēku Skukos. Mainījās nosaukumi: krīzes centrs, veco ļaužu ģimenes māja, taču savu un piesaistīto līdzekļu apgūšana turpinājās! Tagad pat nevar noticēt, cik lielisku dāvanu pagasts sarūpēja veciem ļaudīm. Tās taču ir arī darba vietas un atsevišķi ņemtas pašvaldības iespēju piemērs. Protams, vienkāršāk ir aizbildināties ar grūtībām, taču mūsu Robežnieki izvēlējās mērķtiecīga darba ceļu. Tādēļ ir vērts dzīvot, lai pēc svarīga projekta pabeigšanas dzirdētu vienkāršu cilvēku sirsnīgus pateicības vārdus.

Nē, mans amats nav apnicīgs, bet gan ir radošs, kad strādā vienā komandā ar tādiem aizrautīgiem cilvēkiem kā Ēriku Gabrusāni, Maiju Šemeli. Ar gadiem radās pieredze, un ne tikai pozitīva. 2006. gadā mēs gatavojām deviņus projektus, bet finansējumu saņēma tikai viens. Pagaidu neveiksme mani nenobiedēja: ar to pašu neatlaidību sāku gatavot jaunus projektus. Rezultāts neizpalika: pēdējos divos gados pagasts realizēja desmit projektu! Piesaistot lielas investīciju summas. Pusi līdzfinansēja pašvaldība. Nesākšu pārskaitīt mūsu sasniegumus, par tiem sīki informēja laikraksts “Ezerzeme”. Kas sakāms par pēdējo projektu, tad mēs jau atvienojām savu laiku nokalpojušo ūdenstorni centra ciematā. Tā vietā jaunajā telpā uzstādījām divus hidroforus, kas ļaus uzlabot arī ūdens kvalitāti.

Attīstības nodaļa strādā bez atelpas: vienam projektam seko otrs. Vietu palielināšana Skuku sociālajā centrā prasīja attīrīšanas iekārtu rekonstrukciju. Modernizācija liek piesaistīt finansējumu 28800 latu apmērā. Ievērojot to, ka tādu pašu summu svarīgā projekta realizēšanā gatavs atvēlēt arī pagasts.”

Mūsu sarunas laikā attīstības speciāliste nosauca daudz pārliecinošu skaitļu, taču es nenogurdināšu lasītāju uzmanību ar skaitļiem. Tāpēc ievirzīju sarunu sadzīvisku problēmu gultnē. Lūk, arī noskaidrojās, ka lauku inteliģences pārstāve nebaidās no smaga lauku darba. Bija laiks, kad turēja sešas slaucamas govis, tagad to skaits samazinājies uz pusi. Cenu — 11 santīmus par litru piena — Vera nosauca par izsmieklu: “Tur, augšā, acīmredzot labi zina mūsu spītību, ka nepārstāsim turēt lopus. Tāpēc turpina ņirgāties par lauciniekiem. Bija arī briesmīgāki laiki, kad pirms piecpadsmit gadiem piena iepirkuma cena noslīdēja līdz 4 - 5 santīmiem. Toreiz viņa atrada izeju: veda biezpienu un krējumu uz Krāslavu. Arī tagad cilvēki jau atēdušies importa produktus — tie ir bez garšas un aromāta, ķīmija vien. Vietējais ražotājs tiek atbalstīts tikai vārdos. Patiesībā lauki izmirst. Nav jābrīnās par krīzi: noticis tas, kam arī bija jānotiek. Lūk, arī izrādījās, ka valstī nav stipras ekonomikas. No kā lai iekasē nodokļus rijīgo ierēdņu pabarošanai?”

“Par ko sapņojat, Vera?”

“Nezaudēt darbu, nenokļūt ārpus kolektīva, kurā ir tik labi strādāt. Mūsu draudzīgā komanda pastāvīgi piedāvā idejas, kuras gribas realizēt. Cilvēku labā, kuriem ir tiesības uz cienīgu dzīvi.”

Lūk, kā atsaucās par savu labo roku pagasta vadītāja Ērika Gabrusāne: “Vera Bīriņa ir cilvēks savā vietā. Pieredzējusi, ar iniciatīvu un atbildības izjūtu apveltīta speciāliste, kuru grūtības nebiedē.”

Aleksejs GONČAROVS