Atvadas

Rīts bija vienkārši brīnišķīgs. Zemajos saules staros virs ūdens cēlās garaiņi. Skanīgo klusumu retumis iztraucēja lidojošu pīļu spārnu švīkoņa. Tumšsarkanā saules ripa un pilnmēness aplis... Precīza copmaņu pazīme: divi spīdekļi debesīs nesola dižu lomu. Vai tad tikai trofejas ir galvenais... Mēs bijām krastā vieni, bet tas notiek visai reti. Kas sakāms par mani, tad es biju pilnībā pārliecināts: galveno baudu man šodien sagādās nevis spinings, bet gan fotoaparāts.

Mūsu trešais kompanjons jagdterjers Moriss gluži kā saprata, ka arī viņam pienākusi tā diena, kad ir jāatvadās no upes līdz nākamajam pavasarim. Šķirnes suns smilkstēdams skraidīja pa pašu ūdens malu, gan palēkdamies kā tāds jauns āzītis, gan ar degunu ierakās zemē, visu laiku ošņādams. Mēs sapratām: saltais gaiss saasināja nakts smaržas, kuras atstāja krastā bebri un visuresošās ūdeles, kas arī izraisīja Morisam neaprakstāmu azartu. Kā arī gaidījām, līdakas nemaz neinteresēja mūsu vobleri, un šis apstāklis mūs nesarūgtināja. Plkst. 12.00 mēs pietuvojamies krastam. Pusdienas dabā ir svētsvinība. Rupjmaize, kūpināts speķis, sīpols. Piparu degvīna malks un stipra zaļā tēja no termosa. Jauns spēku un iedvesmas pieplūdums... Dažu soļu attālumā no krasta “ēdnīcas” es nofotografēju zāles stiebriņus sidrabainā rotā. Līdz pusdienlaikam decembra saule nespēja paaugstināt tem-peratūru līdz plus grādiem. Pa upi peldēja trausli ledus gabaliņi, kas solīja sala iestāšanos. Saliekot spi-ningus pārvalkos, mēs klusēdami pateicāmies Daugavai par laimīgām rīta un vakara blāzmām. Svētdienas vakarā es jau pārlūkoju noputējušās ziemas makšķeres. Drīz, jo drīz skanīgi ledus laužņu cirtieni vēstīs par ilgi gaidītās ziemas sezonas sākumu. Ne zvīņu, ne asaku, mani aizrautīgie kolēģi copmaņi! Saudzējiet dabu un arī sevi — pirmais ledus ir viltīgs...

Aleksejs GONČAROVS