Pēc sirds pavēles

Visa pasaule sniedza palīdzības roku armēņu tautai, kura pārcieta šausmīgu traģēdiju. Tolaik humānismu pirmās izrādīja savienotās republikas, kuras jau tuvojās liktenīgajai sabrukuma robežai. Jau nā-kamajā dienā, 8. decembrī, no Latvijas izlidoja 7 kara transporta lidmašīna ar tehniku un simtu brīvprātīgo un medicīnas personālu. Bija smagi ievainojumi, lūzumi: ķirurgi strādāja bez pārtraukuma gandrīz trīs nedēļas. Vēlāk desmitiem tūkstošu bez pajumtes palikušo cilvēku problēmu risināšanā iesaistījās celtnieki. Malā no šīs humānās akcijas nepalika arī Krāslava.

... Nodzeltējušais rajona laikraksta numurs, fotoattēls, kurā redzami aizbraucošie krāslavieši un lakonisks teksts: “Nesen no mūsu pilsētas uz Armēniju izlidoja sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma brīvprātīgo vienība, kuri divus mēnešus gatavos ēdienu celtniekiem. Pēc sirds aicinājuma tālajā ceļā devās Janīna Lipšāne, Henrihs Šaiters, Ināra Vanaga, Valentīna Kazimirova, Viktorija Ižika, bet pavāru desanta vadību, protams, uzņēmās Valentīna Gekiša.” Tā bija nevis nejaušība, bet gan likumsakarība: sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienības jaunatne vienmēr rādīja lielisku augsta profesionālisma un aktivitātes paraugu novadpētniecībā, tūrismā. Šie apstākļi nemanot tā satuvināja laikrakstu ar jauno sabiedriskās ēdināšanas darbinieku brīnišķīgo kolektīvu, ka mūsu draudzība turpinās vairāk nekā trīs gadu desmitus. Ne agrāk kā pirms nedēļas mēs sanācām kopā un pasēdējām pie “tējas glāzītes” bijušajā pilsētas ēdnīcā, kur agrākajos gados apēsts ne viens vien simts kotlešu porciju ar makaroniem un tomātu mērci. Nē, ēdienu izvēle, protams, bija vienmēr, tikai pat prozaiskā kotlete no kvalitatīvas izejvielas Krāslavas ēdināšanas meistaru rokās pārvērtās par visai plaša pieprasījuma šedevru. Bet par bifštekiem nemaz nav ko runāt — tie bija svētki kuņģim! Pēdējā pasēdēšana ar mūsu pastāvīgā drauga, bijušā “karavīra afgāņa” Pētera Suveizdas klātbūtni noritēja kā parasti. Parunājuši par piemeklējušo krīzi, apsprieduši vietējās problēmas un apsveikuši gaviļniekus, mēs palaidām garām Armēnijas tēmu. Kad pēc dažām dienām apķērāmies, es paspēju savākt tikai trijotni no mūsu neaizmirstamā desanta. Visi viņi ir darbīgi cilvēki, kuri, gadiem ritot, nav zaudējuši jaunības dzirksti.

Valentīna Gekiša, žēlsirdības organizācijas “Caritas” vadītāja, nākamajā rītā gatavojās doties uz tikšanos ar Latvijas prezidentu Valdi Zatleru. Valentīna Kazimirova sekmīgi vada individuālo uzņēmumu “Launags”, nodrošinot ģimnāzijas audzēkņu ēdināšanu. Ēdamnama “Krāslava D” šefpavāre Viktorija Ižika sarunas gaitā šaudījās šurpu turpu: gan uz ēdināšanas bloku, gan uz virtuvi, kur tika gatavots pasūtītais bēru mielasts. Tomēr atmiņu fragmenti dod pilnīgu priekšstatu par to traģisko laiku. Nebaidoties būt retorisks, apgalvoju: tas bija cēls humānisma akts. Uzņēmuši svešu nelaimi kā savu, neviens pat neieminējās par materiālo labumu. Vārds “vajag” skanēja kā pavēle. Ļoti precīzi pateica Valentīna Kazimirova: “Valentīna Gekiša uzaicināja mūs doties grūtā komandējumā, bet es neuzdrošinājos atteikties, lai gan bija bailes. Pārvarējusi sevi, aizvedu četrgadīgo meitiņu Karīnu pie vecmāmiņas uz Ukrainu un ātri saposos ceļam. Bija ļoti smagi, taču, apzinādamās armēņu tautas nelaimi, es arī šodien esmu laimīga, ka spēju kaut kā palīdzēt.”

Turpina Viktorija Ižika: “Par peļņu mēs pat nedomājām. Var iedomāties, kā ir vasaras laikā strādāt sešas dienas nedēļā pa 14 - 16 stundām... Pirmā aizkustinošā aina: lidmašīnas Rīga — Erevāna salonā armēņu bērnu grupa atgriezās mājās no Jūrmalas. Viņi dziedāja “Kur tu teci...” latviešu valodā. Emocionāls moments, ko nav izdzēsis laiks, cilvēku brālības spilgts piemērs... Mēs pārņēmām divus mēnešus ilgo darba sardzi no Preiļu pavāriem un uzreiz iejūdzāmies darbā ar tādu sparu, ka paši sevi sodījām. Ja Kaļiņinas rūpnīcas ēdnīcā sākumā brokastoja, pusdienoja un vakariņoja trīs simti cilvēku, tad pēc nedēļas vai divām apmeklētāju skaits palielinājās līdz pieciem simtiem! Mēs darījām visu iespējamo, bet reizēm arī neiespējamo, lai ēdinātu celtniekus kā mājās. Latvijas ēdnīcu sāka apmeklēt arī vietējie iedzīvotāji.”

Valentīna Gekiša: “Šajā grūtajā komandējumā es uzaicināju visuzticamākos cilvēkus, un neviens neatteicās! Strādājām līdz spēku izsīkumam. Ne jau naudas dēļ, kuru Armēnijā mēs nemaz neredzējām. Pēc atgriešanās Krāslavā mums izmaksāja parasto algu kā par astoņu stundu darba dienu, bet komandējumā mēs strādājām divas reizes vairāk. Neviens nedomāja dusmoties — mēs pildījām cilvēka pienākumu.”

Kaļiņina atradās tālu no epicentra, kur celtnieki būvēja jaunus dzīvokļus zemestrīcē cietušajiem. Kalnu ainavas apbūra ar savu skaistumu, taču visas svētdienas krietnie pavāri centās pavadīt ekskursijās, vēl jo vairāk tāpēc, ka pateicīgie celtnieki pastāvīgi piedāvāja bezmaksas transportu. Kad aiz ceļa rādītāja “Spitaka” viņi ieraudzīja vienlaidu drupas, sirdis sažņaudzās sāpēs. Viņi redzēja arī cietušo Ļeņinakanu, noklausījās daudz baismīgu stāstu no aculieciniekiem. Svešu bēdu nav...

Daiļā dzimuma pārstāves no Krāslavas desanta skaidri saprata: viņas nav tikai pavāres. Milzīgajā vīriešu kompānijā, kuri bija atrauti no sievām, māsām, mātēm, pastāvīgi trūka sieviešu siltuma un sirsnīguma. Tā ka mūsu meitenes neskopojās ar laipniem vārdiem. Vienmēr kārtīgas, apburošas, ar smaidiem nogurušajās sejās. Uz ēdnīcas galdiņiem vienmēr stāvēja svaigi lauku ziedi. Rūpnīcas ēdnīcas apgāde nebija pēc augstākās kategorijas, taču Krāslavas kulināri radīja brīnumus. Celtnieki no Latvijas, armēņi un gruzīni draudzīgi slavēja borščus un kāpostu zupas, vēl kotletes un bifštekus, kā arī pankūkas ar ievārījumu un krējumu, kas tika īpaši pieprasītas. Sātīgas pusdienas no trim ēdieniem ēdnīcas apmeklētājiem izmaksāja nepilnu rubli. Augstākā pavārmāksla prasīja spēkus un laiku. Gulēt iznāca ne vairāk par sešām stundām. Turklāt gulēja tik ciešā miegā, ka kādu nakti viņus nepamodināja pat četras balles stipra zemestrīce. Tas arī bija labāk — nepaspēja nobīties. Deju vakaru nebija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka simtiem komandējumā esošo pēc atgriešanās nometnē sapņoja tikai par to, lai ātrāk atlaistos gultā.

... Nobružāta burtnīca ar uzrakstu “Atsauksmju un priekšlikumu grāmata”, kas nav pazaudēta divdesmit gadu laikā. Tas ir visdārgākais suvenīrs no Armēnijas. Tajā — sirsnīgi pateicības vārdi un vairākums grūti salasāmu parakstu. Dažus izdevās atšifrēt: ārsts L. Abramjans, žurnālists A. Gevondjans, celtnieki Bitenieks, Eižvertiņš, Bolzāns, Mihailovs, Kapko.... Bet vēl tresta “GruzArmjanstroj” brigāde un daudzi, daudzi citi. 1989. gada septembrī mūsu laikrakstā bija publicēta pateicības vēstule, kas adresēta Krāslavas pavāru desantam, kuru Armēnijā strādājošās 33. pārvietojamās mehanizētās kolonnas celtnieku uzdevumā parakstījuši vadītāji J. Vētra, V. Garkalns un I. Hačikjans. Kad mūsējie atgriezās Latvijā, Rīgas lidostā viņus sagaidīja celtnieku desanta pārstāvji, kuriem darba komandējums bija beidzies agrāk. Viņi izteica vēlēšanos vēlreiz pateikties krāslaviešiem par šo cēlo misiju. To nevar aizmirst.

... Saruna tuvojās nobeigumam, un mūsu mazajā kompānijā pastāvīgi trūka Viktorijas, kura visu laiku rosījās pa savu ēdamnamu, par ko mēs arī nolēmām “sodīt” šefpavāri, dodot viņai vārdu no-beigumā: “Mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos. Pat vairāk. No kurienes radās šie spēki? Iespējams, ka no tiem nebeidzamajiem pateicības vārdiem, kurus mums teica emaljēto izstrādājumu rūpnīcas ēdnīcas apmeklētāji, kur mums bija lemts nostrādāt divus grūtus mēnešus. Runa nav par naudu — mēs guvām kaut ko lielāku. Mēs sapratām kādas dziesmas par kalniem jēgu, kurā teikts, ka par kalniem skaistāki var būt tikai citi kalni. Būdami ļoti noslogoti, mēs nezaudējām laiku velti un svētdienās apmeklējām brīnišķīgas vietas ne tikai Armēnijā, bet arī Gruzijā. Tīksminājāmies par Sevana ezera skaistumu, apmeklējām Tbilisi... Sabiedriskās ēdināšanas ļaudis vienmēr ir aktīvi. Mēs nežēlojām sevi, tāpēc arī sajutām ļoti sirsnīgu attieksmi. Atlidojām uz Rīgu, bet te mūs jau gaidīja mikroautobuss, kuru bija atsūtījis G. Moisejenkovs. Lai viņam vieglas smiltis...”

Aleksejs GONČAROVS