Risku problēma

Vispārēju nervozitāti izraisa problēmas ne tikai ģimenēs, bet arī darbā: inspekcijas, priekšraksti, sodi. Var, protams, vainot pārbaudītājus par pārmērīgu sparu, pildot amata pienākumus, taču nedrīkst neņemt vērā reālus apstākļus, kad vispārējās datorizācijas un automatizācijas gadsimtā palielinās ražošanas riski. Par to arī šodien ir mūsu saruna. Mans sarunbiedrs — Sergejs Kritenko, ārsts higiēnists pēc diploma un amata. Rudenī SIA “Krāslavas ūdens” nosūtīja savu speciālistu uz Sanktpēterburgu, kur medicīnas akadēmijā krāslavietis noklausījās lekciju ciklu par tēmām “Darba higiēna” un “Darba vietu sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās ekspertīzes”.

— Kas ir jauns šajā sfērā?

— Sākšu ar to, ka visā pasaulē darba aizsardzības sistēma bāzējas uz risku novērtējuma tehnoloģijas. Nou-hau, tas ir, pēdējie sasniegumi arī saistīti tieši ar kaitīgo ražošanas faktoru novērtējuma metodiku tehnoloģiju straujās attīstības laikmetā. Te tad arī guva sekmes Krievijas medicīnas zinātne. Kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Pieredzējusi padomju industrializācijas augšupeju pusgadsimta garumā, Krievijas Federācija no sagrautās savienības saņēma mantojumā ne tikai novecojušo materiālo bāzi, bet arī metodoloģiju uzkrāto pieredzi risku novērtēšanā. Nepārtrauktais pētnieciskais darbs, kas turpinājās vairākus gadu desmitus, ļāva radīt to zinātnisko pamatu, kas ir tik pieprasīts tagad. Turklāt kaimiņvalstī iemanījās saglabāt arī kadru potenciālu, kas turpina pētniecisko un praktisko darbu ļoti svarīgajā medicīnas zinātnes nozarē. Respektīvi, rūpes par cilvēku veselību ir ne tikai populisms, bet valsts rūpes, kura uzņēmusi kursu uz demokrātiskiem pārkārtojumiem. Kas sakāms par mūsu valsti, tad līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pirmajos sešos vai septiņos gados ar šo svarīgo medicīnas zinātni praktiski neviens nenodarbojās. Meklējot vieglāku ceļu, mūsu ierēdņi neizdomāja neko labāku, kā nokopēt somu normatīvās bāzes pieredzi darba aizsardzības un medicīnas problēmu risināšanā. Situācija ir pikanta tāpēc, ka Somijas sasniegumi bāzējās... uz Krievijas zinātnes pamata. Tā ka kursos man laimējās kārtējo reizi pieskarties pirmavotam.

Pašas tehnoloģijas man nebija jaunums, taču interesanti bija uzzināt pēdējos sasniegumus, kā arī sīkumus kaitīgu ražošanas faktoru, kas ietekmē cilvēku veselību, risku novērtējuma mūsdienu metodoloģijās. Diemžēl Latvijas darba aizsardzības sistēmas speciālisti pārmērīgi aizrāvās ar procesu birokratizāciju, papīru plūdiem. Nesaprotami viegli izpostījuši rūpnieciskās higiēnas agrāko laboratorijas bāzi, tā vietā mēs aizmirsām radīt kaut ko jaunu, progresīvāku. Tagad ar rūgtumu baudām tādas “reformēšanas” augļus. Pieņemsim, ka nelielas firmas vadība, rūpējoties par strādājošo veselību, nolēma veikt kaitīgo ražošanas faktoru nepieciešamos mērījumus, bet tuvākā laboratorija atrodas... Rīgā. Var tikai minēt, cik lielu summu izmaksās pasūtīto pakalpojumu pakete humāniem mērķiem — cilvēka veselības labā. Starp citu, vēl pirms gadiem astoņiem šāda laboratorija ar profesionāļu štatu atradās kaimiņpilsētā Daugavpilī. Kāds jau nu pārāk pasteidzās sagraut veco SES sistēmu, neapgrūtinot sevi ar atbildību par rītdienu.

— Kādi ir šie mūsdienu riska faktori?

— Pasaules prakse rāda: katra valsts nosaka prioritātes profilaktiskajā medicīnā, kontroles par sabiedrības veselību sistēmā, ar ko nesteidzas Latvija. Tāpēc reālajā dzīvē Sabiedrības veselības aģentūra pagaidām neatbilst savai būtībai. Elementāras sistēmas trūkums, Eiropas Savienības direktīvu īsinājumi tikai apgrūtina šo ļoti svarīgo darbu uz vietām, laupot tai galveno jēgu. Aizmirsta arī lielā patiesība: profesionālas slimības vieglāk un lētāk ir nepieļaut, nevis ārstēt. Neizslēdzu, ka arī šis negatīvais faktors ir trakojošās finanšu krīzes netiešais cēlonis. Par jebkuru bezdarbību agri vai vēlu nākas maksāt.

Salīdzinot divu kaimiņvalstu lietu stāvokli, nonāku pie secinājuma, ka šobrīd mūsu valstij nekavējoties jāinvestē Eiropas Savienības un pašu budžeta līdzekļi minētajās tehnoloģijās, kā arī nav jātaupa profilaktiskās medicīnas profesionāļu sagatavošanā. Pagaidām tā visa pie mums nav.

Darba lauks ir plašs: tūkstošiem datoru, mūsdienīgie koka un metālapstrādes darbgaldi un mašīnas, plus krāsošanas procesi, plaši izplatītie metināšanas darbi — tās visas ir profesionālo slimību paaugstināta riska zonas. Pēdējos piecos - astoņos gados nevienā rajona rūpniecības uzņēmumā netika veikti kaitīgo faktoru mērījumi.

Pēdējais, ko gribu pateikt. Latvijā jūtams profilaktiskās medicīnas pieredzējušu speciālistu deficīts, kuri jānodrošina ne tikai ar laboratorijas bāzi, bet arī jāapgādā ar jaunāko metodoloģiju, ar ko man laimējās iepazīties kursos Sanktpēterburgā.

Aleksejs GONČAROVS