Krāslava: skats pagātnē

Atmiņu avoti... Tie aizved mūs tuvā un tālā pagātnē, atverot Krāslavas vēstures gandrīz aizmirstās lappuses. Par ieganstu šīs nodaļas tapšanai kalpoja gaidāmā jubileja: 27. decembrī Krāslava atzīmēs latviešu biedrības atdzimšanas 20 gadu jubileju. Zīmīgi ir tas, ka visus šos gadus autoritatīvo organizāciju vada Edmunds Gekišs, kurš arī turpina savu atmiņu stāstījumu.

Mans sarunbiedrs pilnīgi pārliecināti apgalvo, ka pirmskara laikā ēka Rīgas ielā 4 bija Krāslavas galvenais kultūras centrs. No drošiem vēstures avotiem ir zināms, ka pēc boļševiku padzīšanas no Latgales ar Polijas karaspēka un Latvijas atbrīvošanas armijas spēkiem jau 1920. gadā neatkarīgās LR valdība nosūtīja uz austrumu reģionu galvaspilsētas inteliģentus. Tā Krāslavā parādījās Latvijas valsts kalpotāji, skolotāji, ārsti, robežsargi, muitnieki... Loģiski iedomāties, ka šie cilvēki arī kalpoja par pamatu Krāslavas latviešu biedrības radīšanai un reģistrēšanai, kas notika 1922. gadā. Interesanta sakritība: šajā pašā laikā mūsu pilsētā tika izveidota arī luterāņu draudze. Tad, lūk, likumdošanas kārtībā Latvijas Republikas valdība nodeva nacionālajai biedrībai īpašumu — bijušo grāfu ēku pašā pilsētas centrā. Pilnīgi bez maksas!

Edmunds Gekišs: “Lieliski atceros, ka pirmajā stāvā atradās veikali: to īpašnieki Briedis, Rudermans, Jerševskis, Pētersons, kā arī Rustamovs, vēlāk Airapetovs bija telpu nomnieki. Saglabājušies pārskata dokumenti par 1936. gadu, kas apstiprina, ka latviešu biedrība nomas maksas veidā guva 5000 latu ienākumu. Šajā pašā ēkā atradās dzelzceļa kase, bagāžas glabātava un vēl divi apdrošināšanas kompāniju kantori. Domāju, ka saņemto naudas līdzekļu lielākā daļa tika adresēta kultūras mērķiem. Biedrības īpašums bija piegulošais zemes gabals 0,47 ha platībā un saimniecības ēkas. Daugavas krastā, kur pašlaik iekārtots pilsētas tirgus, atradās pat nožogots tenisa korts, kuru bija visai iecienījuši vietējie jaunieši. Zēni piepelnījās, padodot spēlētājiem bumbiņas.

Otrais stāvs bija mūzu un pasākumu norises valstība. Tajos laikos tā bija grezna zāle ar skatuvi, divas grimētavas un pat viesnīcas numuri aktieriem, kuri ieradās ar viesizrādēm. Turpat atradās arī bibliotēka, kuras bezmaksas pakalpojumi tika piedāvāti visiem interesentiem. Sarīkojumu, tautas tradīciju svētku laikā darbojās privāta kafejnīca, kur tika piedāvāti kvalitatīvi vīni, konjaki un citi dzērieni, kā arī uzkodas, kas atbilda jebkurai gaumei, tajā skaitā delikateses. Tolaik nevienu nevarēja pārsteigt ar lašiem, vēlāk tos veselu pusgadsimtu vairs nevarēja Krāslavā pat ieraudzīt.

Atceros sarunu ar Krāslavas jauniešiem, kuri, sākoties Atmodai, pajautāja man: “Vai tad tiešām pirms kara Krāslavā citroni un apelsīni bija pārdošanā visu gadu?” Mana apstiprinošā atbilde viņus nepārliecināja, taču pagāja tikai daži gadi, un tie paši sarunbiedri, izbaudījuši tirgus ekonomikas pirmos labumus, kārtējā tikšanās reizē piekrita: “Jums bija taisnība.” Līdz ar LR neatkarības atjaunošanu uz visiem laikiem tika aizmirsti tukšie veikalu plaukti, taloni un rindas.”

Tālāk Edmunds Gekišs atceras, ka latviešu biedrības ēka pildīja arī otru funkciju, tur bija kinoteātris “Līgo”. Filmu demonstrācija pulcināja skatītāju pilnas zāles: biļešu cenas bija pieejamas. Īpaši populāras bija kinolentes ar pasaules komiķa Čārlija Čaplina piedalīšanos. Milzīgu interesi skatītājos izraisīja arī latviešu filma “Zvejnieka dēls”, kuru “grieza” tik ilgi, kamēr noskatījās visi interesenti. “Tolaik kinoekrānam bija tāda maģija, ka mēs, zēni, vienas un tās pašas filmas varējām skatīties vairākas reizes. Tas pats sakāms arī par pieaugušajiem,” ar smaidu atceras mans sarunbiedrs.

Kultūras dzīve Krāslavā tolaik mutuļoja. Par provinces pilsētiņas īstu muzikālu bāzi kļuva ģimnāzija, kur strādāja talantīgs pedagogs Jānis Āboliņš. Tam grūti noticēt, taču trīsdesmitajos gados ģimnāzijā bija pat simfoniskais orķestris! Krāslavu pastāvīgi apmeklēja ievērojami literāti un muzikanti, tajā skaitā arī Jānis Jaunsudrabiņš, Viktors Eglītis... Koncerti, viesbraucieni, māksliniecisko programmu apmaiņa. Muzejā saglabājusies nodzeltējusi afiša, kas ielūdza skatītājus uz Daugavpils baltkrievu biedrības izrādi... Sarīkojumos spēlēja ugunsdzēsēju pūtēju orķestris, parādījās arī ansambļi, bez kuriem jau toreiz neiztika kāzās un deju vakaros.

Pildot kultūras misiju, latviešu biedrība par savu otro prioritāti uzskatīja labdarību. Brīvprātīgo redzeslokā pastāvīgi atradās trūkumcietēju ģimenes neatkarīgi no cilvēku ticības un tautības. Labdarības koncerti un akcijas kalpoja par cilvēku solida-ritātes lieliskiem piemēriem. Gadījās, ka līdzekļu vākšana cietušo un nelaimē nokļuvušo cilvēku labā notika pat pilsētas ielās. Brīvprātīgie staigāja ar krājkasītēm un katram ziedotājam kā pateicību pie apģērba piestiprināja emblēmu. Nēsāt žēlsirdības zīmes tādās dienās tika uzskatīts par godpilnu lietu. Kā apstiprinājums visam teiktajam ir neaizmirstama epizode no konkrētas ģimenes vēstures. Uguns stihijas savaldīšana ģimnāzijas ēkā prasīja dzīvību brīvprātīgajam uguns-dzēsējam Markusam Gekišam. Atgadījās nelaime: 1940. gada maijā ģimene, kurā bija seši bērni, palika bez apgādnieka.

Atceras Edmunds Gekišs: “Lielās nelaimes pirmajā dienā mūsu mājā ieradās pilsētas mērs Antons Ruskulis ar darbiniekiem un latviešu biedrības pārstāvji. Dažus es pazinu, jo man laimējās piedzimt nozīmīgajā dienā — 18. novembrī, tāpēc jau agrāk nācās saņemt dāvanas no šiem cilvēkiem savā dzimšanas dienā. Ciemiņi paziņoja, ka pilsētas valde apmaksāšot bēru izdevumus un izdevumus par tēva uzturēšanos slimnīcā. Ģimenei palīdzēja ar pārtiku: divi litri piena dienā un pāris kilogramu sviesta nedēļai. Es pats nesu bezmaksas pārtikas produktus no tuvākā vei-kala (tajā ēkā pašlaik atrodas fotofirma “Kodak”). Vēlāk pilsētas varas iestādes un latviešu biedrības aktīvisti palīdzēja mums ar malku, apģērbiem... Bija arī labdarības koncerts, pēc kura mātei iedeva aploksni ar naudu. Atceros prieka asaras un sirsnīgas pateicības vārdus.

Rodoties pirmajai iespējai, 1988. gadā es uzskatīju par savu pienākumu kļūt par latviešu biedrības atjaunošanas iniciatoru Krāslavā. Kas man izdevās un ļoti iepriecināja māti. Viņa sacīja: “Visbeidzot, dēls, mēs varam atdot parādu tai organizācijai, kura sniedza palīdzības roku mūsu ģimenei visgrūtākajā laikā.”

Edmunda GEKIŠA atmiņas pierakstīja Aleksejs GONČAROVS