Ūdens pievilkšanas spēks

Ezeru un upju krastos pastāvīgi sastopu skolotājus, ārstus, policistus, amatu meistarus, kuru zelta rokas ir ļoti pieprasītas. Un, protams, biznesa pārstāvjus, kurus nomocījusi pastāvīga cīņa par izdzīvošanu.

Tādējādi oktobrī dzīve mani saveda kopā ar azartiskiem makšķerniekiem Sergeju Korņejevu un Juri Ļaksu-Timinski, kad pa telefonu uzzināju par sensāciju. Stundu vēlāk es jau biju makšķernieku triumfa krastā. Latgales rekorda galvenais autors neslēpa savu sajūsmu: Sergeja smaids liecināja daudz vairāk par vārdiem. Iepazīšanās dienā mēs visi trīs tā aizrāvāmies ar fotoattēla režiju, ka īsti nepaspējām aprunāties. Svarīgs ir kas cits: ļoti retais fakts bija dokumentēts. Rudenī noķertais divmetrīgais sams svēra 47,2 kilogramus, un firma “Salmo” to atzina par Latvijas oktobra rekordu.

Arī pēc diviem mēnešiem Sergejs nepārstāj brīnīties. Cīņa ar upes gigantu turpinājās vairāk nekā stundu. Galvenais bija tas, ka zvejas rīki nepievīla. Kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Kādu reizi uz Sergeja voblera āķa pagadījās ūsainis, kas svēra vairāk nekā 50 kilogramu, un zaudētā cīņa kalpoja par ieganstu spininga modernizēšanai. Toreiz viņš arī iegādājās “vin-ču” — multiplikatora spoli. Tā ka Sergejs bija teicami sagatavojies tam, lai tiktos ar to oktobra samu. Jaudīgs spinings, droša spole, 40 centimetru gara tērauda pavadiņa un pīta makšķeraukla ar 30 mm šķērsgriezumu. Kas sakāms par vobleru, tad toreiz viņš izmantoja firmas “Yo-zuri” mākslīgo ēsmu, un tā viņu nepievīla.

Copmaņu aprindās arī šobaltdien nenorimst strīdi: vai upes gigants sakārdinājās ar vizuli, vai arī samu aizķēra ļoti asie Japānas ražojuma āķi? Protams, šo jautājumu es uzreiz uzdevu Sergejam un, lūk, ko viņš pastāstīja: “Man ir grūti atbildēt precīzi, jo sams vairāk nekā stundu šurpu un turpu svaidīja mūsu motorlaivu “Kazanka”. Kad smago guvumu pietuvinājām laivas bortam, sams peldēja ar galvu pa priekšu. Taču tajā brīdī, kad Juris pieķeksēja samu, tas cirtās ar tādu spēku, ka izlidoja vizulis ar atliektiem āķiem. Domāju, ka no rīkles. No kurienes Jurim radās spēki ievilkt tādu milzi laivā, jo tobrīd es jau biju augšpēdus. Tā ka notika īsts brīnums.

Es jau skaidri zinu, ka īsta cope — tas ir ne tikai radošs process, bet arī sports, jo bez regulāriem treniņiem nav iespējams sasniegt teicamu rezultātu. Kas sakāms par Dagdas uzņēmēju, ģimenes firmas “Valkor-S” vadītāju, tad ar vasaras copi viņš aizrāvās kopš bērnības, bet pie ziemas makšķerēšanas viņu pieradināja brālis Viktors. Noķēris kādu reizi no Ežezera ledus četrus kilogramus asaru, plaužu un raudu, Sergejs kļuva par “nelabojamu” zemledus makšķernieku. Turklāt aizrāvās tā, ka pēdējos gados visu laiku pavada brīvdienas uz Peipusa ezera ledus. Izņemot pagājušo sezonu, kad ziemas nemaz nebija, taču draugu četrinieks kādu reizi sadomāja pamakšķerēt šaurumā. Liels labums ir teicami kompanjoni! Nemanot aizritēja 10 gadu kopš tā laika, kad Sergejs un Viktors Korņejevi, Pēteris Deribo un Juris Ļaksa-Timinskis ziemā regulāri dodas makšķerēt uz Igauniju. Bija tādas neaizmirstamas reizes, kad trijās copes dienās katram makšķerniekam izdevās noķert 100 - 120 kilogramu kvalitatīvu Peipusa ezera zivju. Raudas, asari, plauži, zandarti. Ar nepacietību azartiskais četrinieks gaida ziemas iestāšanos. Sergejs apgalvo: “Mūsu komanda pirmā Latgalē atklāj ziemas sezonu uz Peipusa ezera un pēdējā pabeidz to. Ja laika apstākļi pareģo neveiksmi, mēs vienalga braucam. Jo ziemas cope ir ekstremāls notikums, izturības un meistarības eksāmens. Vislabākā atpūta un zāles pret stresiem.”

Katrs makšķernieks kārto personīgo sasniegumu uzskaiti. Sergeja aktīvā — desmit mārciņas smags plaudis un pusotra kilograma smaga vēdzele, kas nozvejota Peipusa ezerā. Tieši pirms gada viņam laimējās noķert Daugavā rekorda līdaku, kas svēra 12,1 kilogramu. Bet īsti trofeju asari un zandarti vēl būs. Cope taču ir radniecīga mākslai, kad īsts mākslinieks vienmēr ir neapmierināts ar sevi.

Ar Daugavu Sergejs “sasirga” pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Tās gleznainie krasti kļuva arī par pastāvīgu ģimenes atpūtas vietu. Rieti, saullēkti, telts, ugunskurs naktī un zivju zupas smarža... Copmanis Korņejevs sāka ar gruntsmakšķerēm, kuras vēlāk nomainīja pret spiningu. Sapnis par liela sama noķeršanu pamudināja viņu iepazīties ar trolingu, un viss ritēja labi. Upi izpētīja patstāvīgi, taču vienmēr atcerējās pieredzējušo samu un līdaku ķērāju galveno padomu: “Lielas zivis jāmeklē upes gultnē.”

Sekojot šim norādījumam, Sergejs iegādājās eholotu un tagad apgalvo, ka tā ir laba manta. Mans jaunais paziņa atnesa uz redakciju biezu albumu, taču aizmirsa paņemt makšķernieka dienasgrāmatas. Atcerējās, ka jau esot noķēris vairāk nekā pussimta samu, neskaitot tos, kas atlaisti, jo nav sasnieguši vajadzīgo lielumu. Savu pirmo ūsaini viņš “pierunāja” pirms trim gadiem. Bija silta jūlija diena, viņš viens atradās laivā, bet cope notika pulksten trijos dienā. Cīņa ilga minūtes divdesmit un beidzās Sergeja labā. Tas bija milzīgs prieks: 17,25 kg svars ir teicama debija! Turpinājums sekoja vienkārši fantastisks: par Dagdas copes meistaru Sergeju tagad runā daudzi pieredzējuši Krāslavas spiningotāji. Lūk, arī pavisam nesen Korņejevs pārsteidza mūs, savus kolēģus spiningotājus, kad novembra sestdienā noķēra piecas zaļsvārces, kas svēra 17 kilogramu. Jāņem vērā, ka pusotru kilogramu smagas līdakas Sergejs neskaita un parasti palaiž brīvībā.

Pilnveidošanai nav robežu, un nākotnē Dagdas makšķernieks jau plāno pievērsties balto plēsoņzivju — mežavimbu un lielu sapalu — copei. Uzdevums sarežģīts, taču dzīvosim — redzēsim.

Izmantojot gadījumu, redakcijas viesis pateicās “Ezerzemei” par makšķernieku sasniegumu hronikas rakstīšanu. Viņš sen bija sapņojis uzaici- nāt mani uz veiksmes krastu, un rudens sensācija notika. Atceros, cik ilgu laiku mums aizņēma fotografēšanas process, toties retais kadrs kļuva ne tikai par mūsu laikraksta, bet arī Latvijas žurnāla rotu.

Aleksejs GONČAROVS