Krāslavā ir tāda neievērojama Robežu iela, kur mājā Nr. 7 dzīvo vienkārši cilvēki — Valērijs un Sabīne. Pirms vairākiem gadiem laikraksts “Ezerzeme” stāstīja par saimnieka aizkustinošo attieksmi pret savu dzīvesbiedri, kura pārvietojas invalīdu ratiņos.
Nesen Valērijs piezvanīja man un uzaicināja ciemos visai nopietnā sakarā. Mūsu grūtajā dzīvē bieži gadās tā, ka rodas nepieciešamība izstāstīt visu, kas ir uz sirds, un tas bija tieši tāds gadījums.
Šā gada janvārī šo ģimeni piemeklēja jauna nelaime: Sabīnei ievajadzējās sarežģīta operācija, un mēnesi viņa uzturējās Krāslavas slimnīcas ķirurģijas nodaļā, taču Valēriju un Sabīni arī tagad moka vainas apziņa par to, ka nav varējuši pilnībā izteikt sirsnīgu pateicību ķirurgiem Vjačeslavam Aprupam, Valērijam Karpovam, visam nodaļas apkalpojošajam personālam, kuri izturējās pret pirmās grupas invalīdi kā pret tuvu cilvēku. Nokļuvusi atkal ķirurģijas nodaļā, Sabīne atkārtoti izjuta veselības aprūpes darbinieku humāno attieksmi pret sevi. Valērijs un Sabīne no visas sirds pateicas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēm, kuras vienmēr atbrauca bez vilcināšanās un izrādīja augstu profesionālismu. Tikpat sirsnīgi pret smagi slimo izturas arī ģimenes ārste Marina Procevska, medmāsa Valentīna Bartuša. Grūti pateikt, kas palīdz vairāk: noteiktais ārstēšanas kurss vai ļoti labestīgā attieksme. Vārdu sakot, Sabīne un Valērijs ir pateicības jūtu pārpilni un grib izteikt tās ar mīļotā laikraksta starpniecību.
Pareizi runā, ka draugus iepazīst nelaimē. Smagā pārbaudījumu gadā Sabīne un Valērijs izjuta ne tikai radu un draugu morālo atbalstu, bet arī materiālo palīdzību. Gandrīz katru dienu Sabīnei zvanīja Gaļina Rustamova, Krāslavas novada invalīdu biedrības priekšsēdētāja.
Ar Dieva palīdzību nelaime atkāpās. Atzīšos: esmu patiešām sajūsmināts par Valērija attieksmi pret savu dzīvesbiedri. Faktiski viņš tai veltīja visu savu dzīvi, tāpēc arī apkārtējie cilvēki cenšas viņus atbalstīt. Aizkustinoša mīlestība, ko apstaro žēlsirdības gaisma.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
