Veic Baļbinovas baznīcas ērģeļu izpēti

Ērģeļu restaurators Alvis Melbārdis pastāstīja, ka Baļbinovas baznīcas ērģelēm, līdzīgi kā daudzām citām Latvijā un pasaulē, ir sava dzīve. Konkrētajā gadījumā var izdalīt trīs posmus. Vecākais posms noteikti būs no 19. gadsimta vidus, varbūt nedaudz jaunāks. To var redzēt pēc greznā ērģeļu prospektiņa — ērģeļu apbūves. Arī daļa no stabulēm — metāla stabules — ir no vecākā perioda. Iespējams, ka arī koka stabules, bet par tām restaurators nav simtprocentīgi drošs, esot jāpapēta dziļāk. Koka stabules arī nav ar tik ļoti raksturīgu rokrakstu, kāds ir metāla stabulēm, kuras vairāk raksturo ērģeļu būvētāju.

Kaut kur starp pirmo un otro pasaules karu ērģeles pārbūvētas pilnīgi par jaunu atbilstoši tā laika estētikai. Tas nav neparasti, jo ļoti bieži ērģeles pārbūvēja tādēļ, ka mainījās estētika — bija citas prasības pret skaņu un traktūras funkcionēšanu. Otrajā periodā Baļbinovas baznīcas ērģeles ieguvušas praktiski visu jaunu iekšējo struktūru — jaunas vējlādes, jaunas plēšas, visu iekšējo mehānismu, atstājot neskartu ārpusi un lielā mērā vecās stabules. Tas nozīmē, ka pat mūsdienās varētu būt dzirdams ērģeļu vecais skanējums. Turklāt klaviatūra un vējlādes ir diezgan interesantas un neparastas Latvijas kontekstā. A. Melbārdis apgalvo, ka šajā jomā strādā vairāk nekā 20 gadus un viņam vēl nav gadījies sastapt tieši šādas konstrukcijas pneimatiskās lādes.

Trešais periods diemžēl ir tas bēdīgākais stāsts. Tas sākas ap 1990. gadu, kad ērģeles vairs nav funkcionējušas un bija nepieciešams tās restaurēt. Acīmredzot bija grūti atrast atbilstošu speciālistu, tika nolīgti cilvēki no Lietuvas, kuri, visticamāk, nav īsti sapratuši, kā darboties ar ērģeļu pneimatisko traktūru un pneimatiskajām lādēm, tālab nosacīti otrā perioda mehānisma vietā iebūvējuši jaunu. Bet viņi iebūvējuši to, kas nav nekādā sakarā ar ērģelēm: paņemti elektriskie telefona kontakti, skaidu plāksne, dažāda resnuma plastmasas caurules un izveidots mehānisms tā pašreizējā versijā.

Vai šīs ērģeles tagad maz ir iespējams atjaunot un kādām tām šodien jābūt? Ērģeļu apsekošanu veikušie galvaspilsētas speciālisti domā, ka saprātīgāk būtu atjaunot ērģeles tādas, kādas tās bija otrajā savas dzīves periodā. Bēniņos viņi atrada diezgan daudz no tā, kas tika demontēts, iebūvējot ērģelēs trešā perioda jauno traktūru.

A. Melbārdis: “Mūsdienās iespējams viss, jautājums — cik tas maksā? Bet šoreiz tas varbūt pat nav būtiskākais. Katru reizi pārbūvējot, mēs kaut ko nojaucam. Ir svarīgi mēģināt saglabāt to, kas reiz ir bijis. Diemžēl agrāk valdīja pārspīlēts optimisms, ka attīstāmies, ejam uz priekšu un darām arvien labāk. Beidzot cilvēki sapratuši, ka tas nav tik vienkārši, arī prakse skaidri parāda, ka mūsdienu materiāli, kas tiek lietoti, ir mazvērtīgāki un darba paņēmieni arī nav tik perfekti.

Pirmā doma bija — vajadzētu kaut ko darīt. Atbraucām uz šejieni maijā un sapratām, ka šoreiz ātri neko nevar izdarīt, jo ir 90. gadu pārbūve. Tagad ir jāapstājas un jāpadomā, kā būtu labāk. Ir trīs iespējamie varianti, jāizdomā, kurš būtu saprātīgākais šajā situācijā. Jāpameklē arhīvos, varbūt vēl var kaut ko atrast, tad jāiet uz ērģeļu ekspertu padomi pie pieminekļu aizsardzības inspekcijas, lai arī citi kolēģi izsakās, kā viņi domā. Uzklausot arī vietējo cilvēku vēlmes, mēs varētu noformulēt kādu pamata variantu, lai skaidri zinātu, ka tas, ko darām, ietilpst kādā konkrētā koncepcijā. Lai nav tā, ka, darījuši divus gadus kaut ko, beigās atklājam, ka darīts ne tas, ko ērģelēm vajadzēja visvairāk.

Ērģeles nekad nebija unificēts objekts, praktiski katras ērģeles ir būvētas individuāli, un katrām savs stāsts. Līdz ar to tās nemaz nevar tā vienkārši savstarpēji salīdzināt, kā citas lietas. Man šīs šķiet diezgan interesantas, domāju, ka šo ērģeļu būvētājs Latvijā nav plaši pārstāvēts, es pat nezinu vispār neko tām līdzīgu, viņš noteikti bijis ar savu īpatnēju pieeju ērģeļu būvē. Vienlaikus tas ir gana kvalitatīvs roku darbs, piemēram, visas mazās lietiņas ir ar skaistām koka tapām, viss izdarīts precīzi.

Kas attiecas uz restauratoru piesaisti, pasaule ir atvērta, tagad var rast visdažādākos variantus. Daudzas firmas strādā arī ārpus savu valstu robežām, tas ir normāli. Mēs, piemēram, pašlaik strādājam Zviedrijā un Igaunijā.”

Kā stāstīja speciālisti, ērģeles būvē ilgam laikam, tomēr vajadzīgs tās nedaudz kopt un pieregulēt skanējumu, jo baznīcā normāli notiek temperatūras maiņa un mitruma maiņa. Atšķirībā no cilvēka tādiem objektiem kā ērģeles nav īpaši svarīgas temperatūras izmaiņas, toties ļoti būtiskas ir mitruma izmaiņas. Jāskatās, lai ziemā nav pārlieku sauss gaiss, savukārt vasarā — pārlieku mitrs, kas Latvijā ir pamatproblēma, tās dēļ ērģeles bieži tiek sabojātas. Protams, jumts nekādā ziņā nedrīkst tecēt. Ja ērģeles kvalitatīvi uzbūvētas un tiek koptas, tās var kalpot gadus 80 bez restaurācijas. Eiropā, kur nav naudas trūkuma, ērģeļu mūžu līdz kārtējai restaurācijai rēķina aptuveni 30-40 gadu. Ērģeļu pneimatikai nāk par labu, ja tās vismaz reizi nedēļā spēlē. Visbeidzot, lai ērģeles pēc restaurācijas kalpotu ilgi, nepieciešams arī parūpēties, lai pie tām netiek klāt dažādi pašdarbnieki.

Juris ROGA