Vija Maļinovska, kapsētu pārzine

Vija Maļinovska ir labi pazīstams cilvēks Krāslavā. Latviešu skolas absolvente, diplomēta daiļdārzniecības tehniķe. Starp citu, ar izcilību beigusi Bulduru sovhoztehnikumu, pēc tam atgriezusies dzimtajā pilsētā. Strādājusi par meistari, apzaļumotāju, vadījusi firmu “Debessmala”, bet septembrī pieņēmusi piedāvājumu uzņemties kapsētu pārzines amatu.

Tāda nu ir skumjā realitāte: pašlaik nav dzīve, bet pastāvīga stresa situācija cīņā par izdzīvošanu. Daudz, pārāk daudz ir bēdu, tikai asaras nespēj atdzīvināt mirušos. Bēdu brīžos tik svarīgi ir izraudāties, tā atvieglojot dvēseli, izjust radu un tuvu cilvēku palīdzību. Šajā sakarā katrai ģimenei agri vai vēlu nākas vērtēt piedāvāto bēru pakalpojumu kvalitāti. It kā paredzot savu karjeru, Vija Maļinovska laikus pabeidza kursus un saņēma kapsētu pārzines un bēru ceremoniju vadītājas sertifikātu. Tā ka līdz ar kapličas atvēršanu Meža kapsētā novada domes kadru izvēle bija izdarīta pilnīgi precīzi.

— Kāds ir jauno pienākumu loks?

— Pirmkārt, manā pārziņā ir ne tikai pilsētas, bet arī lauku kapsētas Krāslavas novada teritorijā, kas atrodas uz reformēšanas sliekšņa. Otrkārt, galvenie pienākumi ir visu apbedīšanas vietu uzturēšana un kontrole saskaņā ar noteikumiem, kurus pieņēmusi pašvaldība šā gada jūnijā. Mūsu dienests kārto apbedījumu uzskaites grāmatas, atvēl vietas apbedījumiem, izsniedz izziņas mirušo piederīgajiem, lai viņi varētu saņemt vīzas. Patlaban turpinās kapu kopiņu inventarizācija Meža kapos. Kas sakāms par apbedījumu vietām vecajos katoļu vai poļu kapos Rēzeknes ielā, tad tie ir daļēji slēgti. Izņēmuma kārtā tur atļauta apbedīšana tikai brīvajās ģimeņu platībās. Vēsturiskajā apbedījumu vietā jāturpina labiekārtošanas darbi. Te plānots rekonstruēt arī kapliču, kurai ir arhitektūras vērtība. Pilsētas interesēs ir turpināt veco kapu kopiņu pienācīgu sakopšanu, bet bīstami koki, tāpat kā atkritumi, tiek aizvākti visos pilsētas kapos.

— Daži vārdi par Meža kapsētu.

— Manuprāt, tā ir vissakoptākā apbedījumu vieta novada teritorijā. Šo faktu pastāvīgi apstiprina ne tikai iebraucēji, bet arī četru konfesiju vietējie garīdznieki. Tagad, lūk, kopējo ansambli papildināja kapliča un zvanu tornis. Iepriecina tas, ka apbedīto piederīgie nežēlo līdzekļus pieminekļiem, vairākums no tiem ir no akmens un atgādina mākslinieciskas gaumes paraugus. Pagātnē paliek kapu betona pieminekļi. Labi izskatās kārtīgi metāla nožogojumi, taču turpmāk iesaku dot priekšroku košumkrūmu un puķu dzīvžogiem. Būdama speciāliste, vienmēr esmu gatava palīdzēt ar padomu — savulaik man ir laimējies mācīties pie Aivara Laša, Latvijas vadošā apzaļumotāja. Kas sakāms par vientuļi augošām priedēm, tad, no vienas puses, atstātie koki atbilst kapsētas nosaukumam. No otras puses, tie apdraud pieminekļus, jo viesuļvētras Latvijā notiek aizvien biežāk. Tāpēc mēs turpināsim priežu izzāģēšanu.

Nesen tika iesvētīta kapsētas kapliča, kur ir visas nepieciešamās telpas: sēru ceremoniju zāle, mācītāja istaba, saldēšanas kamera sešiem zārkiem. Te ir paredzēta arī bēru mielasta zāle ar zviedru galdu. Tas nav mazsvarīgi: nebūt ne visiem radiem ir iespēja pasūtīt bēru mielastu kafejnīcās. Patlaban viss piedāvājamo rituālu pakalpojumu spektrs ir bezmaksas. Kā būs tālāk, nevaru pateikt. Pirmie notikušie sēru rituāli liecina, ka pašvaldībai ir izdevies daudz izdarīt cilvēku interesēs. Piecas reizes dienā uz Meža kapiem kursē pilsētas autobuss. Turpretim es reizēm mēroju šo ceļu pa meža taciņu, no Krāslavas centra tas aizņem mazliet vairāk par pusstundu laika. Apgūstot Eiropas pieredzi, kapsētas teritorijā mēs iekārtojām vietas, kur glabāt lāpstas un pārējos instrumentus, kas nepieciešami kapu sakopšanai. Ja radīsies vajadzība, mēs piedāvāsim ķerras. Darbojas ūdensvads, ir koplietošanas lejkannas. Un pēdējā iezīme: ierīkots zvanu tornis. Bēru ceremoniju laikā skan zvani, kas arī ietilpst manos pienākumos.

Meža kapsētai ir savs pluss, pagaidām mums nebija jāsastopas pat ar vissīkākajiem mājieniem uz vandālismu. Taču ir arī mīnuss: jaunās apbedījumu vietas plašums provocē at-sevišķus cilvēkus uz to, lai patvaļīgi aizņemtu liekus kvatrātmetrus. Taču mēs ar visu stingrību esam apņēmušies ievērot noteiktu kārtību. Vienas kapu kopiņas platības norma ir 1,75 x 3 m, četrām ģimenes apbedījuma vietām — 4,50 x 3 m. Gribu atgādināt, ka kapsēta nav vieta ambīciju demonstrēšanai neatkarīgi no amata un materiālā stāvokļa. Nāves priekšā visi esam vienādi.

Izmantojot gadījumu, lūdzu novada iedzīvotājus pašiem uzturēt priekšzīmīgu kārtību pilsētas un lauku kapsētās, jo gandrīz visur uzstādīti konteineri, tāpēc atkritumi nav jāslēpj krūmos un kaktos. Aizmirstās pudeles, bundžas un ietinamais papīrs kapu apkārtnē — tā ir tieša necieņas izrādīšana mirušajiem. Tā kristīgs cilvēks nedara...

Aleksejs GONČAROVS