Kartupeļu balle

Pasākumu ievadīja Vitauta Ļūdēna dzejoļu krājumā “Meldru puikas, meldru vīri” atrodamās dzejas rindiņas bērniem:

“Kartupeli, kartupeli, kur ir tavi brāļi? Rīgas tirgū, Rīgas tirgū — tur ir mani brāļi. Kartupeli, kartupeli, ko dar’ tavi brāļi? Maisā tup, maisā tup — to dar’ mani brāļi. Kartupeli, kartupeli, kādi Tavi brāļi? Lieli, resni apaļīgi — tādi mani brāļi. Kartupeli, kartupeli, kā sauc tavus brāļus? Kartupeļi, kartupeļi ne jau kāļi.”

Vai jūs varat nosaukt vārdam “kartupelis” sinonīmus? Audzēkņiem ar to bija jātiek galā pašiem, bet avīzes lasītājiem nākšu palīgā: tupeņi; rāceņi; buļbas; pampaļi; bambuļi. Varbūt citur Latvijā kartupeli sauc vēl kādā vārdā. Kā jau otrajai maizei, kartupelim veltīts daudz mīklu, dzejas rindu un slavinošu epitetu, kā, starp citu, arī to ēdājiem.

Lai noskaidrotu, ko mūsu jaunā paaudze zina par tupeņiem, viņiem tika sarīkots konkurss “Kartupeļu karalis”, kurā par uzvaru sīvi cīkstējās gan puiši, gan meitas. Savukārt izstādes apmeklētāji varēja izvēlēties visgaršīgāko šķirni — tā izrādījās “Adreta”.

Tika minētas arī latviešu tautas mīklas par kartupeļiem: “Maza, maza bumbiņa apakš zemes, visapkārt zaļumiņš”; “Gan minu mīklas, gan stāstu pasakas — ap to vienu neveselu, kas guļ dobes dibenā”; “Melna cūka, zaļa aste”; “Pie manis augļus zaros nemeklējiet, jo savus augļus es pie kājām karu” un citas.

Vai zināt, cik daudz interesantu pasaku ir par kartupeļiem? Arodskolas teātra pulciņš ņēma talkā teicējus, lai uzvestu vienu no skaistākajām — “Meitene ar vilku”. Redz, pat visai ikdienišķs produkts var dāvāt mums vienu skaistu dienu. Vajag pavisam nedaudz — dažus entuziastus, kas uzņemtos sagatavot šādu pasākumu.

Juris ROGA