Iesaucamais vecums

Šīs ielas mala tiešām, kā tautā saka, ir “pasaules naba”, jo te ir veikals, kur var labot acu gaismu, te ir dienests, kur likteņa pabērns tiks pažēlots, bet “podu gāzējs” dabūs ar steku starp lāpstiņām. Otrā ielas galā var pilnām riekšavām grābt naudu daudzās valūtās. Dažus metrus tālāk vari nobaudīt smalkmaizītes. Ja negribi šos saldumus, tad nākamās durvis likuma vārdā tev skaista meitene ļaus baudīt pirmās kāzu nakts jaukumus. Ja nekas neiet pie sirds, tad pa vidu visiem šiem labumiem ir “debesu mala”. Kā dziesmā teikts: “Vai tu bagāts esi, vai tu tukšinieks”, bet pa obligāto skuju taku tik un tā reiz būs jādodas.

Ar paziņu ejam pasēdēt kafejnīciņā “Mārīte”, tautā saukta par “dieva gotiņu”. Paziņa saka: “Dzirdēju, ka Tu šogad bieži gulšņā slimnīcas terapijas nodaļā.” Skaidroju viņam vienkāršas patiesības. Esmu iesaucamā vecumā, tas ir tā, ka pie Svētā Pētera ir sagatavota pavēste un kuru katru dienu viņš to var iemest savā pastā un aicināt mani uz nopietniem darbiem mūžībā. Bet man vēl ir jaunekļa izdarības, es triecu savu sirsniņu aulekšiem pa Krāslavas ceļiem un neceļiem, līdz viņa elso kā pātagas dzīts krievu trijjūgs.

Tādā reizē uz ātru roku dakteri man pie visām plikām vietām piekarina daudzkrāsainus vadiņus, papēta gudrus līkločus uz papīra ruļļa, tad bezierunu brauciens uz terapiju. Šajā nodaļā ir zinoši dakteri, laipnas, smaidīgas māsiņas un sanitāres. Divu dienu laikā es atkal esmu gatavs jauniem piedzīvojumiem. Bet šajās pirmajās dienās ir jāpacieš neaprakstām kauns — staigāt ir kategoriski aizliegts. Uz visām procedūrām pa poliklīnikas koridoriem mani sēdošu invalīdu ratiņos vadā viens ražena auguma vīrs. Koridori ir pilni ar pazīstamiem cilvēkiem no visa rajona. No kauna auksti sviedri tek līdz papēžiem! Mans draugs, izrādās, ir bijis attapīgāks. Viņš man stāsta: “Līdzko mani iesēdina invalīdu ratiņos, tā uzreiz es tirgus somu esmu uzmaucu galvā līdz pleciem un ar smaidu vizinos cauri visiem koridoriem, manis pēc kaut lai trīs rindās stāv tās skaistules mini svārciņos!” Man divas reizes tas nav jāstāsta, nākamreiz braukšu uz slimnīcu ar gāzmasku portfelī...

Ātru veseļošanos veicina arī tas fakts, ka viss personāls šajā nodaļā ir nekrāsotas, nepūderētas, bet dabas dotas skaistules. Piekritīsiet, ka ir starpība veselības ziņā faktam, ja viena paģiraina pensionāre no tavām slimām miesām ar varu plēš nost pēdējo apakšveļas gabalu, vai arī ienāk palātā skaistule ar mirdzošām actiņām un laipni palūdz izģērbties, lai skaidri dzirdētu tava motora pukstus.

Izrādās, ka viņas apzinās savas spējas. Vienu dienu es redzu veikalā, ka viena no viņām pērk veselu klēpi smalkmaizīšu. Es tā klusām ieminos: “Esmu dzirdējis, ka šādi saldumi nav draugos ar slaido līniju.” Seko ātra un asa atbilde: “Kauli paliek kauli, bet gaļa katram garšo!” Komentāri lieki.

No šitās mājas šoreiz esmu izsprucis sveiks un nosacīti vesels. Bet smukā priežu mežā ir cita māja, kurā obligāti reiz gulēšu vairākas stundas, bet tad par to es jums vairs nerakstīšu.

9. novembra skaista pēcpusdiena. Liels notikums jaunajos meža kapos. Ir svētki kapos un jau pieminētās mājas, tas ir, kapličas iesvētīšana. Iesvētīšanu veic četri Dieva kalpi no visām konfesijām. Apmeklētājiem ir atļauts apskatīt jaunās telpas. Skaisti, vienkārši, ir domāts par aizgājēju un arī par radiem palicējiem. Zvans gatavots Liepājas metalurgā.

Mani aizkustināja mācītāju, savu draudžu ganu, savstarpējā saskaņa šajās svētajās minūtēs un ikdienas lietās. Viņi visi ir jauni, labi pārzina materiālo un politisko stāvokli valstī, ir atjautīgi un asprātīgi vīri.

Ādolfs LOČMELIS