“Mirdzošais eņģelis”

... Apmēram pirms ceturtdaļgadsimta mūsu pilsētā valdīja amatierfilmu bums, un tajos gados Krāslavā pastāvīgi tika rīkotas rajona un reģionālās skates, bet režisoru un operatoru Leona Pelnika un Edmunda Gekiša darbi piedalījās republikāniskajos finālos. Tikai visnopietnākais konkurents ra-došajā sacensībā viņiem vienmēr bija amatierfilmu fans Valentīns Margevičs no Daugavpils. Mani, žūrijas pastāvīgo locekli, liktenis ļoti tuvu saveda ar Valentīnu un Ņinu Margevičiem. Festivāli un semināri, kuros uzstājās Maskavas un Rīgas vadošie mākslas zinātnieki, palīdzēja arī man žurnālista darbā. Laikā, kad vienu valsts varu nomainīja otra, mūsu sakari pazuda, taču Valentīns sameklēja mani ar žurnāla “Poplavok+” starpniecību. Tā pirms pusotra gada mēs kopā sagaidījām rītausmu vienā laivā uz Daugavas, kur man laimējās iemūžināt senā paziņas portretu. Šo darbu palielinātā formātā es uzdāvināju Valentīnam pēdējās filmas prezentācijas laikā Daugavpilī. Toreiz uz upes es arī uzzināju, ka dzīvesbiedri Margeviči raženi strādā Latvijas pareizticīgo baznīcas dokumentālo filmu studijā, un Valentīns vairākkārt filmējis Patriarha vadītos dievkalpojumus. Nākamo jaunumu es uzzināju no TV ekrāna — Kijevas starptautiskajā rudens kinofestivālā “Pokrovs” Latvijas filma “Pleskavas garīgā misija” ieguva trešo vietu. Šim lie-lajam panākumam sekoja atzinība Maskavā: speciālā balva “Mirdzošais eņģelis” — par garīgās un vēsturiskās tēmas atainošanu. Es apsveicu viņu pa telefonu un saņēmu no dzīvesbiedriem Margevičiem ielūgumu uz prezentāciju.

Mainās laiki un arī skats uz vēsturi. Arī Daugavpils kinoteātris “Oktjabrj”, kas tika pārdēvēts par “Renesansi”, ir demokrātisko pārmaiņu simbols. Gadus divdesmit es neapmeklēju kinozāles, tāpēc biju pārsteigts par skatītāju kuplo skaitu. Pareizticīgo un katoļu garīdznieki, diplomātu korpusa pārstāvis, žurnālisti... Pirms reliģiska satura filmas skatīšanās tika dziedātas garīgās dziesmas. Atklājot ceremoniju, Viņa Eminence Daugavpils bīskaps Aleksandrs pateica izjustus vārdus: “Visai reti filmas, kas tapušas Latvijā, kļūst par starptautisko kinofestivālu laureātēm. Tāpēc divtik patīkami, ka dokumentālā lente “Pleskavas garīgā misija” guva augstu atzinību ne tikai Kijevā, bet arī Maskavas kinofestivālā, kura aizgādņi ir Visas Krievijas Patriarhs Aleksejs II un Svetlana Medvedeva, Krievijas Federācijas prezidenta dzīvesbiedre. Filmas demonstrēšana Rīgā 7. Starptautiskajā pareizticīgo baznīcas konferencē “Ģimene un skola” tika uzņemta ar ovācijām un kļuva par garīdznieku un teorētiķu diskusijas priekšmetu. Krievijas dokumentālo filmu veidotāji pirmo reizi skāra Latvijas pareizticīgo mācītāju misionāru darbības tēmu, taču Valentīna un Ņinas Margeviču filma pārspēj dokumentālo materiālu bagātības ziņā. Tajā izmantoti pēdējā Pleskavas misijas dalībnieka mācītāja Georgija Tailova liecības. Šis cilvēks ir dzīvs un, būdams 93 gadus vecs, turpina kalpot Dievam Ogres Svētā Nikolaja baznīcā. Filmā izmantoti četrdesmito gadu unikālie kadri no Latvijas Valsts kino un fotodokumentu arhīva. Pirmo reizi mēs ieraudzījām kadrus un klausījāmies viņa Eminences Metropolīta, Baltijas Patriarha ekzarha Sergeja Voskresenska runu. Filma “Pleskavas garīgā misija” ir aktuāla arī tāpēc, ka 2007. gada oktobrī Latvijas pareizticīgo baznīca atzīmēja ekzarha Sergeja Voskresenska 110. dzimšanas dienu, bet nākamā gada 29. aprīlī mēs kopā atcerēsimies to baismīgo notikumu pirms 65 gadiem, kad viņš tika noslepkavots. Par filmas epigrāfu varētu kļūt Kristus Pestītāja vārdi, ka nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dvēseli par saviem draugiem. Nogalinātais pelnījis nevīstošu kroni cīņā par pareizticības saglabāšanu ne tikai Baltijā, bet arī Padomju Savienības ziemeļrietumos.” ... Vēstures lappuses, kas nebija zināmas agrāk. Četrdesmito gadu sākumā PSRS teritorijā pareizticīgo baznīca atradās uz iznīcības sliekšņa. Bija nomocīti un noslepkavoti 130000 garīdzniecības pārstāvju. Visā plašajā teritorijā, “kur gan citur cilvēks ir tik brīvs”, bija palikuši četri valdošie bīskapi un tikai 500 saglabāto dievnamu. Apgānītas un izdemolētas baznīcas, miljoniem pazemotu ticīgo... Neviena cita konfesija netika pakļauta tik šausmīgai vajāšanai no boļševiku puses kā pareizticība. Gadsimta pirmajos 25 gados padomju vara cīņā pret Dievu panāca savu: tauta bija apspiesta, iebiedēta un atradināta no baznīcas. Pēc ekzarha Sergeja Voskresenska vārdiem, pareizticīgo baznīca atradās par mata tiesu no nāves. 1941. gada 1. janvārī viņš tika iecelts Metropolīta augstajā amatā un norīkots uz Lietuvas katedru, vēlāk Patriarha ekzarha amatā. Visgrūtākajā laikā viņš prata apvienot okupēto valstu — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — baznīcas. Zinot par pareizticīgo baznīcu Pleskavas apgabalā, kas bija lemta bojāejai, Sergejs Voskresenskis nosūtīja uz turieni pirmos 14 misionārus no Rīgas. Garīdznieki, krievi un latvieši, nāca palīgā krievu tautai, kura briesmīgajā kara laikā bija atstāta likteņa varā. Notika neticamais: uz boļševiku apgānītās pareizticības zemes sāka atjaunot dievnamus, bet uz baznīcām devās cilvēku masas. Pirmais dievkalpojums vāciešu okupētajā Pleskavā (pēc dzīvo liecinieku atmiņām) pulcināja 10000 cilvēku! No ekrāna runāja pleskaviete gados: “Mūs pameta, bet baznīca, kas apvienoja ticīgos, deva dvēseles spēkus.” Sievietes teikto apstiprināja Ogres mācītājs Georgijs: “Mēs pasniedzām svēto vakarēdienu pareizticīgajiem, kristījām bērnus un pieaugušos, bet kādu reizi man nācās salaulāt 17 pārus. Mums pietrūka kroņu — virs jaunlaulāto galvām turējām ikoniņas...”

Misijas laikā Latvijas pareizticīgie misionāri radīja brīnumu, nodibinot vairāk nekā 400 draudžu, bet atjaunotajās baznīcās dievkalpojumus vadīja 160 garīdznieku.

Apbrīnojama ir tautas saliedētība pareizticīgo baznīcas paspārnē. Vāciešu okupētā Ples-kava — tie bija 30000 vietējo iedzīvotāju, 70000 hitleriešu garnizons un padomju karagūstekņu nometnes, kurus savā paspārnē ņēma garā atdzimušie pareizticīgie. Filmā ir minēts fakts, ka vienā no Rīgas dievnamiem bija atļauts dievkalpojums karagūstekņiem. Svē-tā Sakramenta laikā bada novārdzinātie cilvēki to pieņēma divas reizes, bet Pleskavas apgabalā, tāpat kā Latvijā, karagūstekņiem liturģijas notika zem klajas debess. Ticīgie nodeva nometnei pārtiku un apģērbu, reizēm atdodot pēdējo, kas viņiem bija.

Atļaujot Latvijas garīgo misiju Pleskavas apgabalā, okupācijas varas iestādes gaidīja pilnīgi citu rezultātu. Cilvēki, kurus spārnoja ticība, sāka dzīvot saskaņā ar Kristus baušļiem, tāpēc palīdzēja karagūstekņiem, kurus Staļins uzskatīja par Dzimtenes nodevējiem. Pats par sevi saprotams, ka dzimtenē palikušie Pleskavas garīgās misijas dalībnieki vēlāk tika represēti. 1944. gada 29. aprīlī tika nogalināts Sergejs Voskresenskis. 12 ložu un pilnīga neziņa... 4. maijā atbilstoši mūku kārtībai viņa līķis tika apstāvēts Rīgas katedrālē, bet tūkstošiem ticīgo pavadīja Ekselences mirstīgās atliekas uz Pokrova kapiem.

Šo filmu nav iespējams skatīties bez trīsām. Atvērta vēl viena nepazīstama lappuse Latvijas Pareizticīgo baznīcas vēsturē. Godājamie lasītāji, atcerieties šo nosaukumu: “Pleskavas garīgā misija”. Drīz vien šī filma tiks demonstrēta Latvijā. Idejas autors ir Rīgas mācītājs Andrejs Goļikovs, diktora tekstu lasa galvaspilsētas aktieris Leonīds Lencs. Valentīna un Ņinas Margeviču scenārijs, režija, operatoru darbs, montāža un muzikālais noformējums. Viņu dvēseles apstaroja mirdzošais eņģelis. Es apsveicu viņus ne tikai savā vārdā, bet arī Edmunda Gekiša vārdā.

Aleksejs GONČAROVS