Krāslava: skats pagātnē

Daugava ir ne tikai pilsētas rota, bet arī visai dzīva ūdens artērija. Edmunds Gekišs atceras, ka pirmskara gados pilsētas robežās bija daudz laivu piestātņu. Pristaņas (tagad Priedaines), upes kreisā krasta, iedzīvotājiem personīgās laivas bija nepieciešamas, lai pārceltos, bet pilsētas iedzīvotāji iegādājās peldlīdzekļus divu iemeslu dēļ — zvejai un malkas sagādei. Pavasara palu laikā pa upi peldēja koki un pat baļķu būves. Lielos plūdos Daugavas ūdeņi nesa pirtiņu un citu saimniecības ēku guļbūves. Gan Krāslavas, gan Pristaņas laivinieki, naski rīkojoties ar ķekšiem, nogādāja kokmateriālus krastos. Vēlāk tie tika izmantoti ne tikai malkai. Turklāt pilsētniekiem bija pieņemts sarūpēt malku Daugavas kreisajā krastā ar tālāku transportēšanu pa ūdeni. Akmeņainā upe ar bīstamiem sēkļiem diktēja īpašas prasības laivu būvētājiem.

Abos krastos meistaru netrūka, taču Pristaņas prece bija ārpus konkurences, tāpēc reklāma tai nebija vajadzīga. Pārupes meistari prasmīgi darināja arī baržas prāmim, bet ūdens transporta sagatavošana pavasara navigācijai Jāņupītes ietekā pārvērtās par rituālu. Tad pilsētā smaržoja pēc sakarsētiem sveķiem. Ar tiem tika apstrādāti lielu un mazu laivu borti un dibeni. Pilnīgi pamatoti var apgalvot, ka diezgan liela daļa Aparnieka un Permana kokzāģētavu produkcijas tika izmantota “kuģu būves” mērķiem. Laivu darināšanas meistari bija sava amata pratēji. Laivu priekšgalu un pakaļgalu nesošās konstrukcijas tika gatavotas no ozola, retāk tika izmantots osis. Dēļus piestiprināja pie priežu saknēm, laivu dibeni un borti līdz ūdenslīnijai bija no apses, tālāk — no egles. Tādas laivas varēja kalpot līdz desmit gadiem.

Krāslavā tapa arī īpašs airu komplekts. Divus airus obligāti papildināja trešais — pakaļgala, uz tā apakšējās daļas bija uzmaukts metāla uzgalis. Kad bija jābrauc augšup pa straumi, akmeņainus sēkļus varēja pārvarēt, stumjot laivu gar krastu ar pakaļgala aira palīdzību. Prasmīga rīkošanās ar šādu apkaltu airi ļāva laiviniekiem šķērsot kaprīzo upi no viena krasta uz otru. Ar trim airiem bija apgādātas arī lielas pasažieru laivas plūdu laikā, un pakaļgala airētājs noteica kursu. Upes ūdeņus vagoja arī buru laivas, kas padarīja Daugavas skatus romantiskus.

Kas sakāms par tiltiem, tad ar stacionāro pārceltuvi Krāslavai visu laiku neveicās. Koka būve, kas tika uzcelta Pirmā pasaules kara laikā, nokalpoja cilvēkiem tikai trīs gadus. Tāds jau ir kara mērķis — lai postītu. Pontonu tiltu, kas savienoja upes krastus septiņdesmitajos gados, pastāvīgi piemeklēja neveiksmes. Martā sapieriem nācās spridzināt ledu augšpus tilta. Gadījās, ka palu ūdens norāva un aiznesa pontonus pa straumi. Trešais, dzelzsbetona tilts, nokļuvis ilgceltniecības kategorijā, tomēr paspēja izmantot padomju potenciālu, tikai arī mūsu dienās šī svarīgā pārceltuve nejūt saimnieka roku. Mums būtu jākaunās par to, ka pašlaik piejūras valstī, vēl jo vairāk zilo ezeru zemē, zivju cenas ir tik augstas, ka šis svarīgais pārtikas produkts kļuvis par greznību, kas nav pieejama vairākumam vienkāršu cilvēku. Pavisam cita aina valdīja trīsdesmitajos gados. Kad Krāslavas bodnieki upē mērcēja siļķu mucas, šajās vietās čumēja un mudžēja no sapalu bariem. Makšķernieki te bez īpašām grūtībām varēja ķert zivis ar rupjām makšķerauklām no zirgu astriem. Edmunds Gekišs ar smaidu atceras, ka pirmskara laiku zēni dabūja pērienu ar pātagu, kad sagādāja materiālu makšķerauklām. Toties Zviedrijas ražojuma augstākās kvalitātes āķus vienkārši varēja nopirkt Butina veikalā, taču pirmās rūpnīcas ražojuma makšķerauklas maksāja padārgi. Pilsētas robežās bija zivju ka biezs. Zušu migrācijas laikā šīs lielās čūskveida zivis lielo dzirnavu turbīnas cirta uz pusēm, un cilvēki tās varēja ķert ar rokām. Gadījās, ka tad, kad atvēra aizsprosta vērtņus, aizplūstošais ūdens atsedza Jāņupītes un dīķa dibenu. Visas pilsētas iedzīvotāji saskrēja uz šejieni, lai kailām rokām vilktu laukā karūsas, līņus, līdakas un pat zušus, kas slēpās upes krasta koku saknēs un dūņās. Vēži lielā vairumā mita Persteņa, Volksna un Ašara ezerā. Arī Daugavā, kuras ūdeņi bija kristāldzidri: līdz industrializācijas ērai vēl bija tālu. Soļankā varēja sastapt foreles, bet Latvijas galvenajā upē lielā vairumā mita ne tikai sami. Un bija arī slaveni zvejnieki, piemēram, Traskovskis, Boroviki, Beinaroviči... Tā ka tirgus dienās ezera zivis lēti varēja nopirkt no zemniekiem un Petrovska veikalā (tur, kur tagad atrodas spēļu klubs “Aladins”), bet Daugavas zivis pasūtīt pie zvejniekiem. Pilsētā bija arī vēžu ķērāji, kuri regulāri piegādāja delikateses preci Krāslavas tējnīcām un traktieriem.

Daugavas krasti bija pilsētnieku masveida atpūtas vieta, tāpēc karstās dienās daudz ļaužu pulcējās Krāslavas un Priedaines pludmalēs. Sakoptie krasti bija ērti dienas un vakara pastaigām. Pļaviņās puikas sita bumbu. Sausās vasarās upe kļuva tiktāl sekla, ka divās vietās peldētāji varēja pāriet uz salu pilsētas robežās, kur arī bija smilšu laukumiņi.

Tīrie upes ūdeņi, gaišie un neaizmirstamie iespaidi...

Edmunda GEKIŠA atmiņas pierakstīja Aleksejs GONČAROVS.