Ceļš uz mājām...

Tāds būtu īsais raksturojums, lai gan par šo puisi var sacīt vēl daudz labu vārdu, turklāt viņu slavē ne tikai grupas audzinātāja Irina Gaļiļejeva, bet arī citi pedagogi. Piemēram, specpriekšmeta skolotāja Jurija Andžāna praksē pirmoreiz kāds audzēknis izpelnījās visaugstāko vērtējumu — desmit balles. Jānis ir tik rūpīgs un tik nopietni zina auto uzbūvi, ka vienkārši nebija kam piekasīties, lai gan prasības ir visai augstas.

Vēstures konkursā Jānis izcīnīja 1. vietu, lai gan konkurence bija sīva un Latvijas vēstures 80 jautājumi prasīja uzrādīt detalizētas zināšanas. Bet Jānim savas valsts vēsture patīk, viņš, kā jau daudzpusīgs cilvēks, tajā labi orientējas. Savukārt nesenajā erudītu konkursā, kurā bija jautājumi vēstures, ģeogrāfijas, latviešu valodas, ķīmijas un citās jomās, jaunieša vadītā komanda “Lāčplēši” izcīnīja 3. vietu, kas arī ir labs rādītājs. Komandas kapteinis atceras, ka startējuši ar devīzi “Lai nezināmais kļūtu zināms!” Patiesi, katrā profesijā ir nepieciešamas zināšanas arī no citām sfērām, kuras var papildināt dažādā ceļā, arī piedaloties erudītu konkursos.

Jānim ir spējas arī citā — mākslas jomā: viņam ir labākie panākumi fotokonkursā “Ceļš uz mājām”. Fotografēšanai jaunietis pievērsies nesen, ar to brīdi, kad iegādājies firmas “Samsung” digitālo fotoaparātu. Aptuveni gada laikā tapis liels arhīvs, kurā galvenokārt ir ainavas. Jānim nepatīk fotografēt cilvēkus, pasākumus, viņš mīl dabu — to, kas visos gadalaikos silda sirdi un dvēseli. Turklāt Jānis izvairās fotografēt ēkas un būves, viņa iekšējo būtību raksturo vārdi, kas rotā fotokonkursam iesniegto darbu mapīti: “Mana mīļākā vieta Latvijā ir Latgale tāpēc, ka šeit ir plaši lauki, meži un ceļi!” Jānim ir grāmatas par fotografēšanu, taču pagaidām viņš nav atradis tām laiku un fotografējot paļaujas uz intuīciju un savu izpratni par skaisto.

Jāņa mājas ir Konstantinovas pagastā, ceļš uz tām, protams, ir skatāms konkursam iesniegtajos attēlos. Arī pavasarī ziedošais ābeļdārzs. Arī ziemas ainavas. Sevišķi liels darbs ieguldīts, fotografējot ainavas aiz Krāslavas uz Varnaviču pusi. Ceļā meklēt gleznainās vietas Jānis devās uz velosipēda — šis pagaidām ir viņa vienīgais transportlīdzeklis, kas nekad nav pievīlis. Izrādās, Jānim patīk ceļot uz velosipēda, lai gan nekur tālu vēl nav bijis, bet pa tuvāko apkārtni ir nobraucis ne vienu vien simtu kilometru. 12 kilometri līdz skolai uz velosipēda, viņaprāt, tāds nieks vien ir. Tiesa, lielas vajadzības to darīt katru dienu nav, ceļam uz skolu un mājup Jānis izmanto pagasta autobusu. Kopumā ceļā jāzaudē kāda stunda, vēl pusotras stundas vajag, lai sagatavotos nākamajai mācību dienai. Ir jāpalīdz arī vecākiem zemnieku saimniecībā. Bet puisis paspēj visu.

Jānis pagaidām nezina, vai uzreiz strādās izvēlētajā profesijā. Viņš sapņo par augstskolu, tomēr šie sapņi ir visai piezemēti. Varbūt tālab, ka reiz dzīvē bijusi rūgta pieredze — jaunietis pēc devītās klases vēlējās iegūt profesiju datorzinību jomā, pat iestājās tehnikumā, bet mācības nācās pārtraukt redzes problēmu saasināšanās dēļ. Dzīve ir dzīve, tajā visus variantus nekad neizskaitļosi.

Jānis nav vienīgais bērns ģimenē. Viņa vecākā māsa jau patstāvīga, dzīvo un strādā Daugavpilī. Jaunākais brālis un jaunākā māsa mācās Konstantinovas pamatskolā, kurā līdz sestajai mācījies arī pats. Jaunietis nav pārliecināts arī par to, vai nākotnē pats paliks dzīvot Latgalē. Daudz esot atkarīgs no iespējas atrast interesantu un pietiekami labi atalgotu darbu. Pēc brīža puisis piebilst: “Vienā vietā ilgi dzīvot nav interesanti, man tomēr patīk ceļot!”

Juris ROGA