Saules mūžu tev, “Oma”!

“Omā” šobrīd aktīvi darbojas sešas meitenes, šis ir jau trešais sastāvs, vispār desmitgades laikā caur jauniešu kolektīvu “Oma” izgājuši aptuveni 30 jaunieši. Ar gadiem augusi kolektīva dalībnieku meistarība, krājusies dzīves pieredze. Viņi iestudē lugas, veido citus dramatiskus uzvedumus, dzied un dejo praktiski visu: tautas dejas, līnijdejas un estrādes dejas. Kolektīvam ļoti patīk uzstāties, sevišķi izbraukt ar vieskoncertiem uz citām pašvaldībām.

Kas tad īsti ir “Oma” šo jauniešu dzīvē? Vislabāk uz šo jautājumu spēj atbildēt paši kolektīva esošie un bijušie dalībnieki, ko viņi arī dara.

Ilona Korņilova: “Šajā kolektīvā darbojās lielākā daļa dzimtā pagasta aktīvāko, radošāko un atraktīvāko jauniešu. 18. novembris — mūsu valsts 80. gadu jubilejas diena — kļuva par pirmo “Omas” uzstāšanās dienu. Es tajā laikā biju skatītājas lomā un pat nesapņoju, ka kādreiz pati būšu “Omā”. Nomainījās pirmais sastāvs, bet “Omu” pagaidām pazina tikai Dagdā un Skaistā. Viss kardināli mainījās, kad mēs, kolektīva “Karuseļ” bijušās dalībnieces Ilona, Beatrise, Daiga, Dana un divas Diānas, iestājāmies “Omā”, izveidojot tās trešo sastāvu. Pēc nepieciešamības piesaistām puišus, tie ir Deniss, Dima, Ainārs, Artūrs, Jevģēnijs! Kolektīvu tagad pazīst Krāslavā, Indrā, Skaistā, Ezerniekos, Rundēnos, Andzeļos, Konstantinovā un citur.

Pati uz skatuves dzīvoju jau devīto gadu, no tiem trīs “Omā”. Dziedu, runāju, spēlēju, bet dejot man patīk visvairāk. Ja man jautātu, kas ir “Oma”, es atbildētu — tā ir mana otrā ģimene! Ja man jautātu, kas ir skatuve, es atbildētu — tā ir mana otrā māja! Ja man jautātu, ko nozīmē mākslinieciskā pašdarbība manā dzīvē, es atbildētu — tā ir mana dzīve! Te ir vieta, kur es varu sevi pa īstam atklāt, un šī dzīve uz skatuves man ir nepieciešama. Bez tā visa manis nav, es sevi nejūtu!” Daiga Lastovska: “Katram cilvēkam dzīvē ir hobiji, intereses, kam tiek veltīts brīvais laiks. Kopš astoņu gadu vecuma es apmeklēju dramatisko pulciņu, kuru vadīja Erna Šļahota. Laiks gāja, parādījās deju pulciņš, pat divi: vienu vadīja Erna, otru — deju skolotāja Edīte Ļaksa, kura atbrauca dzīvot uz mūsu pagastu. Protams, es apmeklēju šos pulciņus. Bija patīkami dejot, interesanti apgūt kaut ko jaunu. Kad Edīte no mums aizbrauca, visi apmeklējām vienu dejošanas pulciņu. Tā kā mūsu bija daudz, sadalījāmies grupās: mazākiem tas bija ar nosaukumu “Karuseļ”, vecākiem — “Oma”. Šis nosaukums daudz ko pasaka. Uz mēģinājumu mēs ejam labā vai sliktā omā, bet to mums šeit uzlabo dejas un jaukā mūzika. Esmu laimīga, ka grupa “Oma” sasniedza 10 gadu jubileju. Ļoti vēlētos, lai arī nākamais grupas sastāvs turpinātu “Omas” attīstību. Galvenais, lai vienmēr būtu laba oma, tad viss izdosies!”

Ļena Lubgāne: “Apskatot fotogrāfijas, šķiet, tas bijis ļoti sen. Īstenībā laiks ir tik ātri pagājis, ka tagad es ar smaidu un patīkamu sajūtu varu vienīgi atcerēties tos brīžus, kad sāku darboties Svariņu tautas nama bērnu pašdarbības kolektīvā. Uzskatu, ka laiks, kamēr es darbojos šajā kolektīvā, palīdzēja man vispusīgi attīstīties. Katru reizi, iznākot uz skatuves, ikvienu no mums pārņēma viegls satraukums, sirds sāka pukstēt straujāk. “Oma” man ļoti palīdzēja kļūt drošākai, nebaidīties un pārvarēt savu uztraukumu publikas priekšā. Gadījās tā, ka mēs uzvedām pašu izdomātus numurus — dejas, klipus. Lielu palīdzību sniedza Svariņu tautas nama vadītāja Erna Sļahota. Kopš “Omas” otrā sastāva pēdējā uznāciena uz skatuves ir pagājuši četri gadi. Es gribētu atjaunot mūsu kādreizējo kolektīvu, iespējams, pat nedaudz citā sastāvā, jo pašai ir interesanti, ko un kādus numurus mēs tagad uzvestu!”

Biruta Boboviča: “Lūk, jau pagājuši pat 10 gadi, bet tā diena, kopš es vairāk nedejoju mūsu pagasta jauniešu grupā “Oma”, nav nemaz aiz lieliem kalniem — kādi pāris mēneši. Ir vērts atskatīties pagātnē, kad vēl nebiju tik pieaugusi un enerģijas pilna, lai izcili izpildītu skolas mājas darbus, hiperaktīvi piedalītos skolas dzīvē un nepalaistu garām mūsu kolektīva mēģinājumus pašu pagastā!

Aktīvs, jautrs, draudzīgs kolektīvs, oriģināli, pašu pagastā izgatavotie tērpi, trakas idejas, aktīvi un jautri pavadīts laiks mēģinājumos, uztraukums un gandarījums par paveikto koncertos pašu mājās un rajona pagastos, mūsu enerģijas pilnā vadītāja, iespēja radoši izpausties koncertā, ko paši bijām izdomājuši sniegt — jā, atmiņu netrūkst! Arī emociju! Arī šodien, kad esam tikai skatītāji, mana sirds kļūst nemierīga, kad uz skatuves redzu jaunākās paaudzes dejotājus, kuri tāpat, kā es kādreiz, dejo uz šīs dvēselei tuvās skatuves, satraucas, lai viss izdodas, meklē zālē paziņas un vienkārši iepriecina skatītājus. Tas kopumā liek domāt, ka tik tiešām šis laiks nebija velti šķiests, tas vienmēr paliks manā atmiņu virpulī. Zinu arī, ka maniem bijušajiem grupas biedriem ir šīs sajūtas un atmiņas silda sirdi tikpat kvēli, kā man. Novēlu radošumu, enerģiju un izaugsmi jaunajai “Omas” paaudzei!”

Irina Mazņeva: “Mūsu pagastā izveidoja jauniešu grupu, kurā varēja sevi parādīt no labās puses, atklāt savus talantus un izrādīt citiem. Es biju vēl maza, bet man tik ļoti gribējās tajā iekļūt! Kad mani uzņēma komandā, bija jāiet uz mēģinājumiem — tas man patika. Kad pienāca laiks uzstāties publikas priekšā, tas satraukums vienkārši nav aprakstāms: pirms uzstāšanās tu vēl un vēl paskaties caur šķirbiņu, lai redzētu, cik cilvēku ir atnācis, bet satraukums tikai palielinās, sasniedzot debesu augstumus. Līdzko atveras skatuves aizkari, satraukums pazūd — tu vienkārši dari to, ko mēģinājumos esi darījis neskaitāmas reizes. Pēc veiksmīga koncerta gūtā gandarījuma un iedvesmas pietiek turpmākajiem mēģinājumiem un jauniem uznācieniem. Vārdu sakot, tas burvīgais laiks paliks manā atmiņā uz visu mūžu!”

Dana Ruža: “Pašlaik es dejoju jauniešu grupā “Oma”. Mēs esam ļoti daudzveidīgs un draudzīgs kolektīvs. Protams, ga-dās arī tā, ka starp mums rodas domstarpības, bet mēs tās draudzīgi atrisinām. Es lepojos ar to, jau ilgu laiku esam kopā, mūsu kolektīvs neizjūk. “Omā” dziedam, lasām dzejoļus, spēlējam lugas, bet visvairāk mums patīk dejot. Mums ļoti paveicās ar kolektīva vadītāju Ernu, kura ir atsaucīga un dažādām idejām bagāta. “Oma” man ir kļuvusi par otru ģimeni, jo kopā mēs esam daudz ko labu piedzīvojuši, ceru, ka vēl daudz piedzīvosim!”

Ļena Anisimova: “Neatceros, vai tolaik, kad es atnācu uz Svariņu tautas namu, bija nosaukums “Oma”, toties labi atceros savu pirmo uzstāšanos un gatavošanos tai. Tautas namā man iedeva spēlmantiņu — lelli. Lieta tāda, ka tēlu tai bija jāizdomā pašai. Kopā ar mammu mājās šuvām lellei apģērbu. Es griezu diegus, lai lellei sataisītu matus, kura, to es ļoti labi atceros, man bija blondīne. Pēc tam man iedeva dažas rindiņas, es tās, protams, iemācījos no galvas. Lai gan, kā vēlāk atklājās, par mani vecākas meitenes savas rindiņas nolasīja no papīra strēmeles. Beidzot pienāca tā diena, kurai mēs cītīgi gatavojāmies. Kad pienāca mana kārta lasīt savu vienīgo rindiņu, es saņēmos garā un skaļi bez špikera to nolasīju. Erna Janovna mani pat palielīja. Sajūtas bija superīgas!

Atceros vienu gadījumu, kad kāds aizmirsa rekvizītu — peļu slazdu. Tas bija nepieciešams izrādei “Brīnumu lauks”. Kā to pateikt Ernai? Nez kāpēc mums bija bail atzīties, tālab pirms priekšnesuma Ernai visi skaļi sacīja, ka viss ir kārtībā. Tostarp viens puisis izkāpa caur grimētavas logu un aizskrēja mājas pēc peļu slazda. Urā! It kā nekas nebūtu noticis, mēs nolikām rekvizītu vietā, kur tam jābūt.

Vēl atceros mūsu uzstāšanos laikā, kad tautas nams atradās kafejnīcas telpās. Bija Jaungada eglīte mazajiem bērniem. Mēs pārģērbāmies par velnēniem un raganām, varbūt bija vēl kāds tēls, to īsti neatceros. Es biju velnēns ar garu asti. Mēs sakrāsojāmies tā, lai būtu līdzīgi velnēniem un mazliet pārspīlējām ar grimu, jo neviens nesekoja tam, cik daudz sev tā uztriepām. Bet triepām no sirds un dvēseles. Kad sākām izrādi, nabaga bērni briesmīgi pārbijās jau pirmajā minūtē. Lai arī šīs sajūtas nenosauksi par patīkamākām, ja pavisam godīgi, ir jauki atcerēties visas tās emocijas, kas piedzīvotas “Omā”.

Juļa Matuseviča: “Es biju “Omas” dalībniece pirms pieciem gadiem. Bijām piecas meitenes, mums ļoti patika nākt uz mēģinājumiem, kur jautri pavadījām laiku. Protams, ar lielu nepacietību gaidījām dienu, kas varēsim kāpt uz skatuves un zālē sēdēs skatītāji. Kad mūsu sapnis piepildījās, ļoti uztraucāmies un baidījāmies, ka aizmirsīsim deju, ka kaut ko sajauksim. Taču viss bija labi, veiksmīgi izpildījām savus numurus. Sevišķi patīkami bija klausīties skaļos aplausus.

Arī turpmāk mēs vienmēr uztraucāmies un ļoti pārdzīvojām pirms katra priekšnesuma, jo ļoti gribējām, lai mūsu deja patiktu skatītājiem. Tagad, kad pati apmeklēju koncertus kā skatītāja, vienmēr atceros sevi uz skatuves un saprotu, ka viņi tur jūt to pašu. Esmu priecīga, ka manu vietu uz skatuves ieņēmis mazais Artūriņš. Esmu pārliecināta, ka paaudzies viņš arī būs “Omas” dalībnieks. Katru reizi, kad viņš ir uz skatuves, zinu, cik viņš ļoti pārdzīvo savu uznācienu un es pārdzīvoju kopā ar viņu.” Tāda, lūk,”Oma” ir bagātīgā kolektīva dažādu tā sastāvu atsevišķu dalībnieku redzējumā. Atliek vien novēlēt: “Saules mūžu tev, “Oma”!”

Juris ROGA