Dzīvespriecīgā direktore

Pēc padomju laika kritērijiem Anna nāk no daudzbērnu ģimenes: viņai ir brālis, arī skolotājs pēc profesijas, bet jau vairākus gadus ir uzņēmējs, un māsa strādā starptautiskajā uzņēmumā vides aizsardzības jomā. Annas bērnība un skolas gadi aizritēja Andrupenes pagasta Kazimirovā. Bērnība viņai asociējas ar bezrūpību, saulainu, krāšņu, zaļu pļavu un pīpeņu lauku — puķes, kas Annai ļoti mīļas. Vispār bērnības un skolas gadus uzskata par visjaukāko, kas cilvēkam dzīvē ir dots. Tikai apzināmies mēs to ne uzreiz, bet laika gaitā, iegūstot dzīves pieredzi un saprotot, cik dzīve tomēr atbildīga lieta! Bērnībā gribas ātrāk kļūt lielam, ātrāk iegūt šo šķietamo brīvību no visiem un visa, pēc tam atkal gribas atpakaļ bērnībā.

Pabeigusi Andrupenes pamatskolu, mācības turpināja Dagdas vidusskolā, pēc tam studēja toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Filoloģijas fakultātē un ieguva latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti. Valsts sadale eksistēja pēdējo gadu, jaunajai skolotājai bija iespēja doties uz Rīgas rajona Baldones vidusskolu, jo tur bija izgājusi divas prakses un mutiski vienojusies ar vadību, ka pēc augstskolas nāks uz Baldones vidusskolu strādāt. Bet reāli sanāca, ka dzimtā puse tobrīd šķita ļoti svarīga, tā ka pēc speciālistiem bija pieprasījums arī no Priežmales vidusskolas, tad Anna savu izvēli izdarīja par labu šai skolai, kura ir netālu no dzimtās puses.

Pastāvīgā darba gaitas sāka 1988. gadā kā latviešu valodas un literatūras skolotāja mazākumtautību skolā. Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai bija atlikuši daži gadi. Pirmās lielās pārmaiņas ierastajā dzīves ritmā ienesa vecāku lūgums izveidot skolā klasi ar latviešu mācību valodu. Anna uzņēmās realizēt šo uzdevumu un devās studēt uz Daugavpils universitāti par sākumskolas skolotāju eksternātā, veiksmīgi pabeidza studijas, ieguva sākumskolas skolotājas specialitāti un sāka strādāt par sākumskolas skolotāju.

“Tas mūsu skolā bija vēsturisks brīdis — 1995. gadā tika atvērta klase ar latviešu mācību valodu,” pārliecināta Anna. “Līdz tam laikam skola bija tikai un vienīgi ar krievu mācību valodu. Lai arī latviešu pirmajā klasē mācības uzsāka tikai četri bērni, mēs par to priecājāmies no visas sirds. Sākām burtiski no nulles, bet, tā kā pieprasījums pēc latviešu klases nāca no vecākiem, tad strādāt nebija grūti. Turklāt pirmie bērni bija no ģimenēm, kurās vecāki runāja latviski. Laika gaitā atvērām jaunas un jaunas latviešu klases, bet 2008./2009. mācību gadā Priežmales pamatskola kļuva par skolu ar latviešu mācību valodu.”

1998. gadā Annai piedāvāja skolas direktores amatu, jo iepriekšējā direktore — Janīna Nazarova — aizgāja pensijā. Tobrīd Priežmales vidusskolā bija 153 skolēni, nākamajos desmit gados audzēkņu skaits strauji saruka, un tagad nesasniedz pat simtu. Būdama direktore, Anna turpina bērniem mācīt arī latviešu valodu un literatūru. Darbā nogurst ne mazāk, kā skolotājas darbības pirmsākumos, kad uzņēmās milzu slodzi, tuvu 40 darba stundām nedēļā, jo, kā jau daudziem jauniem speciālistiem, gribējās, ja ne kalnus gāzt, tad izdarīt ļoti, ļoti daudz. Galvenā atšķirība starp skolotājas un direktores darbu ir atbildības apjoms: tagad Annai jāredz ne tikai savs kā skolotājas mazais darba lauciņš, bet visa skola kopumā, sākot no mācību jautājumiem un beidzot ar saimniecisko darbu. Šīs divas lietas pat nevar salīdzināt. Anna arī neslēpj, ka nespēj uzsist ar dūri pa galdu un pacelt balsi, jo visus jautājumus tīk risināt mierīgā ceļā: “Konflikti, diemžēl, ir neizbēgami. Dzīvē visādi gadās, jo mēs visi esam ļoti dažādi cilvēki, vienu situāciju katrs uztveram savādāk. Taču es esmu demokrātiska vadības stila piekritēja. Runājam, diskutējam, vienojamies, lai darbs ritētu uz priekšu. Reizēm jāliek lietā sava veida viltībiņas. Kad zini, kas mūs nākotnē sagaida, jāmēģina pārrunu veidā pārliecināt kolektīvu virzīties vajadzīgā virzienā, citādāk es vienkārši neprotu. Ar skolēniem ir citādāk — tur dažreiz kāds vārds jāpasaka stingrāk. Jo šodien esam tādā situācijā, ka trešās klases skolēns, kurš izdarījis nedarbus, droši skatās acīs un visu noliedz, lai gan mums ir simtprocentīga pārliecība, ka viņš to ir darījis. Uz dažiem tas iedarbojas, ka pakāpies augstāk par viņu un nosaki striktāk. Uz dažiem tas iedarbojas pretēji — sāksi runāt ar viņu it kā no augšas, pretī saņemsi negatīvu reakciju, kādu pat nebūsi gaidījis. Tāpēc ir labi jāpazīst katrs skolēns. Tā kā skola mums ir neliela, tad labi pārzinām katra audzēkņa raksturu un atbilstoši rīkojamies.”

Daudzus gadus Anna ir pagasttiesas locekle, šis darbs saistīts ar skolu, bērnu vecākiem, ģimenēm. Viņasprāt, ar gadiem šajā sfērā problēmas vien samilzušas, jo ekonomiskās grūtības valstī nekavējoties atspoguļojas ģimenēs. Grūtāk kļūst strādāt skolā, pedagogiem ir jāmeklē jaunas darba metodes, lai strādātu ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, kuru kļuvis vairāk. Pieaug hiperaktīvu bērnu skaits, ar viņiem vispār lielas grūtības strādāt. Tas kopumā ļoti atspoguļojas bērnu uzvedībā, sekmēs. Tomēr vaina nav tikai ekonomiskajās grūtībās, hiperaktīvos bērnos, bet arī izglītības sistēmā kopumā.

Skolas direktore uzskata, ja kāds skolēns šodien gribēs nopietni izpildīt visas prasības, tas viņam visticamāk neizdosies, jo mācību programmas ir pārslogotas. Par to daudz runā visos līmeņos, diskutē, bet nekas nemainās. Varbūt tālab, ka daži IZM speciālisti ir tālu no skolas dzīves, tāpēc īsti nepārzina, kas notiek skolā, līdz ar to top tādas programmas? Turklāt Latvijas izglītības sistēmai raksturīgi, ka visu laiku kaut ko pārņemam no citu pieredzes, īsti neizpētot, vai tas mūsu apstākļiem der. Līdz izveidojas situācija, ka īsti vairs nezinām, ko ar to visu darīt. Agrāk varējām konkrēti izmērīt pamatzināšanas, kuras bērniem jāiedod. Tagad arī ir izglītības standarts, bet programma diezgan izplūdusi, ne katrs māk sintezēt visu to, ko viņam dod, bērni pazūd lielajā informācijas jūrā, un rezultāts tāds, kāds tas ir.

Annas skolas gados daudz kas bija pavisam citādi, bet dažas līdzības skolā saglabājušās līdz mūsdienām un laikam ir mūžīgas. Piemēram, kā toreiz, tā arī tagad ir čakli un mazāk čakli skolēni, paklausīgi un nepaklausīgi, atsaucīgi un tādi, kas izvairās no pienākumiem. Priežmales pamatskolas audzēkņiem noteikti būs interesanti uzzināt, ka viņu tagadējā direktore savos skolas gados nebija teicamniece, bet mācījās ļoti centīgi: vienmēr izpildījusi visu uzdoto no A līdz Z. Turklāt viņai bija kārtīgs, kaligrāfisks rokraksts, tādēļ jau vidusskolas gados mūzikas skolotāja lūdza palīgā Annu sarakstīt žurnālus. Sarunbiedre arī atcerējās dažas no tām blēņām, kuras skolēni darīja Andrupenes skolā: “Bija viens brīdis, kad pēc mācībām spēlējām indiāņus, skrējām pa mežu, lecām pāri bedrēm, mājas atnācām netīrām un saplēstām drēbēm. Vecāki, protams, pauda savu neapmierinātību. Stundu laikā gan uzvedāmies kārtīgi, piezīmju par uzvedību nebija, bet pa kādam divniekam gadījās pat čaklajiem. Atceros, vidusskolā bija jāmācās krievu valodas likumi, bet kaut kā sanāca, ka tos neiemācījos, bet skolotājs mani izsauca atbildēt. “Tu, Konošonoka, šodien neiemācījies. Sēdies, divi!” šie vārdi dziļi iespiedās atmiņā, jo tiešām bija liels kauns.”

Šī varbūt pat ir vienīgā reize, kad Annai par kaut ko būtu bijis jākaunas tā, ka paliek atmiņā uz mūžu. Viņa ir ļoti dzīvespriecīga. Lai arī dzīvē bieži gadās sarežģītas situācijas, tās atrisinot, Anna secina, ka viņai palīdz dzīvot tieši šis pozitīvisms it visā. Viņā saglabājies spēks smieties no sirds, reizēm pat nezini, par ko — tas dod enerģiju. Kad kļuvusi par direktori, kolēģus iedzina neizpratnē ar to, ka smaidot sagaidījusi ikvienu pārbaudi. Kā tā — viņu brauc pārbaudīt, bet šī smaida?! Anna pārliecināta, ka smaids atraisa cilvēkus, kas visapkārt. Šīs dotības mantojusi no tēva, kurš bijis dzīvespriecīgs, ar lielu humoru apveltīts mehanizators. Savukārt viņas mamma pensionāre ir bijusī bibliotekāre, varbūt tālab Anna ir lielos draugos ar grāmatu. Bet kālab viņa izvēlējās sūro un atbildīgo skolotājas profesiju?

“Kādas tolaik skaitījās prestižas profesijas — skolotājs, inženieris, ārsts un tamlīdzīgas,” stāsta Anna. “Bērnībā ar draudzeni spēlējām skolu. Parasti katrai gribējās būt skolotājai, tāpēc mums vienmēr radās problēma izlemt, kura konkrētajā dienā būs skolotāja, kura — skolniece. Beigās atradām kompromisu: viņa tagad ir skolotāja Andrupenes pamatskolā, es — Priežmales pamatskolā. Savulaik reizē pabeidzām vidusskolu, es — latviešu plūsmā, viņa — krievu, abas kopā izlēmām doties uz augstskolu, lai iegūtu skolotājas specia-litāti. Abas arī strādājam skolā.”

Anna ir precējusies — vīrs Nikolajs ir saimniecības daļas vadītājs skolā. Ģimenē ir divas meitas — Viktorija un Maija. Viktorija ir Vidzemes augstskolas 1. kursa politoloģijas studente, savukārt Maija mācās Aglonas vidusskolas 11. klasē. Protams, pirms tam abas meitenes mācījās Priežmales pamatskolā, kurā mamma direktore. Šis fakts nedaudz sarežģīja direktorei dzīvi. Viņasprāt, varbūt kādam skolēnam arī šķita, ka direktores meitām ir kādas privilēģijas, bet faktiski tā nebija: “No sirds es esmu pateicīga visiem skolotājiem, ka viņi ne par mata tiesu nepaaugstināja atzīmes manējiem bērniem, zināšanas vērtēja objektīvi, jo pēc tam dzīvē viss tiek nolikts savās vietās. Turklāt mana situācija nav vienīgā — visi skolotāju bērni mācās šajā skolā un visi cenšamies būt maksimāli objektīvi vērtējumā. Laukos citādi nav iespējams. Vienīgi sadzīviskos jautājumos varbūt ir iespējama neliela atšķirība, bet, par laimi, nebija lielu konfliktu, savukārt sīkajos nekad neesmu jaukusies, jo uzskatīju, ka bērni var paši tikt galā. Nav jājaucas, ja vien tas nav nekas nopietns.”

Katras ģimenes lielākais dārgums ir bērni. Tieši tālab vecākiem nereti gribas viņus pasargāt no visām dzīves likstām, uzspiežot savu redzējumu par to, kas atvasēm ir labāk. Annas ģimenē meitas pašas izlēma, kādu ceļu iet. Jaunākā mācās mūzikas skolā un vispār lielu uzmanību pievērš dažādiem mākslas virzieniem, piemēram, nodarbojas ar floristiku. Šī interese, starp citu, nāk no pamatskolas, kurā darbojās spēcīgs floristu pulciņš. Vecākajai meitai skolas gados patika vēsture un ekonomika, bija panākumi olimpiādēs, līdz ar to viņa izskatīja iespējas iegūt radniecīgu profesiju. Vēl svarīgs faktors gan bērnam, gan vecākiem ir: vai būs darbs izvēlētajā profesijā?

Anna: “Kad meita plānoja, ko un kur studēt, pētījām visu informāciju, kādu vien varējām atrast internetā. Nonācām pie secinājuma, ka politoloģija ir visai plaša, turklāt mums ir cerība, ka Latvija neatradīsies mūžīgi pagrimumā, būs arī izaugsmes gadi. Savukārt bērnam būs augstākā profesionālā izglītība, tālāk pati dzīve parādīs, kāds ceļš ejams. Šī augstskola saviem studentiem piedāvā braukt pamācīties arī ārzemēs.”

Lai arī Annas ģimene dzīvo laukos, viņi netur mājsaimniecību. Lopus ģimene netur, jo tad nevarētu pilnvērtīgi veltīt sevi darbam skolā. Taču ir vēl kāds ne mazāk svarīgs iemesls — ģimenei patīk ceļot un citi aktīvas atpūtas veidi. Tā jau ir ģimenes tradīcija — katru gadu kaut kur aizceļot. Visiem kopā, diemžēl, nesanāk. Gan līdzekļi ierobežoti, gan bērnu un vecāku plāni un brīvais laiks ne vienmēr sakrīt. Pabūts ir gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Ungārijā,Čehijā, Austrijā, Norvēģijā, Zviedrijā. Vasarā ģimene iepriekš izstrādā maršrutu un izbrauc pa to dienā divās ar savu automašīnu. Tādā veidā apceļota Kurzeme, Vidzeme un Zemgale.

Vēl Annai ar dzīvesbiedru patīk sportot. Iespēju robežās abi piedalās dažādās sporta aktivitātēs, tostarp pašvaldību sporta spēlēs. Ziemā viņiem tīk slēpot — tas ir abu hobijs. Bērnībā slēpošana faktiski bija pielīdzināma tā laika jaunatnes izklaidēm un ieņēma nozīmīgu lomu abu brīvā laika aizpildīšanā.

“Ar vīru ziemā braucam atpūsties pat uz Sauleskalnu,” turpina Anna. “Meitām interese par slēpošanu gan nav tik liela, varbūt tālab, ka tagadējās ziemas ir sniegiem nabadzīgas. Mūsu skolotāju kolektīvā ir tradīcija ziemā doties pārgājienā uz slēpēm, bet reiz jau nācās atteikties to ievērot sniega trūkuma dēļ.”

Brīvdienās Annai patīk iepriecināt ģimeni ar kādu garšīgu pašdarinātu kulināru izstrādājumu — sacepumu, kūku u. tml. Tiesa, kopš viņa strādā par direktori, galvā vairs nepatur nekādu lieku informāciju, receptes sameklē žurnālos, internetā. Viņa ļoti maz uzmanības velta televīzijai, un, lai gan cenšas darbu mājās neņemt, burtnīcas labot tomēr nākas.

Juris ROGA