Sarkana roze — iedvesmas puķe

Kādu reizi mūsu laikraksts jau stāstīja par Oksanas Jančenko pirmo personālizstādi, kurā skatītāji vērtēja viņas darināto mīksto rotaļlietu kolekciju. Daļa eksponātu izmantota dāvanām, šis tas rotā dzīvokli, kuru jaunā ģimene nopirka patstāvīgi. Starp citu, viņi ir lauku cilvēki un daudzdzīvokļu mājā īstu komfortu nejūt, taču, kā saka, viss vēl priekšā. Divi dēli skolnieki ir nopietna vecāku atbildība, un vispārsteidzošākais ir tas, ka ģimenes labklājību nodrošina tēvs vienā personā. Tas, kāda pašlaik peļņa mežā, katram zināms, taču strādīgo Ivanu saimnieks augstu vērtē, tāpēc Jančenko ģimene, kur ir tikai viens pelnītājs, iztiek bez citu cilvēku palīdzības. Viņiem ir savs automobilis “VW-Passat”, un kā lai iztiek bez braucamrīka, ja saimnieks ir kaislīgs makšķernieks, kurš dodas ne tikai uz mūsu rajona ezeriem, bet arī uz Rēzeknes rajonu. Bija pāris reižu, kad interesantas copes dēļ viņš aizbrauca pat uz Baltkrieviju. Abi vecāki ir ļoti aktīvi cilvēki.

Tieši kaimiņvalstī Oksana kādreiz noskatīja pērlītes, bet efektīgus darinājumus, kur izmantots šis materiāls, viņa vairākkārt noskatīja Internetā. Daudzkrāsu pērlītes no prosas grauda līdz zirņa lielumam guvušas ļoti plašu izplatību. Vieni iemanījušies izšūt ar pērlītēm, citi izmanto spilgtas stikla pērlītes ar caurumiņiem apģērbu rotāšanai, bet Oksana izvēlējās trešo ceļu. Pirmo sižetu — Japānas pundurkociņu — viņa izdrukāja no Interneta un ķērās pie darba. Diegiem, kā arī nesošajam materiālam viņa pielietoja dažāda diametra vara stiepli. Metāla diegi izrādījās ļoti pakļāvīgi darbā, tā ka pirmais darinājums neprasīja lielu radošu darbu un iedvesmoja meistari: šķita, ka viņa atrada to, ko meklēja! Bet te vēl māsa Svetlana, kura dzīvo Baltkrievijā, iejutās veiksmīgas piegādātājas lomā, tā ka Oksanas arsenālā pakāpeniski sāka krāties dažāda lieluma un plaša krāsu spektra pērlītes. Ar laiku viņa izraudzījās krāsas: ķirškrāsu, balto, zaļo un salātu krāsu.

Negaidot noskaidrojās, ka mūsu pusē ar reto rokdarbu veidu nodarbojas ar māksliniecisko gaumi apveltīti cilvēkiem, kuriem turklāt jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem. Dzeltenas akācijas izšūšana ievilkās laika ziņā. Vēlāk Oksana saprata, ka kuplam krūmam jāizšuj simtiem lapiņu, bet stundā izdevās izšūt ne vairāk par piecām. Tā ka gandarījums prasa daudz laika, kura nav žēl radošam procesam. Otrais veiksmīgais rokdarbs bija hiacinte.

Stāsta Oksana: “Pati nepamanīju, cik viegli no koku tēmas pārgāju uz puķēm. Iepatikās hiacinte, vēl vairāk — sarkanā roze, bet vakar pabeidzu darbu pie bērziņa. Pagaidām ņemu sižetu no specializētām grāmatām, kuras “šķirstu” datora monitorā, taču vajadzētu izdomāt kaut ko savu. Svarīgs kas cits: es visbeidzot noskaidroju savu hobiju. Esmu pārliecināta, ka pērlīšu izšūšana ir nodarbe uz ilgu laiku. Efektīgi darinājumi, vai nav tiesa? Kad būs kādi desmit, noteikti izlikšu vispārējai apskatei. Maz ir pašai izdarīt jaunu atklājumu dzīvē, gribas dalīt radošuma prieku ar citiem. Jūs jautāsiet, par ko es sapņoju? Sāpīgi apzināties, ka dzīve laukos apsīkst. Tikai ļoti nedaudziem ir izdevies atrast laimi svešumā. Jādzīvo dzimtajās vietās un pret visu jāizturas radoši.

Esmu dzimusi Piedrujā, bet apprecēties laimējās ar puisi no Svariņiem. Mūsu ciematā nav garlaicīgi, līdz Jaunajam gadam tiks pabeigts tautas nama kapitālremonts. Vai tas nav prieks? Laime mūsu izpratnē ir prasme samierināties ar to, kas ir. Skatuve sen padarīja mūs ar Ivanu par laimīgiem cilvēkiem, tagad, lūk, gandarījumu sagādā pērlītes manās rokās. Ja mājās valda pārticība, dvēselē mājo prieks, tad arī krīze nebiedē.” No sevis piebildīšu: dzīvesbiedri Jančenko ir gaiši cilvēki. Vairākkārt esmu redzējis, kā viņi gavilēja uz Krāslavas un Dagdas, Indras un Izvaltas skatuves un arī citās vietās, kurp pastāvīgi tiek aicināts ansamblis “Večerinka”.

Aleksejs GONČAROVS