Arī laukos piedāvā kvalitatīvu izglītību

Miglainā nākotne

Sarunā ar žurnālistu pamatskolas direktore Vita Pitrāne neslēpj savas bažas: “Raugoties nākotnē, lielākā sāpe ir faktā, ka 12 vietējie skolotāji, visi ar izglītību, gudri un talantīgi, starp kuriem nav staigātāju, kuriem šī skola ir pirmā un vienīgā darbavieta, var palikt bez darba. Plus apkalpojošais personāls — kādi 10 cilvēki. Mēs gan ceram, ka lauku skolām ļaus strādāt arī turpmāk, tas tikai iepriecinātu lauciniekus, ja bērns varētu iegūt pamatizglītību tuvāk mājām. Ja runājam par skolu reformu, tad, slēdzot kādu skolu pilsētā, nekāds lielais caurums tajā vidē parasti nerodas, bet laukos tā ir liela traģēdija, jo pazūd viss. Mums skola ir tā vieta, kur kūsā dzīve. Šurp nāk vecāki, pārrunā problēmas, meklē risinājumus, šeit notiek dažādas sporta aktivitātes. Izmantojot projekta līdzekļus un savu līdzfinansējumu, par 5000 latu papildinājām sporta inventāru, tostarp iegādājāmies arī specifisku inventāru, jo mums ir pieredzējusi sporta skolotāja, kas spēj to apsaimniekot un likt lietā — Snežana Petroviča ir bijusī Latvijas čempione slēpošanā. Šodien skolēniem sportā izvirza augstas prasības, sporta zāli izmanto arī pieaugušie.

Par pusdienām mūsu skolā jāmaksā 25 santīmus dienā, kas ir ļoti lēti, salīdzinot ar pilsētu. Ja vecākiem ir smagi materiālie apstākļi, viņi raksta iesniegumu par brīvpusdienu piešķiršanu bērnam. Neatceros gadījumu, kad kādam būtu atteikts, par to gan jāiet un jāpastrādā sabiedriskajos darbos. Nekad nevienam bērnam vecāki nav pirkuši mācību grāmatas. Daudzās skolās augustā sākas runas par to, ka jāpērk tādas un tādas grāmatas, bet es uzskatu, ka tā ir tikai konkrētas izglītības iestādes vadības neizdarība. Katru gadu nav jāpērk jaunas grāmatas, pietiek, ka jauno grāmatu iegādājas skolotājs, lai viņš redz, kas ir mainījies, bet pārējo var saplānot tā, lai bērniem un vecākiem nav lieki jātērējas. Varbūt vidusskolās ir sava specifika, bet pamatskolā to var izdarīt.”

Nekur nav labāk, kā mājās

Skolēni, kuri savulaik mainījuši dzīvesvietu un līdz ar to arī mācību iestādi, atbraucot uz savu bijušo skolu, apstiprina, ka nekur nav jutušies labāk kā Aulejā. Starp citu, visi pamatskolas bērni piedalās pašdarbībā, viņu izvēlei piedāvāti vairāki pulciņi: deju pulciņš, skolēnu vokāli instrumentālais ansamblis, kokapstrādes pulciņš, teātris, lietišķās mākslas pulciņš un folkloras grupa. Dejotprasmi apgūst pilnīgi visi skolas audzēkņi. Interesi par mūziku uztur mūzikas skolotājs, kurš bērnus sēdina pie mūzikas instrumentiem jau pirmajā klasē. Viņš arī ir amatu mācības skolotājs, kurš labi prot kokapstrādi. Līdz ar to kokapstrādes pulciņam ir labi panākumi arī rajonā. Lietišķās mākslas pulciņā bērni darbojas ar dažādiem dabas materiāliem, taisa visu ko: glezniņas, suvenīrus, apsveikumus, dekorācijas, dāvanas mammām un tētiem. Skola nepērk apsveikuma kartītes, bet visiem sūta skolēnu rokām darinātos apsveikumus, kuros jūtams bērnu roku siltums un sirsnīgums. Teātra pulciņu vada latviešu valodas un literatūras skolotāja Lolita Dzalbe, kuras audzēkņi izcīna godalgotas vietas rajona un novada olimpiādēs latviešu valodā. Viņa acīmredzot ir arī talantīga organizatore un režisore, jo spējusi iesaistīt teātrī bērnus, kuri varbūt ne tik labi mācās un uzvedas, bet, darbojoties viņas vadībā, atraisās, atklājas un parāda sevi pavisam citā gaismā. Skolotāja spēj salikt kopā un ļaut strādāt pat krasi atšķirīgu vecumu bērnus — devītās un pirmās klases skolēnus.

Aulejas skolā darbojas arī fakultatīvi: matemātikas, latviešu valodas un informātikas. To nepieciešamību pirmām kārtām nosaka fakts, ka ir apvienotās klases, turklāt fakultatīvi palīdz bērniem padziļināti apgūt mācību priekšmetu.

Pašvaldības loma

Pamatskolā izveidota skolēnu pašpārvalde, kurā audzēkņi var izpaust sevi. Bet gadu no gada pierādīts, ka tāda īsti šajā skolā nav vajadzīga, jo ikviens skolēns var jebkura brīdī savas domas izteikt skolotājam, administrācijai. Direktore apgalvo, nav tā, ka šeit viņiem vajag organizāciju, kura aizstāvētu skolēnus. Viņi pat var brīvi nokļūt pie pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Aivara Umbraško vai uzaicināt viņu ciemos uz plašāku sarunu skolā. Priekšsēdētājs pat bez īpaša uzaicinājuma gandrīz katru rītu apmeklē skolu, apjautājas pedagogiem par viņu un skolēnu vajadzībām. Aivars šeit vispār ir ļoti gaidīts cilvēks un bauda lielu cieņu.

V. Pitrāne: “Viņš nekad mums nav pateicis “nē”. Mēs pamatojam savas vajadzības, no zila gaisa neko negrābjam. Savstarpējā uzticība ir tādā līmenī, ka reizēm pajokojam: ja sacīsim, ka mums vajag kvalifikācijas celšanas kursus vai atpūtas braucienu uz Āfriku, viņš laikam piekritīs, jo tāpat vien mēs jau neprasītu. Savstarpējo uzticību vairo arī tas, ka mūsu pašvaldības vadītājs ir skolas dzīvi labi zinošs cilvēks, kurš nekad nepaiet garām, ienāk, iztaujā, apskatās. Viņa paša divi bērni apmeklē šo skolu.” Kvalitāti nodrošina

V. Pitrāne ir ne tikai skolas direktore, bet arī ekspertu komisijas vadītāja un piedalās lauku skolu akreditācijas procesā. Viņas vēlme ir satikt rajona kādā lauku skolā Izglītības un zinātnes ministri, lai parādītu, cik vienreizējas ir lauku skolas, cik labi tajās jūtas bērni, cik aktīvi skolas dzīvē iesaistās paši vecāki, cik liels mīļums un kāda aura piemīt lauku skolai. Tās ir neaprakstāmas lietas, tās jāredz un jāizjūt.

Aulejas pamatskolā bērni faktiski nekavē skolu, jo kontrole liela un viņiem nav iespēju klaiņot. Direktore parunā ar katru bērnu. Ja kurš nav skolā, pedagogi visai drīz noskaidro, kur viņš īsti ir. Pat aizbrauc pie viņa uz mājām, perfekti pārzina mājas apstākļus. Te nevar nepamanīt, ja kāda nav skolā. Arī skolēni jūt, ka par viņiem interesējas un rūpējas. Ja viņi vēlas diskotēku, tad ir diskotēka. Komplekss darbs palīdz nodrošināt labu mācību kvalitāti, lai gan materiālā bāze nelielā lauku skolā atpaliek no pilsētu izglītības iestāžu iespējām. Direktore pat uzsver, ka vienā daļā lauku skolu izglītības kvalitāte ir pat augstāka nekā pilsētas lielajās skolās. Tiesa, šodien vairs neviens nezina, kas valstī tuvākajos gados ņems virsroku: nauda vai izglītības kvalitāte? Slēgt ir vieglāk nekā saglabāt.

V. Pitrāne: “Pirms pāris gadiem viens mūsu skolēns aizgāja uz Daugavpils Valsts ģimnāziju. Viņš šeit bija spēcīgs mācībās, arī jaunajā vietā ļoti labi mācās, ka pat skolas direktore bija pārsteigta — kur tik gudrs bērns lauku skolā! Krāslavas Valsts ģimnāzijā skolēniem vajadzīgs adap-tācijas posms, bet pēc tam viss atgriežas savās sliedēs. Piemēram, tam, kurš šeit matemātikā pelnīja deviņas balles, ģimnāzijā atzīmes nav zemā-kas, ir pat desmit balles. Protams, ka vājākie arī citur mokās, bet arī viņi cenšas gūt panākumus. Tieši viņu liktenis uztrauc visvairāk, stiprais jau dzīvē nepazudīs. Mums bija divi bērni, kuriem vasarā bija jāpilda papildus mācību pasākumi, jo mēs visus, arī tos, kam galvā nav no Dieva dots tik daudz, kā spējīgākajiem, paceļam līdz tam līmenim, ka viņš vismaz var pabeigt skolu. Šaubos, vai lielā skolā par viņiem tā rūpēsies?”

Pēcvārda vietā

Jau rakstījām, ka šovasar Aulejas pamatskolas skolēniem bija iespēja iepazīties ar vienaudžiem no Amerikas Savienotajām Valstīm, kuri projekta “Sveika, Latvija” ietvaros apmeklēja Latviju: 20. jūnijā uz Auleju atbrauca projekta koordinatore Amerikā Andra Zommere, trīs skolotāji un 24 jaunieši. Viņi ir latvieši, kas dzīvo ārzemēs — pamatā ASV, arī Kanādā un Austrālijā. Toreiz viesi apmeklēja Aulejas pamatskolu, viesojās pie keramiķa Ilmāra Veceļa, pabija arī Aulejas baznīcā, bet dienas lielāko daļu pavadīja viesu mājā “Lejasmalas”, kur mūsu skolēni atbraucējiem mācīja, kā jāsvin Jāņi.

Savukārt 27. jūnijā aulejieši devās uz Rīgu, lai atkal tiktos ar ārzemju latviešiem, apmeklētu Saeimu, ASV vēstnieka rezidenci, kur bija tikšanās ar ASV vēstnieku Latvijā. Zīmīgi, ka neviens no 100 Saeimas deputātiem neuzskatīja par vajadzīgu satikt mūsu skolēnus. Kur jaunajai paaudzei mācīties attieksmi un patriotismu? Izrādās, pie amerikāņiem! Apbrīnas vērtu cieņu vēstnieks izrādīja saviem pilsoņiem — bērniem. Šķietami sīka nianse, kas aulejiešiem dziļi iespiedusies atmiņā. Kālab brīnāmies, ka Latvijas lauki un pat pilsētas kļūst tukšākas, ka latvieši Īrijā arī bezdarba draudu priekšā nevēlas kravāt mantas un atgriezties dzimtenē?

Juris ROGA