Krāslava — skats pagātnē

Krasti, krasti... Tā ir mūsu mīļā Krāslava. Vecpilsētas līkumotās ieliņas stiepjas līdz upes ielejai un beidzas pie gleznainajiem Daugavas krastiem, kuras ūdens spogulī noraugās aizupes sils. Izstiepušos ieplaku pilsētas robežās šķērso arī divas upītes: Jāņupīte un Florupīte. Pirmajai ļoti paveicies ģeogrāfijas ziņā — tā atrodas pašā pilsētas centrā. Jāņupītes ūdeņi daudzus gadus darbināja divu dzirnavu turbīnas. Lielās dzirnavas piederēja Aparniekam un pieplaka pilsētas centram, saglabājušās mazo Rubuļa dzirnavu akmens būves Raiņa ielā.

Daudzi vecie iedzīvotāji labi atceras to laiku, kad lielo dzirnavu augstais dambis padarīja Jāņupīti ūdeņiem bagātu, bet kaimiņos esošais dīķis ar dzeltenām ūdensrozēm padarīja pilsētu īpaši pievilcīgu, uzsverot tās provinciālumu. Tilts virs dzirnavu aizsprosta vilināja māksliniekus. No tā pavērās gleznains skats uz pussalu, kur atradās vienkārša, taču arhitektūras ziņā skaista Repinsku, vēlāk Markovsku mājiņa. Unikāls stūrītis bija patriarhālās Krāslavas savdabīgā vizītkarte. Kas tur ko teikt, prata gan mūsu senči vērtēt dabas skaistumu! Padomju vara, kura steidzās ar gaišās nākotnes celtniecību, Jāņupītes labajā krastā uzbūvēja pēc vietējām mērauklām milzīgu universālveikala ēku, kurai tā arī nebija lemts kļūt par pilsētas rotu. Primitīva arhitektūra, drūmi un pelēcīgi rupju sienu toņi. Steidzoties nodot jaunceltni līdz svarīgam vēsturiskam notikumam, pasūtītāji un darbuzņēmēji acīmredzot aizmirsa par attīrīšanas iekārtām. Un tad pavisam citi aromāti sāka plūst pār pilsētas centru. Ekoloģisko kļūdu sociālisma cēlāji izlaboja ar visvienkāršāko paņēmienu: viņi izjauca dzirnavu aizsprostu. Tā nu Latvijas galvenajai upei un arī Baltijas jūrai bija jāpieņem Krāslavas “dāvana”!

Kopš tā laika ūdeņiem bagātā Jāņupīte pārvērtās par smirdīgu strautu, un no lielā dīķa palika atmiņas vien — tikai piegulošās Dīķu ielas nosaukums. No nepateicīgiem cilvēkiem tika arī Florupītei, tās gultnes daļa izrādījās betona skavās zem zemes.

Krāslavas ūdeņu bagātību papildināja ezeri: Zirgezers, Persteņs un Mandeļezers. Un ne tikai tie: arī ezeriem, kas atrodas aiz dzelzceļa līnijas (Volksns un Ašars), bija īpaša loma pirmskara Krāslavas dzīvē. Arī vecajā parkā atradās savs ūdens spogulis: mākslīgais dīķis tolaik bija tīrs un sa-kopts. Tāpat kā grāfu parks, kuru kārtībā uzturēja ģimnāzijas audzēkņi.

Trešā upīte, Soļanka, atradās aiz pilsētas, taču arī šis jaukais stūrītis cieši saistīts ar Krāslavas vēsturi. Edmunds Gekišs atceras, ka arī uz šīs akmeņainās upītes trīsdesmitajos gados darbojās Siliņa dzirnavas, bet blakus skatienu priecēja dīķis, kurp nāca Krāslavas makšķernieki. Garas pajūgu rindas gaidīja savu kārtu uz dzirnavām, bet braucēji ieturēja pusdienas pašā krastā. Devīgie zemnieki neskopojās un meta maizes drupačas ūdeni, pulcinot zivju barus, ka pat virmoja ūdens.

... Milzīgie pali 1931. gadā dod mums pilnas tiesības salīdzināt Krāslavu ar Venēciju. Tieši kopš tā baismīgā laika iesakņojies ticējums: ja Daugavā ledus iešana sākas vēlāk par 30. martu, gaidi lielu nelaimi. Stāsti par tiem traģiskajiem notikumiem tiek nodoti ne tikai no mutes mutē — ir saglabājušās fotogrāfijas ar pārplūdušām pilsētas ielām. Cilvēki bija spiesti glābties pat uz māju jumtiem... Visvairāk cieta ielas, kas atrodas Daugavas krastā un zemākajās vietās. Pie dažām Kaplavas ielas māju sienām līdz pat mūsu dienām saglabājušās 1931. gada ūdens palu līmeņa atzīmes — virs logu ailēm. Var iedomāties, kādu postu piedzīvoja krāslavieši, kurus bija pārsteigusi dabas stihija.

Taču, kā saka, no kļūdām mācās. Nākamie lielie plūdi notika tieši pēc ceturtdaļgadsimta. Rūgtās pieredzes mācīti, 1956. gada pavasarī krāslavieši jau laikus sakravāja sīkākas mantas un pārnesa uz bēniņiem, bet drēbju skapjus un citas lielas mēbeles istabās novietoja uz augstiem paliktņiem. Tā rīkojās ne tikai Daugavas krasta iedzīvotāji, bet arī tie, kuri dzīvoja Pagrabu, Studentu, Dīķu ielā. Tad darbojās pagaidu laivu pārceltuve pie Florupītes, tilts pāri tai tika pārpludināts otro reizi. Tā ka Rīgas iela bija pārvērtusies par Venēcijas kanālu. Pats par sevi saprotams, ka pilsētiņa, ezeru un upju zilo ūdeņu ieskauta, neiztika bez laivām un citiem peldlīdzekļiem. Priedaine, pilsētas kreisā krasta daļa, tolaik tika dēvēta par Pristaņ. Visbiežāk tādu nosaukumu upes kreisajam krastam deva prāmis, kas daudzus gadus desmitus kalpoja par drošu pārceltuvi palu laikā. Bez šaubām, arī tagad vēl dzīvi stipri vīri no prāmnieku dinastijas. Prāmja uzbūve bija ļoti vienkārša. Pāri upei bija pārvilkta tērauda trose, tā stiepās caur prāmja veltņiem — divām sapārotām liellaivām ar segumu. Pieci, seši vīri ar speciā-lām koka vālēm satvēra trosi, tādā veidā pārvelkot prāmi no viena krasta uz otru. Pirmskara ga-dos upes transports varēja izvietot desmit pajūgu, vēlāk savos nožogotajos bortos uzņēma auto-mašīnas, traktorus. Tāds bija nerakstīts likums: brīvprātīgie vienmēr palīdzēja prāmniekiem viņu smagajā darbā. Mehāniskais vilcējspēks — dīzeļdzinējs — nāca palīgā cilvēkiem kaut kur septiņdesmitajos gados.

Vēl pa upi peldēja liellaivas uz Veco Balticu aiz Krāslavas, kur strādāja ķieģeļu rūpnīca. Liellaivu pārvietošanai augšup pa Daugavu cilvēki ņēma palīgā zirgus. Edmunds Gekišs atceras arī laivu vilcējus, kuri bīstamākajos sēkļos paši ķērās pie siksnām. Krāslavas sarkanajiem ķieģeļiem bija liela slava: kvalitatīvs būvmateriāls bija pieprasīts gan pilsētā, gan arī laukos.

Upes ieloku aiz Zaboras mūsu senči bija nosaukuši par Krasnaju Luku, bet pašlaik krāslavieši to dēvē par Ozoliem. Tad, lūk, aiz tās dižozolu birzs pie pašas Daugavas atrodas milzīga krauja, kas atsedz balto un zilo mālu kārtu. Šie derīgie izrakteņi arī kalpoja cilvēkiem: liellaivas pastāvīgi veda Krāslavas mālus uz Daugavpili gan celtniecības, gan podu darināšanas vajadzībām. Vietējie iedzīvotāji visgrūtākajos laikos izmantoja treknos mālus... ziepju vārīšanai.

Tagad, godājamie lasītāji, paskatieties uz 10 latu naudaszīmi. Vai pazināt ainavu — tā ir Krasnaja Luka vai “Daugavas loki” pie Krāslavas! Tagad padomājiet, cik skaistā vietā mums ir laimējies dzīvot.

Edmunda GEKIŠA atmiņas pierakstīja Aleksejs GONČAROVS.