Dzimtajā krastā

... Ar zelta jubilāriem agrāk es nebiju pazīstams, taču ļoti sirsnīgas attiecības izveidojās jau ar pirmajiem iepazīšanās mirkļiem. Pusgadsimta kopā, mīlestībā un saskaņā — tāda laime lemta nebūt ne visiem. Arī gadi nav izdzēsuši jaunības dzirksti svinību gaviļnieku Marijas un Jāzepa acīs. Pagalmā iebrauca aizvien jaunas un jaunas mašīnas, mājā kļuva šauri no ciemiņiem, bet svētku galdi bija klāti divās istabās. Šajā prieka stundā dzīvesbiedriem Koļedām pienākumi bija sadalīti: Jāzeps sagaidīja ciemiņus, bet Marija atbildēja uz maniem jautājumiem, pēc tam viņus ciešā lokā apņēma viesi ar ziedu pušķiem rokās.

Pēkšņi noskaidrojās, ka Marija bija pazīstamā dzejnieka Valda Granta-Krāslavieša pirmās sievas māsa, un tieši Skukos ciemiņš no Amerikas tikās ar dēlu Voldemāru, kurš patlaban dzīvo Maskavā. Bet jaunā Marija pirms pusgadsimta devās meklēt laimi uz Rīgu, kur nejauši satikās ar Robežnieku puisi Jāzepu. Marija atceras: “Astotajā dienā pēc mūsu satikšanās Jāzeps lūdza manu roku. Es piekritu, un viņš nevis veda, bet gan nesa mani uz kinoteātri — mums bija nopirktas biļetes. Nedz es, nedz viņš neatceramies, kādu toreiz rādīja filmu — Jāzeps visu laiku skūpstīja man rokas. Mēs bijām skaists pāris.”

Kāpēc “bijām”? Zelta jubilāri arī tagad nav zaudējuši savu pievilcību, bet viņu galvenā bagātība ir draugi, kuri ir kopā ar viņiem visas dzīves garumā. Krāšņas jubilejas svinības saviem dārgajiem vecākiem sagatavoja dēls Jurijs ar dzīvesbiedri Tatjanu, kā arī mazdēli Eduards un Vadims. Viņiem liktenis lēmis tagad dzīvot tālajā Īrijā, tikai tā nav viņu vaina. Kļuvusi par rīdzinieti, bijusī krāslaviete Marija sākumā strādāja Latvijas radio, daudzus gadus vadīja mašīnrakstīšanas biroju lielajā autoelektroaparātu rūpnīcā. Pabeidzis Ļeņingradas jūrskolu, viņas dzīvesbiedrs bezmaz četrus gadu desmitus brauca jūrā par vecāko meistaru — sākumā uz lielā saldēšanas zvejas tralera, vēlāk uz mācību kuģa “Eholot”. Dzīvoja pārticībā, uzcēla greznu vasarnīcu Saulkrastos. Vagojot jūras un okeānus, Jāzepam nācās skatīt daudz krastu, taču viņa acu priekšā vienmēr stāvēja tikai viens krasts — pie Mazā Gusena, kur atradās tēva māja un kur pagāja viņa bērnība. Viņam bija sapnis atjaunot dzimto viensētu, diemžēl Slepuru ciemā deviņdesmito gadu sākumā vairs nebija palicis nevienas mājas. Pārdevuši visu iedzīvi galvaspilsētā, dzīvesbiedri Koļedas nopirka Skukos divas Līvānu mājas — sev un dēla ģimenei. Drīz vien Koļedu jaunākā paaudze darba meklējumos devās uz Krāslavu, taču arī tur neklājās labāk. Tā pirms četriem gadiem Jurijs aizbrauca uz Īriju. Tur laimējās atrast šofera darbu firmā, kur viņu ļoti augstu vērtē saimnieks. Labi atalgojamu darbu atrada gan dzīvesbiedre Tatjana, gan abi dēli. Šī krietnā ģimene pagaidām nejūt globālo krīzi, tāpēc arī turpmāk nolēmusi dzīvot tur, kur godīgs darbs tiek pienācīgi atalgots.

Galdi bija klāti kā lepnās viesībās: laši, ikri, cepti nēģi, nerunājot jau par gaļas ēdienu un salātu lielu sortimentu. Virtuvē jau cēla no plīts karsto ēdienu: lauku desiņas, kuras meistarīgi sagatavoja Skuku labākās pavāres. Ļoti centās kāzu vadītāja Jadviga no Krāslavas, kura bērnībā draudzējās ar Mariju. Bet muzikanti Genādijs un Jevģēnijs ir Jāzepa paziņas. Glāzēs putoja dzirkstošais šampanietis un jau pēc pirmā tosta izskanēja draudzīgais “rūgts!” Tieši tāpat kā pirms pusgadsimta.

Vēl viena zelta “jaunlaulāto” portreta raksturīga iezīme: viņi, jautri, sabiedriski cilvēki, savā ilgajā mūžā deviņas reizes bijuši par vedējiem kāzās. Lūk, arī pie svētku galda man parādīja ciemiņus no Rīgas — Ludmilu un Jāzepu Marheļus, kuriem tālajā 1975. gadā ilgu un laimīgu dzīvi novēlēja vedēji Koļedas.

Ne jau pirmo reizi es stāstu par cilvēkiem, kurus jaunības gados trokšņainā galvaspilsēta ievilināja savās akmens sienās. Paiet gadi, un, sasnieguši cienījamu vecumu, lauku ļaudis sāk just diskomfortu un ilgojas pēc vienmuļas un klusas lauku dzīves. Lūk, arī Jāzeps Koļeda uz atvadām atzinās man, ka dzimtajā krastā esot brīvāk elpot un te jūtas drošāk starp labiem cilvēkiem.

Aleksejs GONČAROVS