Es un mana valsts...

Latvija ir valsts ar bagātu vēsturi. Šajā valstī savulaik ir saimniekojuši gan vācieši, gan zviedri, gan krievi. Tas manai tautai nesa gan labumu, gan ļaunumu. Kaut gan grūti iedomāties, kādu labumu var dod iebrucēji, tomēr kripatiņu labuma manā valstī saskatu reformācijas laikā. Toreiz vācu protestantu ietekmē Rīga kļūst par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kurā kopš 1522.gada izplatās vācu protestantisma virziens — Mārtiņa Lutera mācība. Luterānisms stimulēja latviešu rakstības izveidošanos, jo radās nepieciešamība pēc reliģiska satura tekstiem. Ļaunuma mana tauta ir izjutusi ļoti daudz. Miers Latvijas zemei nekad nav bijis ilgstošs, jo, atrazdamies starp lielvalstīm, kas cīnījās par kundzību Baltijā, mana Dzimtene bieži kļūst par karalauku. Kā piemērs tam ir Ziemeļu karš, kurš ilgst no 1700.gada līdz 1721.gadam. Kara postam seko bads, slimības. Piemēram, 1709.gada mēra epidēmijas laikā nomirst gandrīz puse Vidzemes iedzīvotāju.

Dzīve rit uz priekšu un papildina tautas vēsturi. Latviju man gribas salīdzināt ar sevi, jo mana Dzimtene attīstās tāpat kā es. Tā kļūst vecāka, piedzīvo dažādus svarīgus notikumus, kļūst bagāta ar strādīgiem, interesantiem, radošiem, pašpārliecinātiem cilvēkiem. Arī starp maniem senčiem dzīvoja šie ļaudis. Tādi bija jaunlatviešu kustības pārstāvji, kuriem rūpēja savas tautas izglītošana, atbrīvošana no nacionālās un sociālās apspiestības. Kā ievērojamākie jaunlatvieši minami: tautsaimnieks K.Valdemārs, dainu apkopotājs un literāts K. Barons, literāts J. Alunāns, Valkas skolotāju semināra vadītājs J. Cimze u. c. Arī mūs-dienās ir cilvēki, kas cenšas Latvijas vēsturi papildināt ar tai tik pietrūkstošo labumu. Tie ir gan kultūras darbinieki, gan virsnieki, gan politiķi, gan vienkārši darba cilvēki.

Nozīmīga jebkuras tautas kultūras sastāvdaļa ir vēstures un kultūras pieminekļi, jo tie liecina par lautas ieguldījumu kultūras attīstībā. Latvija ir bagāta ar skaistām vēsturiskām vietām, kuras katru gadu apciemo tūkstošiem cilvēku. Kā piemēru minēšu man visskaistāko, vismīļāko vietu Latvijā — Dagdu. Te, manuprāt, nav tādas vietas, kurai nebūtu sava īpatnējā skaistuma, un teikas, kura neizraisītu kādu pārdzīvojumu. Dagdā, protams, ir daudz vēsturisku vietu, par kurām gribētos pastāstīt, tomēr pieminēšu tikai dažas, tās, kuras man šķiet nozīmīgākas.

Īsts arhitektūras brīnums, kurš nes sevī daļu no Dagdas vēstures, ir Romas katoļu dievnams. Dagdas pilskalna apmeklēšana, kas ir republikas nozīmes arheoloģijas piemineklis, maniem draugiem no pārējiem Latvijas novadiem sagādā daudz patīkamu emocionālo pārdzīvojumu.

Daudzas Dagdas ģimenes savulaik ir pārdzīvojušas komunistiskā terora laiku. 1949. gadā notika Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšana uz Sibīriju. Atgriezties Dzimtenē palaimējās ne visiem represētajiem, jo daudzi gāja bojā izsūtījumu zemē. Tur gāja bojā arī mans vecvectēvs, kurš, manuprāt, bija īsts savas Dzimtenes patriots. Šī iemesla dēļ tēlnieces A.Veinbahas skulptūra “Sērojošā māte”, veltīta komunistiskā terora upuru piemiņai, man ir īpaši tuva. Mēs bieži piemirstam, cik sena ir Latvijas zeme, cik sena ir manas Dzimtenes kultūra, valoda, tradīcijas, tomēr tieši mēs esam tie, kuriem ir un būs jārūpējas par savas kultūras godā turēšanu. Ikvienam no mums ir jāpalīdz Latvijas valstij būt stiprai.

Liāna ODIŅECA Dagdas vidusskolas 8.b klase