Krāslava: skats pagātnē

Viss tiek iepazīts salīdzinot. Nepazīdami pirmskara tirgus Krāslavu, padomju cilvēki strādnieku un zemnieku valsts pusgadsimta celtniecības periodā iztika ar desmit veikaliem uz visu pilsētu, kurā iedzīvotāju skaits sasniedza 12000 cilvēku. Tāpat kā visa darba tauta, krāslavieši samierinājās ar garām rindām, kurās stāvētāji čukstus stāstīja cits citam anekdotes par Hruščovu, Brežņevu, Gorbačovu. Staļina laikos par šādu vaļību draudētu desmit gadi izsūtījumā lēģeros — sociālisms tika celts uz politieslodzīto kauliem, bet par apcietināšanas cēloņiem varēja kļūt ciltskoks, rugainē uzlasītas vārpas vai nepiesardzīgi pateikts vārds. Pārbūves finišā pret taloniem pārdeva ne tikai degvīnu. Televizors, ledusskapis, šujmašīna — viss pārvērtās par deficītu, bet par automobili nenākas pat runāt. Tas pats bija arī ar pārtikas produktiem, kad zaļos zirnīšus un majonēzi svētku galdam izsniedza stingri noteiktā kārtībā. Tiesa, partijas elitei pastāvēja slēgta apgādes sistēma ar pārtikas un rūpniecības precēm. Lūk, kāpēc PSKP rindas nemitīgi auga. Par aizejošā laikmeta simbolu kļuva laimīgs pircējs ar tualetes papīra ruļļu krellēm ap kaklu — laimējās gan cilvēkam!

Veco cilvēku stāstījumi par to, ka pirms kara Krāslavā bija simtiem tirdzniecības punktu, bet to plauktos bija viss, ko vien sirds kāroja, likās neticami. Gatavojot atmiņu fragmentus, mēs, autori, centāmies izmantot dokumentālas ziņas. Lūk, arī Edmunds Gekišs sadabūja visai interesantus skaitļus, kas nav pretrunā viņa agrajām atmiņām. Saskaņā ar statistiku 1936. gadā Krāslavā dzīvoja 5000 cilvēku un bija 372 tirdzniecības punkti! Iespaidīgi? Mazpilsētai Daugavas ielokā bija nepieciešamā dzīves nodrošināšanas sistēma. Strādāja nelieli uzņēmumi, amatnieku darbnīcas. Uz pilsētu pastāvīgi brauca tirgotāji un citi lietišķi cilvēki, tāpēc Dīķu ielā darbojās Pasternaka viesnīca. Četras tējnīcas, tikpat daudz traktieru, no kuriem divi ar laiku pārtapa par restorāniem, kas piederēja Čužānam un Lendiņam. Tur plašākas telpas, labas mēbeles, balti galdauti... Latviešu biedrības ēkā strādāja kafejnīca. Bija pat divi fotoateljē. Vislielākais veikals atradās pilsētas centrā un piederēja Butinam. Kā tik tur nebija! Bija bagāts rūpniecības preču sortiments un darbojās vēl pasūtījumu sistēma. Gribat nopirkt šujmašīnu “Zinger” — lūdzu, auto — krājiet vai ņemiet kredītā latus, ko arī darīja uzņēmīgi krāslavieši. Butina tirdzniecības centrs, kas atradās aptiekas sētas pusē, nodega 1941. gadā...

Koloniālpreču veikali, mēbeļu tirdzniecība, bet vēl bija specializēti apģērbu, apavu komercveikali, kur līdztekus vietējo amatnieku darinājumiem tika piedāvātas fabrikas ražojuma preces. Bija arī komisijas preču veikals.

Strādāja desmitiem maiznīcu, gaļas skārņi... Svaigi cepto smalkmaizīšu un kūpinājumu neaizmirstamie aromāti! Pilsētā bija vairāk nekā desmit ceptuvju, un Krāslavas smalkmaizītes, barankas un rupja maluma rudzu maize bija ne mazāk izslavēta kā gurķi. Vietējos veikalos bija ierīkoti ledus pagrabi, kas garantēja gaļas produkcijas kvalitāti. Desas pārdeva puskūpinātā un kūpinātā veidā, bet “Krakovas” desas īpašais dūmu aromāts nav salīdzināms ar analoģisku mūsdienu preci, kur pārsvarā ir ķīmija.

Aromāti, tāpat kā agras bērnības atmiņas, nav izdzēšamas daudzu gadu desmitu garumā. Edmunds lieliski atceras vietējās limonādes garšu, kuru lejamu gatavoja Rabinoviča mājas pagrabā. Stikla pudeles ar keramikas korķiem tika izmantotas vairākkārt — mūsu senči bija saimnieciski cilvēki un tajā pašā laikā viņi nepiesārņoja dabu ar sadzīves atkritumiem. Pircēju vidū ļoti pieprasīts bija zelteris, ko pārdeva gan stikla traukos, gan arī lejamu. Svētku galdā neiztika bez vīna un grādīgākiem dzērieniem, kurus varēja nopirkt Kamināra, Sosnovska un Ungura monopolpreču veikalos. Pārdevējiem bija alkohola pārdošanas licences. Edmunds Gekišs ir pilnībā pārliecināts, ka pirms kara cilvēki pārmērīgi nelietoja alkoholu. Ja divi kaimiņi viensētnieki pēc veiksmīga tirgus sastiķēja uz diviem kortelīti (250 gramu) degvīna, tad svētku noskaņojumam ar to pilnīgi pietika. Zivis tolaik tika uzskatītas par ikdienas pārtikas produktu. Atsevišķi veikali tirgojās ar siļķēm no mucām, kuras vilcienos piegādāja no Rietumlatvijas, tāpat arī kūpinātas reņģes, kas Krāslavas veikalos nonāca teicamas kvalitātes. Dzelzceļa satiksme darbojās nevainojami, bet no stacijas uz pilsētu kravas piegādāja ormaņi, kuri tolaik aizstāja mūsdienu taksometrus.

Bodēs bija stabilas cenas, respektīvi, kaulēšanās te nebija pieņemta. Taču daudzi pārdevēji deva preces uz parāda, bet disciplinētie pircēji godīgi atdeva parādus noteiktajā laikā. Katram tirdzniecības punktam bija savi klienti. Piemēram, Markusa Gekiša ģimene pirka gaļu Petunova skārnī, rupjmaizi un baltmaizi pie Vagaļa un Uždavinska. Pats ģimenes galva šuva kažokus. Pēc gadu desmitiem Bērziņos, Šķaunē, Kaplavā Edmundam gadījies sastapt cilvēkus, kuriem saglabājušies viņa tēva šūtie aitādas kažoki. Tie kažoki bija Latvijas Republikas robežsargu ziemas forma. Bet Latviju jau gaidīja vēsturisko pārmaiņu laiks.

Edmunds GEKIŠS, Aleksejs GONČAROVS