Pa karjeras kāpnēm

Starp citu, sēņojot meitenei reiz gadījās apmaldīties, gūstot mācību visai tālākai dzīvei — mežā orientēties ir ļoti grūti, tālab vienmēr jāturas ar kādu kopā, jāņem līdzi mobilais tālrunis un jāuzmanās neiet pārāk dziļi biezoknī. Jauniete savulaik izvēlējusies ek-sakto mācību priekšmetu izglītības programmu, kas labi padodas. Šobrīd grūti spriest, cik lielas ir meitenes ambīcijas, taču tādas viņai noteikti ir, kas lielā mērā garantē to, ka dzīvē viņa nepazudīs. Krāslavas pilsētas jaunatnes padomē Violeta darbojas otro gadu, turklāt sāka šeit uzreiz kā vietniece. Savukārt biedrības — jauniešu kluba “Krasts” locekle viņa jau ir ceturto gadu. Jauniešu klubā meitene nokļuva pēc pašas iniciatīvas — ne viņu šurp kāds aicināja, ne mudināja nākt. Vienkārša apstākļu sagadīšanās.

“Tas notika laikā, kad mūsu pilsētā pastāvēja “Raibumiņi” — vasaras nometne maziem bērniem, kurā viņus pieskatīja vecāki jaunieši,” savās atmiņās dalās Violeta. “Es pati tur nebiju, bet man bija pazīstamas meitenes, kuras tur strādāja par auklītēm un stāstīja daudz interesanta, cita starpā uzzināju arī par jauniešu kluba “Krasts” darbību. Nolēmu, ka man noteikti jāpiedalās jauniešu aktivitātēs un devos pieteikties klubā. Pirmajā gadā man bija brīvais apmeklējums, ja tā var sacīt, jo nebija nekādu pienākumu. Otrajā gadā jaunieši uzticēja man sekretāres pienākumus — vajadzēja savākt dalības maksu, risināt dažādus finansiālos jautājumus, kārtot dokumentāciju. Šodien esmu kluba padomes locekle, kā arī atbildīgā par brīvā laika pavadīšanu. Pamazām karjeras kāpnes mani ved augšup — jau citā organizācijā esmu priekšsēdētājas vietniece.”

Tikai cilvēks no malas varētu apgalvot, ka abas organizācijas — pilsētas jaunatnes padome un biedrība - jauniešu klubs “Krasts” — ir līdzīgas kā divas ūdens piles. Ja nu tikai dažu biedru sejas var pamanīt gan vienā, gan otrā jauniešu grupā. Atšķirības ir gan jauniešu pienākumos, gan organizāciju uzdevumos, bet galvenā atšķirība, pēc Violetas sacītā, ir: “Jauniešu kluba paspārnē darbojas dažādi pulciņi, “Krastā” rit aktīvs darbs projektos, mācāmies strādāt grupās, bet jauniešu padomē viss ir plašāk — sadarbojas visu pilsētas skolu jaunatne, pasākumi tiek plānoti saistībā ar visiem skolu jauniešiem. “Krastā” esam tendēti uz sevis pašizglītošanos, jauniešu padomē var izpausties, pielietojot savas zināšanas praksē, parādot, uz ko esi spējīgs. Padomē strādā jaunieši no dažādām pilsētas skolām, arī tādi, kuri “Krastā” nekad nav bijuši.”

Violeta pārliecināta, ka, laikam ritot, arī pieaugušie sākuši mainīties un respektēt jauniešus. Nogludinājušies pirmie asumi, kas izlīda dienas gaismā Krāslavas pilsētas jaunatnes padomes un pieaugušo — novada domes, pedagogu, vecāku un citu ieinteresētu personu — pirmajā diskusijā, kurā iezīmējās divas galējās pozīcijas: jaunieši precīzi zināja savas tiesības, bet pieaugušie ietiepīgi virzīja sarunu sev ērtā gultnē, apelējot pie cilvēka pienākumiem pret ģimeni un sabiedrību. Violeta atceras, ka tā diskusija bija ļoti asa, taču drīz pēc Krāslavas pilsētas jaunatnes padomes pirmās konferences jaunieši pierādīja, ka ne tikai vārdos gatavi paveikt labus darbus savai pilsētai. Akcija sekoja akcijai. Redzamākās ir: “Pavasara sveiciens mazajiem krāslaviešiem”, kuras mērķis bija palīdzēt jaunajām māmiņām padarīt sava mazuļa dzīvi laimīgāku; akcija “Neesi viens šajā pasaulē”, veltīta vientuļu, vecu cilvēku morālam atbalstam; akcija “Uzdāvini savu smaidu arī citiem!”, kas aptvēra 86 krāslaviešus.

Violeta: “Mēs gājām pie pensionāriem, kuri mūs sagaidīja ar atvērtām sirdīm un priecīgām sejām — vecie ļaudis jūtas laimīgi, ka par viņiem kāds atcerējies. Esam arī sapratuši, ka cilvēki ir dažādi, viņu uztvere par lietām ir atšķirīga, bet es vairāk sliecos domāt, ka mūsu pilsētā daudz vairāk ir jauniešu atbalstītāju nekā tādu, kuri viņus peļ un vaino visos sliktajos darbos.

Nesaskaņas ar pieaugušajiem gadās. Tā kā esam viena stipra organizācija, tad mēģinām kopīgi risināt problēmas, viens otram dodam padomus. Situāciju atvieglo tas fakts, ka vairākums mācās ģimnāzijā, esam viens par visiem, visi — par vienu!”

Violeta kopš sestās klases nēsā brilles, starp citu, viņas tēlam tās ir bezmaz nepieciešams atribūts. Redzes pasliktināšanās iemeslus jauniete tā arī nav spējusi saprast. Grāmatas lasījusi ar mēru, turklāt bērnībā, var sacīt, lasīšana negāja pie sirds, televizoru arī īpaši daudz neskatījās, datora mājās nebija, neviens no citiem ģimenes locekļiem ar brillēm nestaigā. Varbūt cēlonis jāmeklē dziļāk pagātnē — gēnos?

Šodien vidusskolniece apgalvo, ka viņai patīk literatūra un labi padodas domraksti. Paretam garlaikodamās, meitene sākusi sacerēt dzeju — uz papīra saskribelēta, tā nav sakārtota, lai rādītu plašākai publikai. Zīmīgs fakts viņas dzīvē — Violeta patstāvīgi iemācījās krievu valodu. Mamma lasījusi, bērns sekoja līdzi burtu pa burtam, līdz pamanījusi — redz, kaut ko pati arī var! Nekādas lielās grūtības nebija arī nostiprināt valodu, jo meitenes augusi jauktā ģimenē: tētis — latvietis, mamma — baltkrieviete, tālab ar vecākiem runā abās valodās, kas ir liela priekšrocība.

Violetas mamma ir tirdzniecības darbiniece, tētis — elektriķis, bet pati vēl īsti nezina, par ko vēlētos kļūt. Viena no pēdējām versijām ir saistībā ar būvniecību — interjera dizainere. Skaidri zina tikai to, ka noteikti neies savas vecākās māsas pēdās, kura pabeigusi Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, ieguvusi maģistra grādu un līdz dekrēta atvaļinājumam strādājusi labā amatā saistībā ar Eiropas fondiem. Budžets, finanses un skaitļošana manai sarunbiedrei īsti nepatīk. Viņa atzīstas, ka no tā visa neko daudz nesaprot, kaut gan savulaik jauniešu organizācijā bija atbildīgā par finansēm. Toreiz gan nebija lielas saprašanas par to, cik tas nopietni, bet tagad ir.

Iespējams, Violetai ir kāds attīstāms talants — rakstnieces. Atceraties, šovasar par godu Krāslavas jauniešu kluba “Krasts” desmit gadu jubilejai dienas gaismu ieraudzīja grāmata “Dzīves stils “Krastā”“, kuras četrās nodaļās vēstīts par kluba “Krasts” vēsturi, ikdienu, svētkiem un arī problēmām. Bagātīgi ilustrētās un ar informāciju piesātinātās grāmatas autore ir psiho-loģe Irina Japiņa, bet līdzautore — Violeta Ļaksa.

Dators jaunietes dzīvē nav ieņēmis galveno vietu, lai gan pastrādāt pie tā nākas, kaut vai pildot mājasdarbus. Viņa nepiekrīt tiem, kuri jaunās tehnoloģijas vaino tajā, ka jaunā paaudze ir kūtra uz grāmatu lasīšanu. Viņasprāt, tās ir saistāmas lietas — ko nevar atrast grāmatā, var atrast internetā, un otrādi. Viens otru tas katrā ziņā netraucē. Kam tad Violeta velta visvairāk laika? Izrādās, viņai ir nopietns hobijs — dejošana. Tautu dejas meitene sāka apgūt bērnudārzā, šobrīd viņa dejo Krāslavas valsts ģimnāzijas deju kolektīvā “Raita”, kā arī jau sesto gadu apgūst modernās dejas studijā “Stop-Time”. Dejotāju studijā ir gana daudz. Tomēr viņa nevēlas pievērsties dejošanai profesionālā līmenī, deja meitenes mūžā paliks kā hobijs, ko plāno saglabāt arī studiju gados.

Juris ROGA