Kopā laimīgi un brīvi

Krāslavas jaunatnes padomes priekšsēdētāja Santa Caune pastāstīja, ka konkursa mērķis ir dot draugiem iespēju, kuri savu draudzību augstu vērtē, iziet savdabīgu pārbaudījumu. Gatavojoties konkursam, draugi rakstīja eseju par draudzību, izgatavoja plakātus, kas ilustrēti ar draudzību raksturojošiem attēliem, kā arī pārsteigumu — drauga stāstījumu, piemēram, par draudzības laikā kopīgi piedzīvotajiem skaistākajiem un interesantākajiem dzīves mirkļiem.

Konkursa ideja pieder BJK “Krasts” jauniešiem, taču jau trešo gadu to organizē Krāslavas jaunatnes padome. Jāatzīmē, ka, gatavojot šo konkursu, jaunatnes padomes vadība guva ļoti svarīgu dzīves skolu, deleģējot savas pilnvaras un tiesības, kā to dara ikvienā pieaugušo organizatoriskajā struktūrā. Proti, Santai bija jāpiedalās karjeras nometnē un jāprezentē Krāslavas jaunatnes padomi visai Latvijai, tālab savas pilnvaras viņa uzticēja vietniecei Violetai Ļaksai, kura tad visu izdarīja. Tas ir ļoti būtisks aspekts jauniešu izaugsmē: ja kādu apstākļu dēļ pienākumus un uzdevumus nevar pildīt viens, dara cits, kuram deleģētas pilnvaras.

Tradīcija kopējos vilcienos tiek saglabāta, dažas izmaiņas ir sakarā ar gatavošanos “Krasts” desmitgades jubilejas svinībām. Konkurss notika vienā kārtā, kā arī netika piešķirtas nominācijas: “Labs draugs”, “Labākais draugs” un “Vislabākais draugs”. Tā vietā tika pasniegti Pateicības raksti. Turklāt, dalībnieku šoreiz bija pamaz, vien divi pāri: Ilze Dančonoka un Darja Panfilova draudzējas jau piecus gadus, savukārt Anita Rihlicka un Ilona Sakoviča ir labas draudzenes kopš 5. klases.

Liels vai mazs konkurss, bet visneizdevīgākajā situācijā ir tas, kuram jāsāk. Pirmās ar pašu sacerēto eseju par draudzību klātesošos iepazīstināja Ilze un Darja. Emocionālāka bija Anitas ar Ilonas uzstāšanās, tiesa, šo meiteņu pagarais sacerējums bija strīdīgs, spriežot par atbilstību konkursa nolikuma prasībām.

Ceļošanu pa savu draudzības pasauli arī iesāka Ilze ar Darju, tālāk stafeti pārņēma otrs pāris. Arī par šo konkursu žūrijai bija ko sacīt — gribējās dzirdēt par ceļošanu draudzības pasaulē, bet meitenes patiesībā piedāvāja attēlos redzamā aprakstu. Tomēr pārliecinošāks bija otrais pāris: Anita spēja stāstījumā iepīt sirdi aizkustinošas nianses, kas, raugoties tajā vai citā attēlā, mudināja aizdomāties dziļāk.

Anita: “Mūsu dzīve ir kā šūpoles — lidojam augstāk, atkal zemāk, tālab ar Ilonu sadevāmies rokās, lai nepazaudētu līdzsvaru un vienmēr būtu kopā. Man ir viena gara šalle, kuras pietiek mums abām, lai ir silti. Apzinoties, cik Ilona man svarīga, es viņai paklanos, bet Ilona man aplaudē.”

Arī trešais uzdevums — drauga prezentācija — nebija vienkāršs. Lai pārsteigtu, jābūt oriģinālam. Te, jāatzīst, galvastiesu pārāks bija pirmais pāris. Ilze burtiski uzplauka acu priekšā, kad dalījās atmiņas par to, kā ieguvusi sev patiesu draudzeni: “Mani māca skumjas, var sacīt — biju tādā kā depresijā, kad pēkšņi atvērās klases durvis, pa kurām ienāca meitene rozā kleitiņā ar lielām bantēm matos. Piegāja man klāt un sacīja: “Čau! Es esmu Darja, bet tu?” Tas bija tik īpaši negaidīti, ka dziļi iespiedās atmiņā. Darja atvēra man acis ar vienkāršiem vārdiem: “Pasmaidi, dzīve kļūs gaišāka!” Agrāk man likās, ka dzīve ir drūma un melnbalta, bet Darja atvēra manu sirdi citiem cilvēkiem. Ja sastrīdamies, Darja pirmā lūdz piedošanu. Darju uzskatu par savu labāko draudzeni tāpēc, ka viņa lasa manas domas un spēj uzmundrināt grūtos brīžos, viņa vienīgā spēj mani saprast no pusvārda un prot mani darīt laimīgu, viņa ir vienīgā, kas mani nepamet nelaimē.”

Tāds, lūk, bija šis konkurss, kurā nebija uzvarētāju, bet bija daudz pozitīvo emociju. Savā esejā Ilze ar Darju raksta, ka katram cilvēkam gribas, lai viņam būtu īsts draugs. Dažiem cilvēkiem draudzība sākas bērnudārzā, dažiem skolā, bet citiem — lielajā dzīvē. Ir jaunieši, kuriem ir daudz draugu, bet ir arī jaunieši, kuriem ir viens īsts draugs vai vispār tādu nav. Žēl, ja viņi dzīvē nav sastapuši īstu draugu. Konkursa dalībnieces gribētu, lai dzīvē katram būtu savs īstais draugs: “Lai cilvēkam nav simts latu, bet ir simts draugu!”

Starp citu, Anita ar Ilonu norāda, ka vārdā “draugs” ir seši burti. Vismaz tikpat labu īpašību ir jābūt īstam draugam. Vēl labāk, ja to ir tik, cik Ilonai. Kā apgalvo Anita, to uzskaitīšanai nepietiks pat lapas Eifeļa torņa augstumā! Taču draudzība nepastāv pati par sevi. Ja kāds domā, ka Anita ar Ilonu nekad nestrīdās, tad viņš maldās. Strīdi nav viņu ikdiena, bet tie tomēr ir. Tieši Ilonai izdodas visu vērst par labu: viņa sataisa lielas, skumīgas acis, atkar lūpu, un draudzenei nekas cits neatliek, kā salīgt atkal. Tas ir labi, ja ir cilvēks, kas pirmais sper soli uz salīgšanu.

Anita: “Īsta draudzība izpaužas tajā, ka draugs palīdz, nevis izliekas, ka mobilajā nav kredīta, lai atbildētu uz īsziņu. Īsta draudzība ir tad, ja pēc daudzām īsziņām, tu pieraksti, ka nu ir jāiet mācīties, un atvadies, bet draugs tev atsūta “Čau!” un vēl smaidiņu klāt pievieno, nevis vienkārši izslēdz telefonu. Ja tavam draugam saplīst balons, tu ļauj, lai plīst arī tavs, lai tikai draugs nav skumjš!”

Pasākums beidzās ar žūrijas novēlējumiem jauniešiem. Viena lieta censties realizēt vispārzināmo parunu par to, ka labāk simts draugu nekā simts latu, pavisam cita lieta ir reālā dzīve. Simts draugu — tas ir jauki, bet līdzinās fantastikai. Būtu labi katram atrast vienu vai divus draugus, tādus, kuri patiesi saucami par draugiem, kuri nekad un nekādos apstākļos tevi nepievils, jo viņi būtībā ir daļa no tevis. Draugam var piedot kļūdīšanos, aprunāšanu un daudz ko citu, bet vairs nav draugs tas, kurš tevi kaut reizi pievīlis.

Juris ROGA