Eseja Es Latvijā - Latvija manī

Kamēr cilvēks dzīvo Latvijā, Latvija dzīvo cilvēkā, un Latvijas nākotne ir atkarīga no katra latvieša darbības vai bezdarbības, patriotisma vai antipatriotisma. Taču, lai arī es mīlu savu Dzimteni, es nevaru nepamanīt tās problēmas, kuras ietekmē manu un manu līdzcilvēku dzīvi.

Pēdējā laikā visus Latvijas iedzīvotājus satrauc naudas vērtības krišanās jeb inflācija. Tās līmenis 2008. gadā pārsniedzis 10 % robežu. Un tas liecina par milzīgām ekonomiskajām problēmām valstī. Taču jebkurā gadījumā lielās inflācijas vaininieki ir paši cilvēki, visi bez izņēmuma. Piemēram, atsevišķas nozares cilvēki cīnās par algas pielikumu, to arī saņem. Bet rezultātā kļūst dārgākas šīs nozares ražotās preces vai pakalpojumi, kas liek arī citiem prasīt algas pielikumu. Tā ir ķēdes reakcija, kas tikai palielina inflācijas līmeni. Te nu risinājums varētu būt tieši katra cilvēka patriotisms. Ja nu katrs pateiktu sev “Latvija manī”. Paciestos un neprasītu algas pielikumu, līdz nostabilizēsies ekonomiskā situācija. Personīgi es spētu to darīt. Padzīvot kādu laiku pieticīgāk, jo zinu, ka tikai ekonomiski stabila valsts varēs man palīdzēt nākotnē.

Šobrīd Latvija ir zaudējusi 100 000 darbspējīgu cilvēku, kuri devušies meklēt laimi svešumā. Es uzskatu, ka šī izbraukšana no valsts, nespēja sevi nodroši-nāt tepat Latvijā ir pašu cilvēku vaina. Viņiem būtu aktīvāk jāmeklē iespējas strādāt, celt Latvijas ekonomiku tepat. Bet nē! Atkal nepietiek patriotisma, kas neļautu pamest savu dzimto zemi. Kur Latvijas vārds ir šiem cilvēkiem? Latvija neteiks: “Šis ir mans pilsonis”, jo tas gļēvi bēg no savas valsts. Es saprotu to, ka godājot savu valsti, es centīšos dzīvot un strādāt savā Dzimtenē. Diemžēl manā valstī tautas līdzekļi ne vienmēr tiek iztērēti lietderīgi. Piemēram, mūsdienu grandiozākā būve “Gaismas pils” valstij izmaksās 160 milj. latu. Tā būs viena no visdārgākajām celtnēm pasaulē. Kaut arī bija iespēja to uzbūvēt 3 reizes lētāk. To darīt bija ar mieru ārzemju uzņēmumi. Taču priekšroka tika dota pašmāju uzņēmumam “Trīs brāļi”. Šoreiz pašmāju firmas pārākums ir nevis patriotisms, bet gan, esmu par to pārliecināts, ka šo projektu ļaunprātīgi izmantos augstākstāvošie un projekta realizācija būs jauna naudas atmazgāšana, valsts apzagšana. Tādā veidā kārtējo reizi tiks apcelta tauta.

Šādos gadījumos pat man mazinās vēlēšanās darīt kaut savas valsts labā, nemaz nerunājot par to, vai man šī “Gaismas pils” ir vajadzīga, kad ciemā, kurā es dzīvoju, dažām mājām nav elektrības pieslēguma, jaunieši klīst bezdarbībā, cilvēki nodzeras, ģimenes nespēj uzaudzināt bērnus naudas trūkuma dēļ. Dažbrīd man liekas, ka Latvija tomēr neatbalsta mani, jo es esmu atkarīgs no tās pārvaldītājiem, no viņu patriotisma un godaprāta.

Man liekas, ka Latvijas ļaudīs ar katru dienu vairāk un vairāk mirst patriotisms. Nepaies ne gadsimts un nomirs pati Latvija. Bet, kamēr es dzīvoju Latvijā, es centīšos darīt visu, lai cilvēki Latvijā justos labi, lai katrs sajustu Latviju sevī. Lai tas tā būtu, Latvijā būtu jāsākas ceturtajai tautas atmodai. Tikai šoreiz mums jācīnās pašiem ar sevi, ar savu kūtrumu, ar savu vājumu, ar antipatriotismu sevī.

Žanis SARGŪNS, Izvaltas pamatskola