Divi laivā, neskaitot suni

Otri nevar ne iedomāties laika pavadīšanu ūdenstilpes krastā vai laivā bez kompanjona. Pēc maniem novērojumiem copmaņi sen sadalījušies pa pāriem, retāk pa trim vīriem. Tā reizē ir jautrāk un ērtāk, kā arī ekonomiskāk, jo ikviena makšķerēšana ir saistīta ar transporta izdevumiem. Taču galvenais: ja nav ar ko dalīt rekorda trofejas iegūšanas triumfu, tad vari uzskatīt, ka diena uz ūdeņiem veltīgi zaudēta.

Pareizi saka, ka ābols no ābeles tālu nekrītot. Lūk, arī manam draugam Sergejam Kritenko ir divi dēli un abi mantojuši no tēva makšķernieka azartu. Saša un Paša izauga manu acu priekšā, un vēl zēnu gados vairākkārt viņus fotografēju. Bērnībā brāļiem Kritenko bija daudz amizantu copes piedzīvojumu, kuri ar manu palīdzību atrada savu atainojumu laikrakstu un žurnāla “Poplavok+” lappusēs. Pagāja gadi, Sergeja dēli izauga. Ieguvis augstāko izglītību, Aleksandrs iekārtojās atbilstoši specialitātei galvaspilsētas firmā, bet ģimnāzijas audzēknim Pāvelam viss vēl priekšā. Taču abi cenšas izmantot katru gadījumu, lai dotos pamakšķerēt kopā ar tēvu.

Kritenko seniors ir interesants ar to, ka viņš veic nebeidzamus eksperimentus uz Daugavas. Pastāvīgi smeļoties teorētiskas zināšanas no videofilmām, literatūras, TV raidījumiem un Interneta, copmaņu aprindās viņš sen iemantoja veiksmīga praktiķa slavu. Tieši viņš pirmais atrada “atslēdziņu”, kā pievilināt lielas upes līdakas vēlā rudenī, vēlāk tikpat veiksmīgi sāka ķert samus ar spiningu siltā laika periodā. Sekmīgus panākumus viņš guva arī plēsoņu ziemas ķeršanā ar vizuļiem balansieriem, bet šovasar, pievērsies mežavimbu copei, pieveica sešus kilogramus smagu skaistuli. Īsts Latgales rekords! Viņam ir gadījies noķert arī upes zandartus, kas ir visai retas un gudras zivis Daugavā.

Atzīšos: retumis arī es lūdzu Sergeju paņemt sevi kompānijā, lai sagatavotu publikācijas rubrikai “Cilvēks un daba”. Gadījās, ka arī viņš aicināja mani pāriniekos, taču žurnālista darbi neļāva man izmantot kādu dienu atpūtai. Bet, lūk, oktobrī man pagadījās divas laimīgas sestdienas. Upes krasti liesmoja bērzu lapu zeltā, un mūsu pirmajā dienā (jau kuro reizi!) fotogrāfa hobijs pārspēja copmaņa kaislību. Strādājot ar fotoaparātu, es nepievērsu uzmanību spiningam, par ko pieredzējušais kompanjons man pateica vairākus aizrādījumus. Cope nebija nekāda dižā, un es vispār atslābinājos, bet Sergejs vadīja motorlaivu pa vislabākajām vietām, un te viņam ļoti palīdzēja teicama ierīce — eholote. Gadījās, ka vizuļi aizķēra upes dibena akmeņus, un es, pēdējo reizi atbrīvojis dārgo mākslīgo ēsmu no akmeņu slazda, pavisam aizmirsu pavājināt bremzi. Trešais laivā, nemierīgais jagdterjers Moriss ar ciltsrakstiem, pastāvīgi provocēja mani uz fotografēšanu, un es atstāju spiningu bez uzraudzības. Te mans iecienītais voblers saistīja upes monstra uzmanību. Trieciens bija tik spēcīgs, ka dažu sekunžu laikā no manas izturīgās pītās makšķerauklas palika driskas vien, bet roka nepaspēja nospiest spoles bremzi. Kaunpilna izgāšanās, un Sergejs man stingri aizrādīja: “Es tevi brīdināju, nākamreiz būsi gudrāks...”

Sapratis, cik neapskaužams ir mans stāvoklis, tieši pēc nedēļas Sergejs uzaicināja mani doties uz upi, piedāvājot jau copi ar tā saucamajām “džigām”. Protams, laivā bija arī Moriss un jau no paša rīta uzvedās tik skaļi, ka mēs bijām spiesti to izsēdināt krastā. Suns skraidīja gar upi pavisam neilgu laiku, tad metās peldus un jau pēc minūtes smilkstēja pie laivas borta. Moriss tūdaļ tika noslaucīts ar sausu lupatu, tad tas pārstāja drebināties un atkal sāka rosīties laivā, ļoti traucējot mums. Sekoja otra izsēdināšana krastā, un laiva atkārtoti attālinājās no mūsu draiskā četrkājainā kompanjona. Ap to laiku man laimējās noķert pāris kilogramu smagu zaļsvārci, kuru es neapdomīgi nometu laivas dibenā. Pēc otrreizējās noslaucīšanas procedūras Moriss uz kādu laiku pierima — acīmredzot bija krietni izsalcis. Mēs pat nepaspējām pamanīt, kā tas iekodās manā līdakā ar draudīgu rūkoņu un sāka grauzt, tā it kā dodot zīmi: nemaz nedomājiet atņemt! Mums tikai atlika novēlēt nevaldāmajam sunim labu apetīti. Kad pienāca kopējo pusdienu laiks, paēdušais Moriss neizrādīja īpašu interesi pat par desu.

Diena bija vienkārši brīnišķīga: katrs no mums noķēra trīs zivis, bet mana lielākā līdaka svēra tieši trīs kilogramus. Turklāt es vēl iemūžināju vairāk nekā desmit kadru, kas papildināja mana fotoarhīva rudens sēriju.

Taču tas vēl nav viss. Nākamajā sestdienā Sergejs devās uz copi kopā ar dēliem. Aleksandrs, kurš lielpilsētā bija noilgojies pēc dabas, pusi dienas staigāja ar fotoaparātu pa upes krastu un tikai dienas otrajā pusē paņēma rokā spiningu. Un notika brīnums: pirmajā novembrī uz viņa vizuļa trāpījās pudu smags sams! Tas notika krēslā, tāpēc es pēc aicinājuma neaizgāju ar fotoaparātu uz upes krastu. Vecākā brāļa veiksmi Pāvels uzņēma pavisam mierīgi: viņa aktīvā ir 19,9 kilogramu smags sams, kas noķerts pirms diviem gadiem. Toreiz es nepalaidu garām iespēju iemūžināt vēsturisko kadru, bet mani fotoarhīvi vienmēr ir pilnīgā kārtībā.

Aleksejs GONČAROVS