Institūts — augļkopjiem

Kas tas ir?

Augļkopības institūta darbības virzieni ir visaptveroši: augļu koku un ogulāju selekcija, augļu koku, ogulāju un ceriņu ģenētisko resursu apzināšana, izpēte un saglabāšana, molekulārā bioloģija un agro biotehnoloģija (problemātiskāko vīrusslimību izraisītāju diagnostikas metožu izstrāde; augļu un ogu funkcionāli aktīvo vielu satura un to saglabāšanās iespēju noteikšana; saimnieciski nozīmīgo pazīmju molekulāro marķieru izstrāde un ieviešana selekcijā), nozares attīstību veicinoši lietišķie pētījumi (audzēšanas tehnoloģiju izstrāde — vainagu veidošana, mēslošana, apūdeņošana, u.c.; šķirņu piemērotības pārbaude audzēšanai vidi saudzējošos apstākļos; tradicionālo un reto kultūru augļu un ogu pārstrādes un uzglabāšanas pētījumi), augļaugu vīrusbrīva materiāla iegūšana, pārbaude un pavairošana, augļu koku un ogulāju atšķirības, viendabības un stabilitātes testa veikšana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā selekcionētām šķirnēm, augļkopības nozares politikas izstrādei un īstenošanai nepieciešamā zinātniskā pamatojuma un ekspertīzes nodrošināšana.

Interesenti uzzināja, ka augļkopības institūts veic augļkopības pētījumu koordināciju Latvijā, organizē zinātniskās konferences, seminārus, lekcijas, izstādes un citus pasākumus, izdod informatīvos materiālus, piedalās starptautiskos pētījumu projektos un pētniecības programmās, uztur institūta un iestādes pamatlicēja Pētera Upīša (1896-1976) vēsturisko materiālu fondu krātuvi, aktīvi iesaistās Latvijas Augļkopju asociācijas darbā.

Valsts Augļkopības institūta vēsture aizsākās tālajā 1945. gadā, kad Dobeles pievārtē uz Vārnu kokaudzētavas bāzes izveidota Augļkopības izmēģinājumu saimniecība (Dobeles AIS). 1950. gadā Pēteris Upītis sāka strādāt Dobeles AIS kokaudzētavā “Lauciņi”. 1956. gadā dibināts Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūts, kurā iekļāva arī Dobeles AIS. P. Upītis sāka veidot selekcijas dārzu tā pašreizējā vietā. Uz tā bāzes izveidota Augļu koku selekcijas laboratorija, kuru P. Upītis vadīja līdz savai aiziešanai mūžībā 1976. gadā. Augļaugu selekcijas darbs turpinās, paralēli izvērtējot P. Upīša hibrīdu fondu, tiek uzsākti agrotehniskie pētījumi. 1995. gadā no Dobeles AIS atdalās Valsts Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacija (Dobeles DSIS), kura 2006. gadā pārveidota par Latvijas Valsts Augļkopības institūtu.

Zemnieku balles dominante — āboli

Kā zināms, ne vienmēr skaisti augļi ir arī garšīgi. Kādas ābolu šķirnes izvēlēties? Augļkopības institūta ieteikums saldo augļu cienītājiem augustā un septembrī jāmeklē āboli ar nosaukumu “Cukuriņš”, “Konfetnoje”, “Tiina”, “Krapes Cukuriņš”, “Kovaļenkovskoje”, bet ziemā — “Ilga”.

Daudziem patīk mīksti un sulīgi āboli, tādi ir lielākā daļa Latvijā audzēto ābolu, ja tie novākti laikā, ar mīlestību audzēti, glabāti un pārdoti.

Daļai pircēju patīk stingri, graužami āboli, tad jāizvēlas, piemēram, šķirne “Iedzēnu” vai “Ligol”.

Rudenī lielveikalu plauktos atrodami Latvijā audzētie “Auksis”, “Orļik”, “Rubin”, “Saltanat”, ziemā — “Antej”, “Belorusskoje Maļinovoje”, “Sinap Orlovskij”, “Zarja Alatau”.

Visiem kulinārās pārstrādes veidiem un konservēšanai vasarā labi noderēs “Baltais Dzidrais”, rudenī visu iemīļotā “Antonovka”, ziemā — “Bogatir”, “Zarja Alatau”.

Cik daudz lietot?

Āboli ir ne tikai garšīgi, bet arī veselības avots! Katru dienu būtu jāapēd vismaz viens ābols, tad dakteris būs jāmeklē reti. Vērtīgākās vielas atrodas tieši zem miziņas, tāpēc, ja veselība ļauj, labāk Latvijā audzētus ābolus ēst nemizotus.

Āboli satur ne tikai daudzus visiem pazīstamus vitamīnus un minerālvielas. Tie satur arī visas nozīmīgākās brīvās aminoskābes, vairākus vērtīgus antioksidantus, kas pasargā šūnas un asinsvadus no brīvajiem radikāļiem, kas kaitē organismam. Vairāk antioksidantu ir tieši ziemeļvalstīs augušiem āboliem.

Ābolu diētisko vērtību nosaka arī tajos esošie augļu cukuri, organiskās skābes un šķiedrvielas.

Kā ābolus uzglabāt?

Āboli jāiegādājas nelielos daudzumos — tik, cik var apēst dažu dienu laikā vai saglabāt ledusskapī. Istabas temperatūrā āboli ātri kļūs miltaini, negaršīgi, uz tiem parādīsies puves bojājumi.

Vecās pazīstamās vasaras un rudens šķirnes, tādas kā Baltais Dzidrais, Cukuriņš Mālābols (Serinka), Ničnera Zemeņu, Trebū Sēklaudzis, Rudens Svītrainais (Vidzemes Grāvenšteins), labāk iegādāties tirgū, jo tie ir sevišķi garšīgi tad, ja augļi novākti gatavi no koka vai salasīti zemē nokritušie. Ilgi glabāt pēc iegādes gan tik gatavus ābolus nevar.

Grūbu biezputra ar āboliem

(sastāvdaļas: 1 glāze grūbu; 4 glāzes ūdens; 6 saldskābi āboli; 0,5 glāzes krūmcidoniju vai dzērveņu sulas (var atšķaidīt sīrupu); 3 ēdamkarotes cukura; 1 ēdamkarote sāls) Grūbas nomazgā, mērce vārītā ūdenī četras stundas. Katliņā uzvāra ūdeni, pieliek sāli, vārošā ber grūbas. Uzvāra un vāra uz lēnas uguns, līdz mīkstas. Notīra un smalki sagriež ābolus. Ābolus, sulu un cukuru pievieno putrai, samaisa, liek sautēties. Pasniedz aukstu ar pienu.