Ziema mūs nebiedē

Saeimas deputāts, kurš sēdēja aiz restēm, turpināja... saņemt algu parlamentā, bet jūs sakāt, ka pie mums nav drošības spilvena. Ir, un vēl kāds! Tikai tas domāts ne jau skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, policistiem, kuri ir spiesti ar izstieptu roku iziet uz ielas. Neviļus rodas doma: mūsu politiķi turpina dzīvot citā pasaulē, pilnīgā neziņā par tautas vajadzībām. Vai tad tiešām no kristīgās morāles palikuši tikai moderni krustiņi ap kaklu?

Ja mūsu agrārajā Latvijā lieta nonākusi līdz masveida labdarībai maizes, miltu un putraimu sadales veidā, tad vai nav pienācis laiks noteikt diagnozi valstij, kurā netiek apstrādāts simtiem hektāru aramzemes? Kāpēc gudri cilvēki ar zelta rokām arī šodien spiesti atstāt dzimteni?

Bads un aukstums ir cilvēces visbīstamākie ienaidnieki. Mūsu valsts novērsusies no visaktuālāko problēmu risināšanas līdz tādai pakāpei, ka tagad iekļuvusi Eiropas Savienības līderos cenu kāpuma ziņā. Dienišķai maizei, medikamentiem un siltumam. Protams, salīdzinājumā uz vidējām algām, pensijām. Šodien parunāsim par krāsnīm un radiatoriem. Rodas tāds kā paradokss: siltāka klimata iestāšanās pasaulē ir acīmredzams fakts. Taču pēdējo maigo ziemu apstākļos tarifu kāpums energonesējiem turpinās. Neglābj katlu māju pāreja uz lēta vietējā kurināmā izmantošanu, kas dod man tiesības apšaubīt monopolistu godīgumu, kuri izmanto sabiedrisko pakalpojumu regulatoru atklātu labvēlību. Oktobrī mūsu laikraksts jau stāstīja par to, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Andrejeva “pieticīgi” nopelna 5500 la-tu mēnesī. Tikai vai viņa patiešām aizstāv sabiedrības intereses, ja pat bagātajā Rīgā ceļas protesta vilnis pret jaunajiem siltumapgādes tarifiem. Iestājusies rudens un ziemas sezona kļūs par īstu izdzīvošanas eksāmenu visu bez izņēmuma Latvijas pilsētu labiekārtoto dzīvokļu īpašniekiem.

Kāds stāvoklis ir laukos? No atmiņas nav izdzēsti grūtie deviņdesmitie pārejas gadi, kad ļoti neapskaužamā stāvoklī atradās daudzdzīvokļu māju iemītnieki bijušajos kolhozu un sovhozu centros. Jaunie reformatori tā steidzās uzlikt krustu padomju pagātnei, ka dažu gadu laikā noveda līdz bezizejai agrorūpniecības kompleksa vareno materiāli tehnisko bāzi, kas tika radīta gadu desmitiem ilgi. Juku laikos bezjūtīgi amatvīri sāka ignorēt mazā cilvēka vajadzības, kas kļuva par pastāvīgu parādību. Jaunais noteikums “Glābjas, kurš var!” pārsteidza gandrīz vai trešo daļu lauku iedzīvotāju. Sastopoties ar smieklīgām iepirkuma cenām gaļai, pienam un graudiem un nesaņemot gaidāmo peļņu, daudziem zuda strādātgriba. Vienkāršāk ir noslēgties sevī un no pesimisma meklēt glābiņu pudelē, kas arī notika. Pieprasījums, kā saka, rada piedāvājumu, un tieši toreiz “točku” uzplaukums laukos sasniedza savu apogeju. Atceros, ka kādu reizi uz manu jautājumu par pagrīdes “točku” skaitu laukos kāds zemnieks, brīdi padomājis, deva precīzu atbildi: “Uz trim viensētām sanāks divas...”.

Tas, kurš nespēja pierast pie mežonīgā kapitālisma tirgus ekonomikas, tika atstumts vai vēl sliktāk — nokļuva kapsētā. Toreiz arī sākās laucinieku masveida migrācija, bet cilvēki, kuri padzīti no laukiem, spējīgi pamest dzimteni. Iespējams, uz visiem laikiem. Lūk, kāpēc Latgale arī pārvēršas par galvenokārt vecu cilvēku pēdējo patvērumu. Bet viņiem siltums ir svarīgāks par maizi. Ir tāds trāpīgs sakāmvārds: “Kur vecam cilvēkam silti, tur arī viņa dzimtene”.

Jā, patiešām mūža nogalē dzīvot daudzstāvu mājā laukos — vai tas ir labi vai slikti? Laikā, kad masveidā tika apstādināts katlu māju darbs, mūsu cilvēki draudzīgi iesaistījās tehniskajā pašdarbībā. Lieliski atceros, kā tolaik parādījās kopš kara aizmirstās taupības krāsniņas, kuras tautā trāpīgi nosauca par Godmaņa krāsniņām. Godmaņa otrā atnākšana uz Ministru kabinetu arī uzvedināja mani uz domām ielūkoties tipveida lauku māju dzīvokļos.

... Dagdas pagasts. Ar ordeni “Goda Zīme” apbalvotais kolhozs “Brīvība” neskopojās ar dzīvokļu celtniecību. Aiz Dagdas pilsētas robežas arī tagad stāv trīs daudzdzīvokļu mājas, kur nav tukšu dzīvokļu. Pieklauvēju pie pazīstama dzīvokļa durvīm. Atvēra mana labā paziņa Jeļena Pitkeviča. Atvainojos, ka vasarā nevarēju pieņemt ielūgumu piedalīties viņas jubilejas svinībās — neļāva darbi. Divās istabās ir silti, tādēļ arī mājīgi. Tiesa, plīts virtuvē dūmo, tai nepieciešama rekonstrukcija, tāpēc saimniece todien sautēja kartupeļus apaļajā krāsnī. Pēc viņas teiktā, pārkārtojot apkures sistēmu, visi mājas iemītnieki izrādīja solidaritāti. Prasmīgas kooperācijas rezultātā mājas sienas neizķēmo sarūsējuši ārējie dūmvadi, un katra dzīvokļa iemītnieki turpina savu apkures sistēmu iekšējo modernizēšanu. Arī Jeļena Pitkeviča, rūpējoties par siltuma saglabāšanu, nesen nomainīja koka rāmjus pret plastikāta logiem, ar ko ir ļoti apmierināta. Bet radiatorus neaizvāc — varbūt vēl noderēs. Kopumā šai cienījamajai un labestīgajai sievietei, kura tik daudz darījusi lauku attīstības un cilvēku labā, noskaņojums pilnīgi optimistisks. Viņu neaizmirst meita, pagasts palīdzēja ar malku. Patiešām gandrīz nodrošinātas vecumdienas. Pārkāpusi astoņdesmit gadu slieksni, mana senā paziņa plāno pa posmiem veikt remontu dzīvoklī. Nešaubos, ka viss viņai izdosies, kā ir iecerēts.

Es nesteidzos atstāt šo agrociematu, apstaigāju visas trīs daudzdzīvokļu mājas. Visur redzama saimnieka roka. Paldies jums, Sandra un Anatol Viškuri! Arī ēku ārējais izskats ir zīmīgs kopējās kultūras rādītājs. Ne visur ir izdevies saglabāt vizuālu pievilcību un, meklējot kontrastu, es devos uz Porečjes ciematu. Pašā ciemata centrā ir daudzdzīvokļu mājas, kuru fasādes “rotā” sarūsējuši metāla dūmvadi. Nē, es nevienu nevainoju: kad pirms pusotra desmita gadu cilvēki glābās no aukstuma, nebija laika domāt par estētiku. Briesmīgs ir kas cits: vienā no 18-dzīvokļu mājām palikušas tikai trīs pensionāru ģimenes. Otrajai trīsstāvu mājai Bērzu ielā 3 paveicies vairāk: tai pamestība pagaidām nedraud. Arī pie šīs mājas es satiku savu paziņu Olgu Lastovsku. Sākām runāt, taču mūsu saruna bija skumja. Šajā mājā viņa ir piedzimusi un tagad nevar, kā to dara daudzi, pamest to un doties labākas dzīves meklējumos: nevar atstāt māti, pirmās grupas invalīdi. Ar darbu ir liela problēma, tiesa, tēvam vēl palaimējās iekārtoties par sētnieku skolā. Sāp sirds arī par meitiņas Ineses, ceturtās klases skolnieces, nākotni: vai skola spēs izdzīvot? Olgas dzīvoklī apkures problēma atrisināta sekmīgi — ierīkota autonomā ūdens apkure. Ziema nebiedē, bet ciema nākotne uztrauc gan.

Olgu gaidīja saimnieciskie darbi, un es negribēju viņai atņemt laiku. Atcerējos Zoju Urtāni, kurai nācies divas reizes pasniegt redakcijas balvas. Arī trešo reizi uzticīgā lasītāja izrādīja laipnību “Ezerzemes” korespondentam. Apbrīnojama sieviete! Kļuvusi par pirmās grupas invalīdi, viņa nezaudēja optimismu. Ir apmierināta ar sociālā pabalsta pielikumu 100 latu apmērā. Īsti laikā, tagad var palīdzēt dēlam, Daugavpils universitātes studentam. Dzīvesbiedrs spiests iztikt ar pagaidu peļņu. Ir grūti, taču dzīve iemācījusi taupīt katru santīmu. Zoja aprēķināja, ka pēc gāzes pēdējās sadārdzināšanās izdevīgāk ir izmantot elektrisko plītiņu, ko ģimene arī dara. Arī Urtāni deva priekšroku ūdens apkures sistēmai ar kurtuvi virtuvē. Sākumā es nodomāju, ka tā ir Godmaņa taupības krāsniņa.

Pirmajā stāvā es nejauši uzgāju vēl vienu dzīvokli, kurp mani uzaicināja Rita Aņisjko. Šajā dzīvoklī es ieraudzīju firmas “Jotul” mūsdienīgu metāla krāsni, kas dara dzīvokli īpaši mājīgu. Ritas meitiņa Liāna piekrita pozēt ar runci mīluli. Tas vienā mirklī uzlēca uz brīnumkrāsns.

Dažādi ir dzīvokļu apsildīšanas problēmu risinājuma varianti. Ziema vairs nav aiz kalniem, un tā gribas ticēt, ka gaidāmais aukstums nepārsteigs cilvēkus nesagatavotus. Nedz pilsētā, nedz arī laukos.

Aleksejs GONČAROVS