Vēls rudens... Tikai arī tagad, tāpat kā oktobrī, no padebešiem atskan uz dienvidiem lidojošo savvaļas zosu atvadu dziesma. Ļoti reti salnas sidrabs skar zāli, kas vēl nav paspējusi izbālēt, bet termometra stabiņš nav noslīdējis zemāk par mīnus 2 grādu atzīmi. Siltais priekšziemas laiks provocē augus, un šo siltumu kā pavasara atmodu uzņem ne tikai puķes dārziņos, bet arī krūmi. Šāda anomāla parādība turpinās nu jau vairākus pēdējos gadus. Lieliski atceros, ka pirms dažiem gadiem janvārī man nācās fotografēt... ziedošas atraitnītes.
Telefonzvans mani aicināja apmeklēt Auleju — paskatīties uz brīnumiem mājas pagalmā Ezera ielā 4. Sākumā es iepazinos ar mājas saimnieci Almu, bet vēlāk ieradās arī viņas dzīvesbiedrs Jāzeps, kurš zvanīja redakcijai. Galvenais brīnums pagalmā — saulespuķe, uz kuras stublāja izauguši... divi desmiti galviņu. Protams, ziedi, kas simbolizē sauli, bija pasīki, taču to skaits vienkārši pārsteidza. Iemūžinājis vajadzīgos kadrus, es tepat ieraudzīju otro brīnumu: avenāju ceros gluži kā tumšsarkanas uguntiņas spīguļoja lielas ogas. Alma paskaidroja, ka tas turpinās kopš vasaras vidus, tāpēc jau tās ir avenes, kas dod divas ražas, un to ogas nebaidās no kaitēkļiem, kas ir meža ogu bieds. Nobaudīju dažas sulīgas dārza ogas un gluži kā atgriezos vasarā: tikpat aromātiskas, tikpat saldas. Rādot man ražīgos ogulājus, saimniece paskaidroja, ka aizejošais gads bijis dāsns uz ogām: bagāta izaugusi ķiršu un dārza zemeņu raža, bet par upenēm nenākas pat runāt. Tā ka mājās ziemai sarūpēts liels ogu krājums, kas bagāts ar vitamīniem. Būs ar ko palutināt radus no Rīgas, kuri bieži apciemo Almu.
Starp citu, dzīvesbiedri Umbraško ir vietējie cilvēki, taču tā nu sanāca, ka četrus gadu desmitus viņi nodzīvoja Rīgā. Sasnieguši pensijas vecumu, viņi sāka ilgoties pēc dzimtajām vietām, nopirka Aulejā Līvānu māju un tagad, kā abi uzskata, sirdis viņiem ir mierīgas. Par pensijām nesūdzas — pielikums nāca laikā, tā ka veikalu cenas viņus neuztrauc. Kad sarunas nobeigumā es ieminējos par Krāslavas un Dagdas novada laikrakstu un par publikācijām rubrikā “Cilvēks un daba”, dzīvesbiedri Umbraško neskopojās ar komplimentiem, bet Jāzepa sejā atplauka smaids: viņš ir kaislīgs copmanis. Būdams galvaspilsētas iedzīvotājs, viņš pa-stāvīgi lielās kompānijās brauca uz Peipusa ezera ledus. Arī Alma atzinās, ka bija veikla makšķerniece. Tomēr gadi prasa savu, un tagad dzīvesbiedri godīgi atzīstas, ka abi “copē” tikai “Ezerzemē”, lasot publikācijas par veiksmīgiem spiningotājiem un makšķerniekiem.
Atvadoties no pensionāriem, puķu dārziņā es ieraudzīju arī trešo brīnumu: loga priekšā kupliem ziediem ziedēja roze, it kā ārā būtu vasara. Nezinu, godājamie lasītāji, vai es spēju pārsteigt jūs ar visu redzēto, taču man pašam radās patīkama sajūta, it kā būtu paciemojies vasarā.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
