Jo sliktāk sev-5 Pagājušajā publikācijā mēs pakavējāmies pie nostādnēm. Lūk, kā izskaidrots termins “nostādne” psiholoģijas vārdnīcā: “Nostādne pauž cilvēka iekšējo pozīciju, viņa uzskatus, vērtību orientāciju attieksmē pret notikumiem, faktiem, cilvēkiem, idejām. Izšķir pozitīvas, negatīvas un neitrālas nostādnes.
Pozitīvo nostādņu gadījumā informācija tiek uztverta aktīvi, labvēlīgi, ar uzticēšanos. Negatīvo nostādņu gadījumā informācija tiek uztverta zināmā mērā sagrozīti, ar neuzticēšanos vai arī kā sveša, kaitīga, nepieņemama. Neitrālajās nostādnēs subjektīvi momenti nav precīzi izteikti. Sociālā nostādne ir cilvēka vispārējā orientācija uz vienu vai otru sociālo objektu, kas izraisīja darbību un pauda tieksmi rīkoties noteiktā veidā attiecībā uz šo objektu.”
Kanādas psihologs Ž. Godfruā traktē nostādnes kā orientierus, kas ļauj mums jebkurā brīdī būt pilnīgi gataviem sarunai ar cilvēku, notikumiem vai paziņojumam.
Bērnībā ļoti daudzas nostādnes attīstās atbilstoši vecāku modelim. Taču savu galīgo formu tās gūst starp 12 un 30 dzīves gadiem. Veidojušās pusaudža gados, no 20 līdz 30 gadiem tās “izkristalizējas”. Pēc tam tās mainās ar lielām grūtībām.
Ir gadījumi, kad nostādne var kļūt par faktoru, kas provocē stresu, pazemina cilvēka dzīves kvalitāti, nosakot inertumu, darbības rigiditāti, apgrūtinot adekvātu pielāgošanos jaunām situācijām.
Piemēram, bērnībā jūs bieži salīdzināja ar citiem bērniem, un salīdzinājums bija diemžēl ne jūsu labā. Abi iespējamie nostādnes varianti šajā gadījumā izraisīs konfliktus gan savā starpā, gan ar apkārtējiem, kā sekas radīs stresu.
Pirmajā gadījumā par jebkuru cenu var pierādīt cīņas un pārākuma pierādījuma variantu. Visbiežāk tas notiek uz citu rēķina. Šajā gadījumā cilvēks runās nevis par saviem panākumiem un uzvarām, bet gan par citu neveiksmēm un trūkumiem. Tas izpaudīsies visās viņa dzīves sfērās un visos saskarsmes līmeņos. Jums katrā ziņā nācies dzirdēt, teiksim, šādus izteicienus: “Ko tu saki, šo modeli vispār par mašīnu nenosauksi!” vai “Es nesaprotu, kā var pirkt mantas tajā vai tajā veikalā!” Vai vēl, piemēram, tā: “Pie mums nav psihologu!” Šo frāzi esmu dzirdējusi pati personīgi pēc tam, kad cilvēks iepazinās ar mana treninga piedāvājumu. Pasmējos no visas sirds. Tā esmu es. Bet cits manā vietā varētu ļoti apvainoties, sadusmoties vai stipri uztraukties. Lūk, jums arī stress! Emocijas, teiksim tieši, graujošas. Turklāt graušana sākas ne uzreiz, bet neredzami, uzkrājoties šīm negatīvajām, graujošajām emocijām. Kā lai te rīkojas? Lai to uzzinātu, pielietotu dzīvē, arī pastāv treningi, speciālas programmas. Visvienkāršākais paņēmiens ir aiziet. No cilvēka. No situācijas. Taču tas nostrādā tikai tajā gadījumā, ja negatīvās domas un jūtas jūs nav skārušās.
Otrais gadījums — sava nederīguma un neveiksmīguma pilnīga atzīšana. Samierināšanās ar to un visa attiecīgo emociju spektra vēršana uz apkārtējiem: aiz-vainojums uz visiem, skaudība, pesimisms, gaušanās, pastāvīga neapmierinātība ar sevi, ar citiem, visu pasauli un tā tālāk. Kas sakāms par šo nostādņu un cilvēku tipu, tad mani personīgi vienmēr pārsteidza viņu spēja izsaukt žēlumu un līdzcietību — vispozitīvākās, kas vien var būt, emocijas, jūtas un attiecīgi arī rīcība. Tādus cilvēkus parasti žēlo, viņiem palīdz. Taču, kā esmu pamanījusi, ne ilgu laiku. Vēlāk tas kaitina. Bet aizkaitinājums, patiesību sakot, izraisa stresu. Kā pasargāt sevi no šādiem cilvēkiem? Uzmanīgāk jāpaskatās: vai cilvēks patiešām nokļuvis grūtā situācijā un viņam nepieciešama jūsu palīdzība, vai arī gaušanās, “emocionālā šantāža” ir viņa dzīves nostādne. Ja otrais, tad pūlēties šī cilvēka labā — jo sliktāk sev. Jūs nekad nesaņemsiet no šāda cilvēka nedz savas cēlsirdības pozitīvu novērtējumu, nedz vēl jo vairāk pateicību! Jautājums: vai jums tas ir vajadzīgs?!
Te kāds atkal var iebilst man: kā tad tā, līdzcietības izrādīšana ir pilnīgi cilvēciska īpašība! Jā, pilnīgi pareizi. Taču tikai tad, kad citam tas patiešām nepieciešams, un šis cits jums to palūdza vai arī kaut kā citādi lika manīt, ka viņam vajadzīga jūsu palīdzība. Bet jūs pareizi viņu sapratāt. Tas ir, atgriezeniskā saikne nostrādāja bez kļūdām. Šajā un tikai šajā gadījumā mēs varam runāt par to, ka jūsu palīdzība un rūpes, līdzcietība un žēlums nekaitēja nedz jums, nedz arī tam, otrajam!
Vislabvēlīgāk un vispriecīgāk psihologs jūtas tad, kad cilvēks, kurš dzīvo ar tādām graujošām nostādnēm, sāk noskārst, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā un ka šis “kaut kas” traucē viņam savstarpējā sadarbībā ar citiem. Turot aizdomās šo “kaut ko ne to”, cilvēks parasti nāk pie psihologa. Ja klientam un psihologam nodibinās labvēlīgs kontakts, tad sākas grūts un sarežģīts darbs nostādņu nomainīšanā. Priecīgi, patiešām priecīgi ir tad, kad jums viss izdodas, kad no konsultācijas līdz konsultācijai veidojas pozitīva dinamika. “Ne velti mācījos!” es domāju tādos gadījumos.
Šajā rakstu sērijā pamēģināsim noskaidrot, kad kļūst jo sliktāk sev un kā izvairīties no šādām situācijām, pasargāt sevi — tik ļoti mīļo.
Nākamo publikāciju sērijas tematika, kuru es gribu piedāvāt galvenajai redaktorei, ir dažādu vecumu krīzes. Tomēr, ja jums, godājamie lasītāji, ir citi priekšlikumi, rakstiet redakcijai, sūtiet SMS uz numuru 25921459 vai vienkārši zvaniet redakcijai vai uz norādīto numuru. Atcerieties, viss var mainīties jums par labu! Vienkārši jums vajag gribēt!
Irina JAPIŅA, psiholoģe
.jpg)
.jpg)
