Par vienaldzību un... desu

Mēs tā esam noguruši no diskusijām virtuvēs, pagalmos, pie veikalu letēm ar šokējošām cenām, ka plānoto referendumu dienās negribam atstāt izsēdētus dīvānus un paveikt kaut ko konkrētu, lai aizstāvētu savas intereses. Demagogiem, kuri atrodas pie varas, tāda visas tautas pasivitāte ir gluži kā debesu dāvana: arī turpmāk var nesodīti izšķiest milzīgas nodokļu maksājumu summas un lāpīt lielus caurumus budžeta deficītā ar sociālo proficītu. Dīvaina vienaldzība, neizmantotas iespējas aizstāvēt savas tiesības uz cienīgu dzīvi. Manuprāt, visu mūsu nelaimju cēloņi ir solidaritātes trūkums. Lūk, mana pensija par desmit latiem lielāka nekā kaimiņam — tā viņam arī vajag... Streiko skolotāji, pedagogi, mediķi — par to man nav nekādas daļas. Šāda haosa atmosfērā tikai Latvijas žurnālisti turpina būt atbildīgi par notikušo un nenogurstoši izskaidro televīzijas skatītājiem un laikrakstu lasītājiem to, kas tad notiek Latvijā? Šādā situācijā žurnālistiem un fotogrāfiem ir ļoti vajadzīgs tautas masu atbalsts, taču te tev nu bija... Labākajā gadījumā TV žurnālistiem izdodas saņemt dažu rezultātu telefonbalsošanā. Paldies arī par to pašu. Kas sakāms par mūsu laikrakstu, tad asa lasītāju vēstule ir liels retums. Turklāt redakcijai pastāvīgi nākas sastapties ar problēmu, kad lasītāji piedāvā aktuālas tēmas, taču ar piebildi: sak, neko tādu jums neteicu. “Ezerzemes” tradīcija ir strādāt ar anonīmiem ziņotājiem tikai ārkārtējā gadījumā, kad tēmas nopietnība prasa nekavējoties pārbaudīt faktus. Tikai no kā baidīties jums, godājamie lasītāji? Uz Sibīriju nevienu no jums noteikti nenosūtīs, arī pie augsta priekšnieka jūs neizsauks, tāpat kā arī neatņems jūsu niecīgo pensiju. Vispārējas bailes un vienaldzība arī mūs nostādīja tādā situācijā, kad neviens nekam netic. Kamēr mēs klusējam un nevīžojam aiziet uz tautas nobalsošanu, to izmantos amatvīri savā labā, uzspiežot tautai noteikumus, kas izdevīgi viņiem.

Minētie pārmetumi neattiecas uz mūsu lasītāju Ivanu Zlotņikovu, kurš iegriezās redakcijā, lai paustu savu sašutumu par pārtikas produktu kvalitāti. Šoreiz nerunāsim par cenu problēmu: gabals maizes, glāze piena, kotlete ar piedevām mums vajadzīga katru dienu. Bet, lūk, kas ir nepatīkami: veikalu plaukti vai lūst no produktu pārpilnības, bet nopirkt svaigu, tāpēc kārotu siera vai kūpinājuma gabaliņu kļuvis visai grūti. Iespējams, ka inflācija vainojama tajā apstāklī, ka pieprasījuma krasa samazināšanās liek pārdevējiem ar godīgiem un negodīgiem līdzekļiem pataupīt svaigu preci, bāžot pircējam desas gabalu, konservu bundžu vai piena paku ar derīguma termiņu, kas tuvojās beigām. Taču arī nezinātājam ir skaidrs, ka tikai svaigs pārtikas produkts tā vien prasās mutē un sagādā īstu baudu ēšanas laikā. Tas ir, ietekmē mūsu noskaņojumu un labsajūtu. Pēdējā laikā pastāvīgi dzirdam: kāds saindējies ar šprotēm, kāds nopircis desu, kuru negrib ēst pat četrkājainais draugs, vēl kāds iegādājies veikalā salātus ar izbeigušos derīguma termiņu un nokļuvis slimnīcā.

Šajā situācijā visnepatīkamākais ir tas, ka nevar sameklēt galus. Iejutīsimies vientuļa pensionāra situācijā, kuram “laimējies” mūža nogalē dzīvot labiekārtotā dzīvoklī. Dienas budžets izskaitīts ar precizitāti līdz santīmam, tā ka šo cilvēku interese par akcijas precēm ir pilnīgi izskaidrojama. Taču skopais, kā zināms, ne tikai maksā divkāršu cenu, bet arī riskē ar pēdējo — ar veselību. Arī lauku pensionārs izteica redakcijā savu sašutumu. Pats Ivans Zlotņikovs nav nedz nabags, nedz arī skopulis, taču nopirkt kvalitatīvus produktus viņam izdodas aizvien retāk un retāk: “Ar izvēli nesteidzos, pēc lētām precēm nedzenos. Nopērku — pēc izskata gandrīz kā mājas kūpinājums, bet sāc ēst, un kaut kas nav īsti kārtībā. Dūmu aromāta vietā — nesaprotama rūgtuma smārds, virsējo daļu diemžēl nākas nogriezt un izmest. Lūk, kāruma vietā iznāk vilšanās vien. Esmu izmēģinājis daudz šķirņu, bet rezultāts viens un tas pats. Rodas jautājums: ko mēs ēdam, no kādas izejvielas un kas kontrolē produktus pirms to nonākšanas veikalu plauktos? Par desu kvalitāti es nemaz nerunāju, kas ir to sastāvā — liels noslēpums. Bet kā iemanās slaveno Latvijas bekonu pārvērst gandrīz par neēdamu produktu? Kā lai mēs zinām — varbūt tā nemaz nav vietējā gaļa.

Tas, par ko es runāju, ir noziegums ne tikai pret maizi, bet arī pret zemnieka darbu. Kurš mums paskaidros, kāpēc zemkopim, lopkopim par kvalitatīvu produkciju maksā nožēlojamus grašus, bet veikalos pircēji spiesti iegādāties produktus par visaugstākajām cenām Eiropas Savienībā, turklāt apšaubāmas kvalitātes?”

Ko ieteikt jums, mūsu godājamais lasītāj? Personīgi es uzskatu, ka arī mūsu valstī ir firmas, kas vēl augstu vērtē savas produkcijas kvalitāti. Tā ka mēģiniet parādīt savas novērošanas spējas un nekad neaizraujieties ar nocenotām precēm, it īpaši gaļas izstrādājumiem. Jūsu skartā tēma ir tuva katram. Ja nu pēkšņi būs turpinājums laikraksta lappusēs? Monopolisti un uzpircēji, kuriem nekad nav gana, tagad jau paši maksā par savu pārmērīgo alkatību: produktu pārdošanas apjomi krasi samazinājušies.

Aleksejs GONČAROVS